de

Jānis Sudrabkalns

Persan haben keine Bilder. Fügen Sie neue Bilder.
Geburt:
17.05.1894
Tot:
04.09.1975
Patronym:
Kārlis
Mädchenname:
Arvīds Peine
Zusätzliche namen:
Arvīds Sudrabkalns, Olivereto, Янис Судрабкалнс
Kategorien:
, Akademiemitglied, Dichter, Kommunist, Schriftsteller, Staats-und KP-Chef
Nationalitäten:
 lette
Friedhof:
Rīgas Raiņa kapi

Jānis Sudrabkalns - īstajā vārdā Arvīds Sudrabkalns bija latviešu dzejnieks, LPSR Zinātņu Akadēmijas akadēmiķis (1973). Latvijas PSR Tautas dzejnieks (1947).

Trubadūrs uz ēzeļa / Latvijas Nacionālais teātris

Jānis Sudrabkalns ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kurš savā dzīves laikā izpelnījies tik daudz uzslavu. Gan Latvijas brīvvalsts laikā kā eiropeisks un moderns sava laika dzejnieks un nerrs ar pseidonīmu Olivereto, gan pēc II pasaules kara kā padomju ideoloģijai pakalpīgs un uzticams censonis.

Liktenīga mīlestība un paniskas bailes - tās ir biežāk dzirdētās frāzes, ar kurām raksturota Jāņa Sudrabkalna personība. Taču neatbildēti un varbūt arī neatbildami ir daudzi jautājumi, kas ļautu saprast viņa dzīvi pilnībā. Viņa liktenīgo mīlestību; vajāšanas māniju un bailes; izvēli, II pasaules karam sākoties, evakuēties uz Maskavu; kopdzīvi ar savām saimniecēm; laulību mēnesi pirms nāves. Visu, kas vedina domāt par lielā dzejnieka mazo dzīvi.

Jānis Sudrabkalns, īstajā vārdā Arvīds Peine, dzimis Inčukalnā 1894.gadā. Viņa tēvs bija kroga nomnieks, kurš neilgu laiku pirms nākamā dzejnieka piedzimšanas strādājis par skolotāju. Par mazā Arvīda krusttēvu tiek uzaicināts Doku Atis - rakstnieks, par kuru krustdēls uzrakstīs savu pirmo apcerējumu. Nepilnus divus gadus pēc Arvīda dzimšanas mirst viņa māte, un zēns paliek divatā ar tēvu. Brāli Kārli audzināt paņem mātes vecāki, taču viņa dzīve aprausies visai neatšķetināmi kā jau zagļa un palaidņa mūžs - viņu atradīs beigtu.

No 8 gadu vecuma Arvīda mājas ir Vecpiebalgas Zelta krogs - vieta, kuru zēns ienīst un tāpēc mierinājumu meklē grāmatās. Viņš raksta, un 15 gadu vecumā tiek publicēts viņa pirmais dzejolis Mežā ziemu. Pēc diviem gadiem viņš paliek viens - nomirst arī viņa tēvs. Līdz ar to pārtrūkst mācības skolā un viņš turpina zināšanas iegūt pašmācības ceļā.

Sveiciens dziesmu draugiem - Ogres skolotāju kamerkoris un JK Līgatne (vīru grupas)

Jau kopš XX gs. pirmās desmitgades regulāri tiek publicēta gan viņa dzeja, gan raksti par literatūru, teātri un mūziku. Pēc demobilizācijas no armijas 1918.gadā viņš sāk strādāt par korektoru laikrakstā Līdums un ātri iejūtas Rīgas kultūras sabiedrībā: apmeklē koncertus, sarīkojumus un teātrus.

Satiekas un draudzējas ar Aleksandru Čaku, Linardu Laicenu, Eriku Ādamsonu, Arvīdu Griguli, Valdi Grēviņu - populāriem tālaika rakstniekiem.

LIKTENĪGA MĪLESTĪBA

1913.gadā Sudrabkalns uzrakstīja pirmo teātra recenziju par Kauguru izglītības biedrībā izrādīto Raiņa Zelta zirgu, īpašus nopelnus piedēvējot izrādes režisorei un Saulcerītes lomas tēlotājai Birutai Skujeniecei. Sievietei, kura sagraus viņa dzīvi vēl spēcīgāk, nekā to izdarīs vara un ideoloģija padomju gados.

