Biruta Rolle

Ķīmiķe Biruta Rolle dzimusi 1929. gadā Rīgā.

Vecāki: veterinārmedicīnas profesors Miķelis Rolle (dz 13.02.1892. Rucavā - m. 07.07.1979. Čikāgā) un Sofija dz. Veldums (dz. 1897 Jelgavā - m. 1959 Minhenē).

Māsa: Čikāgas Sv. Jāņa draudzes priekšniece Velta Auzāne-Rolle (dz. 23.03.1927. - m. 27.01.2014.).

Studējusi ķīmiju Ludviga Maksimiliana universitātē Minhenē, Vācijā.

Mirusi 1967. gadā Minhenē.

Avots: Universitas (01.09.1957.)

***

Biruta Rolle

RUCAVA 

Rucavas pagasts atrodas Kurzemes tālākajā dienvidus stūrītī. Rietumos to robežo jūra, dienvidos un austrumos Lietuva, bet ziemeļos lieli Rucavas un Nīcas meži. Agrāk, kad Palanga vēl piederējusi pie Rucavas pagasta, tas robežojies tieši ar Vāciju. Arī tagad, kad no Rucavas atdalījies Palangas pagasts centrā Paurupē atrodas skaists balts dievnams, viens no lielākajiem lauku kooperatīviem, aptieka, doktorāts, koku zāģētava, pienotava, un skaista moderna 6klasīga pamatskola.

Ceļotājam iebraucot Paurupē, vispirms pretīm māj baltās baznīcas tornis. Tālāk to sveicina staltā skolas ēka zaļa priedulāja malā. Vasarā tur ir kluss, jo visi skolnieki izklīduši kur kurais, lai priecātos un baudītu skaisto vasaru. Toties rudenī tie atkal pulcējas no malu malām, un baltā ēka ir pilna dzīvības un čalas. Mazā Sventas upīte, līču loču tecēdama, nosprauž Lietuvas un Kurzemes robežu. Upes abās pusēs stiepjas pļavas — lankas. Krasti apauguši liepām, kārkliem un vītoliem. Tur ir tik patīkami un pievilcīgi. Vasarā upes līči kā piebārstīti ziedošām puķēm. Pēc lanku nopļaušanas tur pulcējas gani ar saviem lopu bariem, skandina dziesmas, sasaucas ar lietuvju ganiem, it kā gribēdami viens otru pārspēt.

Veci ļaudis stāsta, ka agrāk šīs upes krastā esot atradusies ozolu svētbirzs, kur latvieši pielūguši savus dievus. Arī tagad vēl vietām atlikušies vairāki ozolu puduri. No šīs ielejas, kur tek Sventas upe, atdalās otra ieleja uz ziemeļiem un izplešas par plašu purvāju. Šo purvāju sauc par ķirbu. lelejas sākumā — pie Sventas upes — ir vairāki mežiņi — deksnes. Vasarā, lopus ganot, te ir patīkama ogošana un sēņošana. Rucavā ir maigākais Latvijas klimats ar siltākām ziemām kā citur Latvijā. Rucavas augu valsts ir robeža skābardēm, kas te sastopamas brīvā dabā.

Rucava, noslēgta lieliem mežiem un jūru, ir visvairāk saglabājusi latviešu veco kultūru. Tur sastopam vēl īstus tautas tērpus, tāpat arī visbiežāk dzirdam tautas dziesmas īpatnējās tautu balsīs. Rucavā visvairāk uzglabājušās dažādu godību dziesmas un vecās dejas, kas liecina, ka rucavnieki mācējuši latviski priecāties. Tur saglabājušās ne tikai godību dziesmas, bet arī dažādas godību paražas. Šī iemesla dēļ Rucavu pēdējos gados apmeklēja daudz kultūrvēstures pētnieku. Bet ne tikai tie, arī vienkārši dabas cienītāji — tūristi devās dažas dienas pavadīt šai mierīgajā, skaistajā dabas stūrītī. Rucavu, Lejaskurzemes pērli, redzēt ilgojās daudzi.

Rucavniekiem, sevišķi rucavniecēm, atrodoties starp mežiem, pļavām, ezeriem un upēm, ir izveidojusies labi izkopta mākslas gaume, par ko liecina daudzi skaistie rokdarbi. Ne par velti Janševskis savos darbos piemin, ka rucavnieces lūkoties ir braukuši no tāļākiem Latvijas novadiem. Rucavnieču čakluma un dziesmu pievilcība ļāva tautiešiem nebaidīties ceļa grūtību. 

Tautietis, iejādams sētā, dziedāja: Iznes man to skaidro spaini, Padzird' manu kumeliņu! Ja dzirdīsi šito reizi, Tad dzirdīsi visu mūžu.

Katram saimnieka dēlam ir bijis savs zirgs, ar kuru tas jājis meitas lūkoties un dažreiz arī atgaiņājis preciniekus no tāļākiem novadiem. Rucavas jaunieši agrāk valkājuši baltas rakstītas bikses, pelēkus kamzoļus un pelēku cilindrveidīgu cepuri. Kā veci ļaudis stāsta, tad tāds jātnieks izskatījies varen stalts.

Tagadējā Rucavā daļa no iepriekšējām paražām pamazām jau gājusi zudumā. Bet pietiek tikai ieiet rucavnieku klētī, lai vēl redzētu vecās pūra lādes, kurās atrodam vēl daudz agrāko paaudžu darinātu rokdarbu. Jaunā paaudze ar interesi cenšas atdarināt veco un ne bez sekmēm. Gandrīz katrā Rucavas mājā atradīsim aužamās stelles, kur jaunākās rucavnieces, izmantojot katru brīvo brīdi, cenšas pēc kāda vecas māmiņas norādījumiem veidot skaistus jo skaistus audumus un it kā vienu laiku panīkušo tautas mākslu celt iepriekšējā spožumā.

Tagad, atrodoties svešā zemē, pietiek tikai aizvērt acis, lai viss turienes skaistums atkal spilgti jo spilgti pavizētu acu priekšā. Toreiz dzimtenē visu vajadzēja skatīt plaši atvērtām acīm. Gara acu priekšā vēl redzu, kā gar stiebru jumtu klātu šķūni un kūti laižas un čivina bezdelīgas, ķerdamas mušas. Mājas priekšā, kuras jumts pilnīgi apsūnojis, plati izpleties kastanis, kur vecais tēvs sēd un pīpē paša audzēto tabaku. Vecais mājas suns tam guļ pie kājām un, svešniekam tuvojoties, ierejas. Augļu dārzā aiz mājas saulē gatavojas āboli un bumbieri. Tur bērni basām kājām skrej un lasa nokritušos augļus. Tādu un tam līdzīgu māju Rucavas pagastā ir ap 1000. Tā mēs ar pievērtām acīm varam izceļot visas mīļās vietiņas dzimtenē. 

Avots: Lāpa: Latviešu jaunatnes mēnešraksts, Nr. 2 (01.03.1946.)