Anatols Imermanis

Rakstnieks

viens no vecākajiem latviešu rakstniekiem, kurš līdz pat pēdējai stundai tomēr nekļuva garīgi vecs. Vēl īsti neizvērtēta, nenovērtēta liela mēroga personība mūsu kultūrā. Dzejnieks, prozaiķis, gleznotājs. Savdabis, ar leģendām un nostāstiem apvītu raibraibu mūžu, Anatols Imermanis jutās kādas personiskas likteņzvaigznes vadīts, un tā droši vien bija literatūra, kurai kopš 1946.gada viņš pilnībā veltīja savu dzīvi.

Apveltīts ar neparastām darbaspējām un neviltotu poētisku temperamentu, A.Imermanis ir sarakstījis daudzus dzejas krājumus:

• Pie Daugavas (1947),
• Zvaigžņu stundā (1959),
• Šonakt mierīgas tikai zvaigznes (1961),
• Saruna ar V. van Gogu u.c. (1976),
• Palete (1979),
• Molberts (1981),
• Dzīļu noreibums (1984) u.c.

Un šie dzejoļi ir patiesas iedvesmas, patiesas mīlestības bērni. Anatola Imermaņa enciklopēdiskā erudīcija, valodu prasme un asais intelekts radis izpausmi viņa prozā, kurā allaž ir spraigs sižets, organiska ekstravagance un paviršam lasītājam bieži vien nepamanāmi domas dziļumi.

Pirmie romāni un stāsti tapuši sadarbībā ar Gunāru Cīruli:

• Dzīvoklis bez numura (1952),
• Biedrs mauzeris (1960) u.c.

Turpmākie A.Imermaņa romāni:

• Pavadonis met ēnu (1964),
• Viesnīcas «Holivuda» rēgi (1970),
• Nāve zem lietussarga (1982) u.c.

Šie darbi ir tulkoti daudzās valodās. Anatolam Imermanim piemita apbrīnojama spēja garīgi nenovecot.

Avots: Diena

****************************************

Rakstnieks, žurnālists Anatols Imermanis dzimis 1914.gada 18.novembrī Maskavā, Krievijā 1.pasaules kara bēgļu laikā turīgu Liepājas ebreju ģimenē.

1919.gadā ieradās Latvijā.

1931.gadā absolvējis Liepājas pilsētas ģimnāziju.

No 1932. līdz 1934.gadam mācījies Rīgas Angļu valodas institūtā, līdztekus arī Tautas augstskolas literatūras un žurnālistikas studijā. Iesaistījies pretvalstiskā komunistiskās pagrīdes darbībā.

No 1934. līdz 1937.gadam politiskais cietumnieks, apcietinājumā rakstījis dzejoļus.

No 1937. līdz 1939.gadam Latvijas armijas darba komandā Daugavpilī.

1940./1941.g. pēc Latvijas okupācijas- biogrāfiskā arhīva darbinieks, strādājis radiofonā.

1941.gadā bēga līdzi komunistiem uz Krieviju, izglābdamies no Latvijas ebreju traģiskā likteņa. Karojis frontē pie Maskavas, darbojies latviešu frontes laikrakstos (1943 – 1944).

1945.gadā Rīgā Radiokomitejas literāro raidījumu galvenā redaktora vietnieks.

No 1946.gada – rakstniecībā. Viņa jaunības komunistiskos sapņus izgaisinājušas pārdomas par dzejnieka Aleksandra Čaka nāves cēloņiem. Sarakstījis poēmas, dzejoļu grāmatas, atmiņu grāmatu "Pieci aresti un piecas plikavas". Kopā ar ebreju izcelsmes latviešu rakstnieku Gunāru Cīruli (Gabrielu Civjanu) rakstījis piedzīvojumu romānus un stāstus. Atdzejojis no krievu un vācu valodas.

Pirmā sieva - RPI angļu valodas pasniedzēja Klāra Imermane.

Knuts Skujenieks: “Anatols pirmām kārtām bija cilvēks, un dotajos apstākļos tādu nebija daudz. Lielākā daļa turēja muti aiz bailēm, citi karjeras dēļ. Viņus Anatols, kas runāja, ko domāja, ērcināja visvairāk.”

Miris 1998.gadā 13.novembrī Rīgā.