I pasaules kara laikā Sudrabkalns kā kara feldšeris Maskavas latviešu studentu biedrības sarīkojumā dzird Skujenieci runājam viņa dzeju Visu vari, ja tu mīli sauli, brīvi, pavasari. Viņš vēl ir jauneklis. Kautrīgs, bikls. Agri zaudējis vecākus, bet tāds, kurš tic ideālu piepildījuma iespējai. Pretī stāvošā aktrise, vēlāk arī dzejniece un tēlniece Skujeniece ir par viņu nedaudz vecāka. Patstāvīga, temperamentīga, pašpaļāvīga un skaista. Viņā vēl samīlēsies ne mazums 20.gadu inteliģences pārstāvju un pašas izveidotā Intīmā teātra audzēkņu. Arī Sudrabkalns, to atklādams viņai adresētās vēstulēs. Vienā brīdī viņš uzdrošinās tās Skujeniecei nosūtīt. Aktrise atbild. Sākas sarakste. Sudrabkalns velta viņai savu intīmāko liriku un sūta vēstules, kuras izlasāmas kā dzejoļos ierakstīto izjūtu atstāstījums prozas tekstā. Skujeniece kļūst par zīmolu, bez kura vairs nekad nebūs iedomājams Sudrabkalns. Tā ir dievinātā Klodija.

SIEVIETE VAMPĪRS?

1920.gadā, kad tiek izdots Sudrabkalna pirmais dzejoļu krājums Spārnotā Armāda, viņš grāmatu ar veltījuma ierakstu uzdāvina Skujeniecei. Sudrabkalna un Skujenieces karstās mīlas laiks bija īss, bet dzejniekam tik nozīmīgs, ka nebeidzās nekad. Tagad grūti iedomāties Sudrabkalnu bez šīs mīlestības. Ja pieņem, ka cilvēka dzīvi vada augstāka vara, tad Skujeniece Sudrabkalnam bija šī īpatnējā nolemtība, kurai viņš nespēja pretoties. Kā nekā Skujeniece jau 1908.gadā bija precējusies ar juristu, vēlāk Rīgas pilsētas policijas prefektu Jāni Dambekalnu, turklāt Sudrabkalns nebūt nebija viņas vienīgais vīrietis. Arī Rainis nebija pret viņu vienaldzīgs. Skujeniece draudzējās ar Jevgeņija Jevtušenko vectēvu, dzīvoja kopā ar aktieri Kārli Hamsteru. Sudrabkalns bija ierauts ne vairs mīlestības trīsstūrī, bet četrstūrī un pat vairāk. Skujenieces vīrs Dambekalns bija vienīgais no šiem vīriešiem, kurš bija spējīgs piedot visu, vienalga, no kurienes viņa arī atgriezās. Taču Skujenieci, lai arī cik atdevīga viņa spētu būt, attiecībās vairāk interesēja pats mīlestības fakts.

1920.gada janvārī viņa vēstulē atzīst:

"Jūs mīlu, bet nevis kā vīrieti, kā varu, kas mani saista un sastāda manas mokas, kuras garīgi mani posta un piesien pie īstenības, pie zemes."

Sudrabkalns viņu fascinēja ne tik daudz kā cilvēks, cik kā dzejnieks, kurš viņai apliecina savu lielo, svēto mīlestību. Intuitīvi nemānīgi savās vēstulēs viņa šo cilvēku dēvēja par lielu dzejnieku un nākotnes pravieti. To, ko viņa saskatīja arī Rainī pēc viņa dzejoļu krājuma Gals un sākums izdošanas. Sabiedrībā par sakaru zināja. Sudrabkalns saņēma pat anonīmas brīdinājuma vēstules. Taču Skujeniece no šīs mīlestības atsakās, un tālākā dzīve kļūst vēl dramatiskāka. Pirms iepazīšanās ar Skujenieci Sudrabkalns nedzēra un I pasaules kara laikā, pārvadājot lielos spirta balonus, neiedomājās, ka varētu iedzert, pat sev pienākošos devu atdodams biedriem. Bet nelaimīgā mīlestība pamudina slīgt alkoholā, grāmatās un radīšanā.

Sākot no pagājušā gadsimta 20.gadiem, ar vārdu Jānis Sudrabkalns un paralēli ar vārdu Olivereto tiek izdoti vairāki stilistiski un intonatīvi atšķirīgi dzejoļu krājumi. Viena cilvēka divas sejas. Dzejnieks Sudrabkalns ir tas, kurš pārdzīvojis karu, redzējis nāves un šausmas tajā, tāpēc raksta, atsaucoties uz tajā laikā populāro ekspresionisma poētiku. Turpretim dzejnieka otra seja Olivereto ir nerrs, kurš ironizē par savu laikmetu un smejas par modernā cilvēka kaislībām un vājībām. Šodien viņu droši var dēvēt par 20.gadu labāko dzejnieku, kurš blakus Aleksandram Čakam un Erikam Ādamsonam veido latviešu dzejas zelta fondu.

