fr

Vērmanes dārzs Rīgā

Vous pouvez ajouter des images!
Dater de:
00.00.1817
Adresse:
Rīga, Vidzeme, Latvija
Territoire politique:
null
Région:
5 ha
Coordonnées:
56.951610891616,24.11854827558

Vērmanes dārzs ir parks, kas atrodas Rīgas centrā starp Tērbatas, Elizabetes, Krišjāņa Barona un Merķeļa ielu. Otrais vecākais Rīgas sabiedriskais parks pēc Viestura dārza.

Tā platība ir 5 hektāri. Padomju laikā tas tika pārdēvēts padomju partijas funkciionāra Sergeja Kirova vārdā - kā populārākais starp boļševikiem, kurš varēja pretendēt uz līdera vietu pēc Ļeņina nāves, tika noslepkavots Petrogradā, Smoļņija telpās.

Parka tapšana

1812. gadā, gaidot Napoleona armijas uzbrukumu, tika nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas. 1813. gadā tika nodibināta "Priekšpilsētu apstādījumu komiteja" (darbojās līdz 1879. gadam, kad organizēja "Rīgas dārzu pārvaldi"), kas plānoja, ko iesākt ar brīvajiem zemes gabaliem. Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole ierosināja brīvajās vietās veidot parkus. Tika nodibināta īpaša komisija, vākti ziedojumi.

Katrs pilsētas iedzīvotājs, kurš "Priekšpilsētas apstādījumu komitejas" kasē iemaksāja 1 rubli, varēja iestādīt vienu kociņu.

Viena no dāsnākajām ziedotājām bija Melngalvju biedrības vecākā Kristiāna Heinriha Vērmaņa atraitne Anna Ģertrūde Vērmane (Anna Gertrud Wöhrmann, dzimusi Ēbele, 1750—1827), 1817. gadā liekot ierīkot publisku eksotisku koku parku ar rozāriju un restorānu savā zemes gabalā un dāvinot testamentā to pilsētai kopā ar ievērojamu naudas summu (2000 rubļi), ar noteikumu, ka tas nekad netiks sadalīts, pārdots privātpersonām, liedzot iespēju pilsētniekiem tur atpūsties.

1817. gadā 8. jūnijā pēc dārznieka J. Šmeislera projekta ierīkoto 8450 m2 lielo parku atklāja un nodeva publikas lietošanai. Parks ticis palielināts pēc vecpilsētas vaļņu nojaukšanas. Annas Vērmanes dēls, Prūsijas ģenerālkonsuls J. Vērmanis turpmākajos gados ne tikai finansiāli atbalstīja savas mātes parka pilnveidošanu, papildinot to ar dāvātu zemes gabalu, bet 1852. gadā palīdzēja izveidot arī Arkādijas parku Pārdaugavā.

Kā visos tā laika parkos, bija arī restorāns un estrāde jeb kā toreiz sauca "gliemežnīca".

20. gadsimta sākumā pirmā Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta vadībā parku rekonstruēja, koka sētu nomainīja ar greznu metāla žogu un pie vārtiem pēc arhitekta V. Reslera projekta izbūvēja augļu kioskus (Elizabetes un Kr. Barona ielas stūrī, kā arī pie ieejas parkā no Tērbatas ielas puses pretī Tieslietu ministrijai). Parku greznoja trīs lielas vāzes un sešas koka skulptūras, kas atveido seno grieķu un romiešu mitoloģijas tēlus — mūzas un dievietes —, pārvēršot parku romantiskā atpūtas vietā.

Kā visiem brīvi pieejama sabiedriska telpa parks kalpoja dažādiem publiskiem masu pasākumiem, piemēram, 1927. gada 10. aprīlī Vērmanes dārza Lielajā paviljonā atklāja pirmo auto izstādi Latvijas Republikā (2000 apmeklētāji pirmajā dienā, kas tiem laikiem bija liels skaitlis).