1931.gada 8.augusta vakars. Diez vai kāds no pasažieriem nojauta, ka no Slokas nākošajam vilcienam Mellužos nav nostrādājušas bremzes. Tas turpina braukt. Braukt pretim preču vilcienam bez logiem, bet ar iebūvētiem soliem, kurā sēž Skujeniece ar savu jaunāko māsu. Viņas runā par dzirdēto simfonisko koncertu, kurus Skujeniece punktīgi apmeklēja citu pēc cita gan Rīgā, gan Jūrmalā. Vilcieni saskrienas. Bailes, izmisums un šausmas. Tikai Skujeniecei šīs izjūtas ļautas visīsāk, jo liktenis ir nežēlīgs - viņu iespiež smagajās durvīs un vagons uzveļas viņai virsū.

Viņa ir vienīgais upuris šajā vilcienu katastrofā. Pēkšņi Skujenieces vairs nav, bet Sudrabkalna un Klodijas radītais mīlestības zīmols turpina eksistēt vēl tagad. Arī kā 20.gadu nelaimīgas mīlestības nolemtības sajūta. Sudrabkalns uz bērēm neiet. Viņš noīrē vietu Ādolfa Talča vasarnīcā, iepretim kurai notika vilciena katastrofa. Istabu ar skatu uz sliedēm.

Kāpēc viņš sevi tā moka? Kāpēc dzen sevi šajā traģēdijā iekšā? Laikam jau šī mīlestība piepildīja dzejnieku un izveidoja priekšstatu par alkstamās sievietes tēlu, kas ļāva vēlāk meklēt Skujenieces līdzību aktrises Lilitas Bērziņas un dzejnieces Mirdzas Ķempes personībā.

1941.gadā jau 47 gadus vecais Sudrabkalns evakuējas uz Krieviju un kara gadus nodzīvo Maskavā. Ir leģenda, ka kāds viņu pierunāja to darīt.

1939.gadā žurnālā Daugava viņš raksta:

"Nav pasaulē lielāka ienaidnieka par komunistiem."

Bet jau 1942.gadā Maskavā tiek izdots padomju ideoloģijai pakalpīgs dzejoļu krājums Cīruļi sauc cīņā. Šajā sarežģītajā laikā Sudrabkalns pāriet spēcīgākā pusē, melo un slavē savā dzejā padomju iekārtas jauncelsmi un saņem par to materiālus labumus, uzslavas un apbalvojumus.

Vara degradē un nopērk jūtīgā, izsmalcinātā, inteliģentā un bailīgā Sudrabkalna talantu, bet Rīgas dzīvokļa drēbju skapī viņš glabā sarkanbaltsarkano karogu.

1942.gada 3.maijā no Maskavas viņš raksta dzejniekam Arvīdam Grigulim:

"Es patlaban esmu līdzīgs čūskai, kas nometusi veco ādu un kurai jaunā āda patiešām vēl pagaidām mīksta un vārīga. Ja mana garīgā āda būtu redzama, tā būtu vienās brūcēs un skrambās."

Sudrabkalns pieņem jaunos spēles noteikumus. Viņš nepublicē daudz, taču 1947.gadā izdotais krājums Brāļu saimē, slavējot un cildinot padomju cilvēka patriotismu, ir lielākā nodeva varai un ideoloģijai, kas samocīja dzejnieka talantu, bet par kuru viņš saņēma PSRS Valsts prēmiju un tika pie vārdam piekarināmā Tautas dzejnieks.

1974.gadā - pie Sociālistiskā Darba Varonis. Dzejoļu nerakstīšana un dzeršana, kā arī norobežošanās no reālās dzīves kļūst par opozīciju ideoloģijai un glābiņu savam gļēvumam un bailēm. Priekšstatu par Sudrabkalna bailēm un padomju gados izjusto vajāšanas māniju radījis viņš pats.

Vēstulē Aleksandram Čakam 1940.gada 1.aprīlī viņš rakstīja:

"Man ir bail no ļaudīm, nekā es neuzdrošinos darīt, eju kā noziedznieks, - mazvērtīguma komplekss te jau saskaras ar vajāšanas māniju. Būs jāiet pie ārsta..."

Trimdā aizbraukušais dzejnieks Pēteris Ērmanis atmiņās rakstīja, ka reiz Latvijas brīvvalsts laikā atsveicinoties Sudrabkalns mēļojis, ka diez vai viņi kādreiz vēl tikšoties, jo viņu taču varot nošaut ārprātīgs sargkareivis vai arī uz ielas sabraukt auto vai tramvajs. Literatūrzinātnieks Vilnis Eihvalds, kurš bieži ciemojās pie Jāņa Sudrabkalna, to komentēja nevis kā draudzīgu joku, bet jau kā psihisku nelīdzsvarotību un vajāšanas mānijas pazīmi, kura, laikam ejot, tikai paspilgtinājusies. No otras puses, stāsti par sarunu kontroli Sudrabkalna dzīvoklī nebija nemaz tik absurdi. Elza Rudenāja atmiņās par dzejnieku rakstīja:"

Kopā ar Mirdzu Ķempi reizēm apciemojām Sudrabkalnu viņa mītnē Mežaparkā. Šajās reizēs dzejnieks paškritiski vērsās pret sevi, apzīmēdams sevi par gļēvu un bailīgu. Mums vēlāk, savā starpā ciemošanos pārrunājot, likās, ka viņš ir psihiski slims. Reiz viņš sacīja: "Nezin ko nu būšu izdarījis, Pelše uz mani tā savādi paskatījās!" Mēs smējāmies, bet Sudrabkalns bija ļoti nelaimīgs, berzēja galvu un kļuva gluži sārts."

Vai vēl par citu satikšanās reizi:

"Viņam liekoties, ja nu viņš esot kļuvis partijas biedrs, ieņemot amatus CK un AP, saņemot apbalvojumus, viņam esot kas jādod pretim. Pārprasts slimīgs godīgums!"

Lai arī Sudrabkalnu nomāc paniskas bailes, viņš, kurš pārzina daudzas valodas, saglabā sevī inteliģenci un Latvijas brīvvalsts laikā iegūto atvērtību pasaules kultūrai. Kaut vai tāds nieks kā atklātnes ar mākslas darbu reprodukcijām, uz kurām viņš rakstīja vēstules. Sudrabkalns baidījās no tā, kas notika apkārt, padomju gados sevī paturot traģisko gadījumu ar Birutu Skujenieci, par to nerunājot, jo pārāk sāpīgi vēl joprojām. Vai vara Sudrabkalnam atlīdzināja par paklausību, par Staļina, Ļeņina un padomju dzīves jauncelsmes slavināšanu savā dzejā? Kādi bija šie kārdinošie labumi viņam kā CK loceklim, Latvijas PSR biežam delegātam Kremlī? Apbalvojumi un finansiālais nodrošinājums, lai varētu samaksāt savam šoferim.

SAIMNIECES UN LAULĪBA

Sudrabkalna dzīve nesaraujami saistīta ar viņa saimniecēm, leģendārajām trīs māsām Šternām - Mirdzu, Maigu un Birutu. Ar Mirdzu Šternu Sudrabkalns iepazinās jau 30.gados, apciemojot savu draugu rakstnieku Kārli Studentu, kurš strādāja Rīgas bērnu slimnīcā par saimniecības daļas vadītāju.

Mirdza tur strādāja par slimnīcas virtuves pārzini. Tā Mirdza Šterna kļūst par nepraktiskā Sudrabkalna pirmo saimnieci. II pasaules kara laikā, kuru Sudrabkalns pavadīja galvenokārt Maskavā, viņa dzīvoklī Rīgā dzīvoja Mirdzas māsa Maiga. Viņai bija lemts kļūt par dzejnieka nākamo saimnieci.

Kā var spriest pēc vēstulēm, viņus saistīja pat mīlestība, taču tās laiks bija īss, jo jau 1947.gada jūlijā Maiga Šterna nomira no trombozes.

Tā kā dzejnieks bija ļoti nepraktisks un nemācēja sevi nedz aprūpēt, nedz izvārīt sev ēst, tad Šternu ģimene nolēma un no 1948.gada pie Sudrabkalna sāka dzīvot trešā māsa Biruta Ampermane, kurai par dzejnieku bija lemts rūpēties visilgāk.