Vērmanes dārzs reiz bija bagāts ar dažādām celtnēm, tomēr līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena – minerālūdens iestāde tagadējā Tērbatas ielā 2. Padomju laikā Merķeļa un Tērbatas (toreiz - Pētera Stučkas) ielu stūrī esošā ēka bija autodarbinieku kultūras nams, tautā saukta - Baranka (šoferu žargonā stūres apzīmējums), bet ar bezsaimnieciskumu tika novests gandrīz līdz sabrukšanai. Pēc neatkarības atjaunošanas vairākus gadus šis parka nostūris bija izteikti degradēta teritorija un nams turpināja sabrukt.

Katros laikos atrodas kādi turīgi ļaudis, kuri var atļauties un spēj atstāt kaut ko savai pilsētai un sabiedrībai kopumā. 90.gadu vidū par šo ēku šefību pārņēma viens no pirmajiem pēcatmodas laika latviešu uzņēmējiem Jūlijs Krūmiņš, kurš te iekārtoja gan savas kompānijas "Man-Tess" ofisa telpas, gan publikai brīvi pieejamu restorānu un nakts klubu ar kazino zālēm. Kopā viss projekts saucās Raimonda Paula mūzikas centrs "Vernisāža". Sākotnēji šeit viss notika ļoti vērienīgi, bet, Latvijai raksturīgi, ņemot vērā, ka šī nakts izklaides vieta bija vairāk populāra krieviski runājošas sabiedrības daļā, tam arvien vairāk publiski veidojās noliedzoša reputācija. Vērienīgais projekts izrādījās par lielu un tā uzturēšanas izmaksas neizdevīgas, tāpēc Krūmiņš to pārdeva. Vieta palikusies sakopta, kaut arī bez Krūmiņa laikā esošās spozmes, taču vienota tās uzturēšanas un nozīmes koncepcijas nav.

Tautas atmiņā "skaistie Ulmaņlaiki" saistās ar kādu citu, līdz mūsdienām nesaglabājušos celtni - restorānu, kurš, kā var noprast pēc atmiņu stāstiem, atradās parka stūrī, kas iziet uz Tērbatas un Elizabetes ielu krustojumu. Restorānā uzstājās 20.gs. 20.-30 gadu labākie muzikanti, starp kuriem dzird pieminot arī Oskaru Stroku, Alfrēdu Vinteru, Tāli Matīsu, brāļus Laiviniekus.

Pirmais paviljons dārzā tika uzbūvēts 19. gadsimta trīsdesmitajos gados. Vēl pēc kādiem trīsdesmit gadiem Tērbatas un Pauluči (Merķeļa iela) ielas stūrī uzcēla jauno minerālūdens iestādi, vecajā atstājot restorānu un koncertzāli. 20. gadsimta 20. un 30. gados lielajā restorāna ēkā atradās kinoteātris «Lielais parks», ēka zudusi 1944. gadā.

Īpaša uzmanība pievēršama arī dārza žogiem, jo tie gan celti, gan jaukti. Pirmais nožogojums dārzam bija no koka, bet 1911. gadā sāka celt dzelzs treliņu sētu ar dzelzsbetona stabiem. Žogu nojauca 1934. gadā. No jauna to atkal uzbūvēja 20. gadsimta 90. gados. Starp citu, sabiedrība bija nopietni sadalījusies divās nometnēs – tajos, kas bija par un pret Vērmanīša iežogošanu. Jāpiezīmē, ka šis ir vienīgais slēgtā tipa publiskais dārzs Rīgā, tikai atšķirībā no Pēterburgas kolēģiem tā vārti netiek slēgti līdz ar tumsas iestāšanos.

Interesants objekts bija pašā dārza malā 1911. gadā uzstādītā meteoroloģisko novērojumu stacija, kas savu darbību beidza 90. gadu beigās. Savulaik dārzā bija uzstādītas sešas koka skulptūras un trīs lielas vāzes. Skulptūras atveidoja seno grieķu un romiešu mitoloģijas tēlus – mūzas un dievietes. Tieši šie 1937. gadā zudušie tēli Vērmanīti vērta par romantisku atpūtas vietu, bet tie laikam neatbilda trīsdesmito gadu otrās puses nacionālā romantisma tendencēm.