Pēc Birutas Ampermanes nāves 1974.gadā dakteris Oga sameklēja Ernu Strautu - Sudrabkalna pēdējo saimnieci, kas pārvācās dzīvot pie dzejnieka Mežaparkā, un pirmo sievu, ar kuru viņš salaulājās slimnīcas palātā mēnesi pirms nāves 1975.gadā. Iespējams, jautājums "kāpēc" paliks mūžīga mīkla, kā to uzskata Sudrabkalna dzejas un dzīves erudītā pētniece Inta Neiharte. Sudrabkalna bijušās kalpotājas un Sprundu (mājas Salacas pagastā, kur Sudrabkalns pavadīja daudzas vasaras) māju saimnieces Mirdzas Šternas meita Inese Lavrinoviča uzskata, ka laulību ierosinātāja bijusi Erna Strauta - afēriste un dzejnieka naudas kārotāja.

Zigmundam Skujiņam ir cits viedoklis:

"Kam pirmajam iekrita prātā laulības ideja, grūti pateikt. Esmu pārliecināts, ka Erna Strauta tā nebija. 1975.gada 15.augustā laulību pieteica un 20.augustā reģistrēja. Oficiālā ceremonija notika specslimnīcas (toreiz Sverdlova ielā) palātā, piedaloties galvenajai ārstei Čeipstei, ārstei Strazdiņai, virsmāsai un uzņemšanas nodaļas darbiniekiem. No dzimtsarakstu nodaļas bija ieradies vadītāja vietnieks un fotogrāfs. Pēc nedēļas J.Sudrabkalns nomira. Un 1975.gada 15.decembrī Augstākā tiesa anulēja Jāņa (Arvīda) Sudrabkalna un Ernas Strautas, dzimušas Hincenbergas, laulību, pie viena anulējot arī testamentu. Sprieduma pamatojums - Sudrabkalna nepieskaitāmība, kas tādējādi ir dokumentāli apstiprināta. Moris Erna Strauta savu darbu bija padarījusi, moris varēja iet. Ar tiesas lēmumu sabiedrības priekšā apkaunota kā viltniece, kas savtīgu mērķu dēļ ielauzusies cienījama mākslinieka dzīvē. Es redzēju Ernu Strautu kādus mēnešus pēc tiesas sprieduma. Viņa slīdēja, izdilusi kā ēna, visa trīcēdama. Medicīna šo nelaimi bezkaislīgi sauc par Parkinsona slimību."

Latvijas brīvvalsts laikā Sudrabkalns bija autoritāte kā kritiķis un dzejnieks. Pēc II pasaules kara viņš bija autoritāte kā uzticams padomju iekārtas aizstāvis, bet kā dzejnieks un cilvēks viņš bija sagrauts, iebiedēts un ārēji iznīcināts. 

Avots : Rimands Ceplis, Diena,  2004. gada 29. maijs 

Ursache: wikipedia.org, news.lv

Keine Orte

    loading...

        NameBeziehungGeburtTotBeschreibung
        1
        Erna StrautaEhefrau10.08.191626.09.1989
        2Kārlis StudentsKārlis StudentsFreund07.04.189210.07.1947
        3Aleksandrs ČaksAleksandrs ČaksFreund27.10.190108.02.1950
        4Biruta SkujenieceBiruta SkujenieceFreund, Idol21.09.188808.08.1931
        5Valija BrutāneValija BrutāneFreund28.01.191107.04.1990
        6Jānis  Kārkliņš-KārklītisJānis Kārkliņš-KārklītisFreund06.01.189120.07.1975
        7Elza ĶezbereElza ĶezbereFreund05.05.191106.07.2011
        8Arvīds GrigulisArvīds GrigulisFreund12.10.190705.10.1989
        9Valdis  GrēviņšValdis GrēviņšFreund26.09.189507.04.1968
        10Linards LaicensLinards LaicensFreund15.11.188314.12.1938
        11Juris PabērzsJuris PabērzsFreund01.09.191807.12.2003
        12Emils MacsEmils MacsMitschüler23.05.189220.06.1958
        13Pāvils VīlipsPāvils VīlipsArbeitskollege22.12.190104.09.1979
        14Vilis  LācisVilis LācisArbeitskollege12.05.190406.02.1966
        15Laima RūmnieceLaima RūmnieceNachbar21.01.191910.04.2001
        16Lidija  KārkliņaLidija KārkliņaBekanntschaft21.03.189104.08.1972
        17Lilita BerziniaLilita BerziniaBekanntschaft17.07.190327.05.1983
        18Mirdza  ĶempeMirdza ĶempeBekanntschaft09.02.190712.04.1974
        19Biruta AmpermaneBiruta AmpermaneMitarbeiter00.00.190902.07.1974
        20
        Maiga ŠternaMitarbeiter00.07.1947
        Schlagwörter