Runājot par būvēm, obligāti jāpiemin strūklaka, kas iepretī lielā restorāna kolonādei pirmoreiz tika uzstādīta 1869. gadā. Strūklaka bronzēta cinka lējumā izgatavota Berlīnē. Kirova parka ēras vidusposmā, 1972. gadā, tā tika nojaukta, jo bija neglābjami sabojāta. Šodien dārzā redzamā strūklaka ir tēlnieces M. Lukažas izgatavotā kopija bronzas lējumā, ko uzstādīja 1978. gadā. Tagadējā dārza estrāde celta 1950. gadā (arhitekts I. Stahovskis), un ir vienīgā visā Rīgā, kas saglabājusies līdz mūsdienām.

Leģenda par briljantiem un ne tikai!

Leģendas nosaukums ir Vērmanes dārza dārgumi. Kāda bagāta Odesas komersanta Rostovceva sievas briljanti, izrādās, nav vienīgās vērtības, kas slēpjas Vērmanes dārza plašumos. 1836. gada ziemā Rīgas zeltlietu tirgotāji pamanīja, ka tiem regulāri kāds pārdod īpaši vērtīgas zelta monētas. Sanākot kopā, zeltkaļi atklājuši, ka tos piegādā kāds jauneklis, turklāt viņš nekad neiet pie viena un tā paša meistara.

Kādu mēnesi vēlāk puisis tika nodots policijas ziņā. Un, lūk, ko policija noskaidroja! Dārgumu krātuvi jauneklis atradis Vērmanes dārzā būvdarbu laikā, kad tika likti pamati mākslīgo minerālūdeņu baseinam. Vēlāk dārgumu krātuve tika nogādāta pilsētas valdē, kur to novērtēja. Tika nolemts kādu procentu piešķirt arī dārgumu atradējam, bet pēc dažām dienām jaunietis savā dzīvoklī tika atrasts miris. Viņš bija pakāries (!?), jo it kā baidījies no soda, kas tam varētu draudēt par dārgumu slēpšanu.

Otrs atradums sekoja 1860.–1870. gados, kad strādnieki zem nozāģēta koka celma atrada smalku koka lādi. Lādē bija sairuši drānas gabaliņi, ar pērlēm izšūta kakla siksna un suņa pīšļi. Pastāv pieņēmums, ka šie pīšļi piederējuši A. Ģ.Vērmanes četrkājainajam draugam. Savukārt jau minētie Rostovcevas kundzes dārgumi oficiāli joprojām nav atrasti. Iespējams, tie atrodas Vērmanes dārzā, bet iespējams arī, ka kāds tos tomēr ir atradis un to noklusējis.

Vērmanes dārzs rekonstruēts un pārrekonstruēts daudzas reizes. Pēdējā, mūsdienu, rekonstrukcija tā arī nav pabeigta. Vērmanītis daudz ko zaudējis no sava krāšņuma, taču nenoliedzami pēcatmodas laikā līdzīgi citiem parkiem, ir sakopts. Tā ir iemīļota un ļoti iecienīta rīdzinieku atpūtas vieta. a te nav tapusi paredzētā pazemes autostāvvieta. Un nav tapusi gar Elizabetes ielas malu ieplānotā izklaides un iepirkšanās būve.

Vēl kāda Vērmanīša īpatnība — tas ir pārblīvēts ar dažādiem pieminekļiem un piemiņas zīmēm. Pavirši skaitot, to ir aptuveni desmit!

Beidzot šo nelielo aprakstiņu, atliek vien piebilst, ka Vērmanes dārzs joprojām ir nozīmīgākais Rīgas centra dārzs, un izteikt cerību, ka tas atkal atgūs savu godību. Ja jau tas bija iespējams aizpagājušajā gadsimtā, tad kāpēc gan lai tas nebūtu iespējams 21. gadsimtā?

Événements

Aucun événement

Pievienot notikumu

Personnes affectées

Vārds Dzimis Miris Langs
pas encore définiSergueï  KirovSergueï Kirov27.03.188601.12.1934de, en, fr, lt, lv, pl, ru, ua
pas encore définiFilipo PaulučiFilipo Pauluči00.00.177913.01.1849lv, ru
pas encore définiAnna VērmaneAnna Vērmane00.00.175000.00.1827lv

Pievienot personu