Ivans IV Bargais

[Nepabeigts fargmentu apkopojums]

Ivans IV Rurikovičs jeb Joans Rurikovičs (krievu: Иоaнн IV Васильевич Рюрикович, latīņu: Ioannes IV, 1530.-1584.) bija pēdējais Rurikoviču dinastijas Maskavijas lielkņazs un pirmais Krievijas cars no 1547. gada.

Iebrucis un izpostījis Livoniju (Latvijas un Igaunijas valstisko priekšteci)

Pirms tam krievu hronikās cara nosaukums no 13. līdz 15. gadsimtam tika attiecināts uz Zelta Ordas haniem.

Krievu literatūrā pēc senas tradīcijas dēvēts vārdā un tēva vārdā par lielkņazu Joanu Vasiļjeviču. Viņa neprognozējamā un nežēlīgā rakstura dēļ viņa padotie Ivanam piešķīra palamu "Draudīgais" jeb "Negaisīgais" (krievu: Грозный), kas gan nekad netika lietota oficiālos dokumentos.

Pirmajā modernajā pasaules ģeogrāfiskajā atlantā 1574. gadā dēvēts arī par "Krievu imperatoru, Maskaviešu hercogu Jāni Bazīliju Lielo" (Ioannes Basilius Magnus, Imperator Russic, Dux Moscovic) .

Pēc tam, kad Eiropas valdnieku galmus sasniedza šaušalīgi apraksti par cara personīgi veiktajām publiskajām spīdzināšanām un slepkavībām, viņu jau dzīves laikā sāka dēvēt par Joanu Briesmīgo (angliski: the Terrible, franciski: le Terrible, vāciski: Schreckliche, dāniski: den Grusomme).

Latviešu 20. gs. sākuma literatūrā latviskots kā Jānis Briesmīgais, bet Padomju Latvijas laikā pēc krievu parauga saukts Ivans Bargais.

Viens no dedzīgiem vārda "Jānis Briesmīgais" apkarotājiem  bija vācbaltiešu cilmes latviešu padomju vēsturnieks Roberts Vipers (Robert Wipper, Роберт Юрьевич Виппер, 1859.-1954.), kas Otrā Pasaules kara laikā pārstrādāja savu 1922. gadā izdoto grāmatu "Иван Грозный" Staļinam labvēlīgā noskaņā.

  Cēlies no mītiska vikingu valdnieka Rurika dzimtas, Rurikoviču dinastijas. Viens no viņa senčiem bija Novgorodas kņazs, mongoļu-tatāru hanu vasalis Aleksandrs Ņevskis.

Ivana IV tēvs bija Maskavas lielkņazs Vasilijs III Rurikovičs (Василий III Рюрикович), bet māte Lietuvas dižkunigaitijas kņaziene Helēna Gļinska.  

Līdz lēmumam kļūt par "Visas Krievzemes caru un patvaldnieku" Maskavijas lielkņazs Joans 1545. gadā vēl lietoja sava tēva lielkņaza Vasīlija titulu: "Mēs, lielais valdnieks Joans, no Dieva žēlastības vienīgais patiesais visas Krievzemes un citu daudzu Austrumu un Ziemeļu zemju valdnieks, un Vladimiras, un Maskavas, un Novgorodas, un Pleskavas, un Smoļenskas, un Tveras, un Jugras, un Permas, un Vjatkas, un Bulgārijas un citu lielkņazs"

Pēc daudzu tatāru un krievu valstu pakļaušanas un Livonijas ziemeļaustrumu daļas iekarošanas Livonijas karā un vasaļatkarīgas Livonijas ķēniņvalsts nodibināšanas cars Joans Vasiļjevičs 1572. gadā pirmais Krievijas vēsturē sāka ārlietu dokumentus parakstīt cita starpā kā "Livonijas zemes valdnieks", lietojot pilno titulu:

"Mēs, visas Kriezemes cars un lielkņazs Joans Vasiļjevičs, Vladimiras, Maskavas, Novgorodas patvaldnieks, Kazaņas cars, Astrahaņas cars, Pleskavas kungs un Smoļenskas, Tveras, Jugras, Permas, Vjatkas, Bulgārijas u.c. valstu lielkņazs, Ņižņijnovgorodas, Čerņigovas, Rjazaņas, Polockas, Rostovas, Jaroslavļas, Belozerskas, Udoras, Obdoras, Kondijas lielkņazs, visas Sibīrijas zemes un Ziemeļu zemes pavēlnieks un Livonijas un citu zemju valdnieks"

Dzimis kā carēvičs Joans Vasiļjevičs 1530. gada 25. augustā Kolomenskas muižiņā netālu no Maskavas. Par godu viņa piedzimšanai tika uzcelta Augšāmcelšanās baznīca (Церковь Вознесения) Kolomenskā. Viņa tiešais vārds bija Tits. Trīs gadu vecumā viņš mantoja troni (tēvs mirstot iecēla 7 bajāru reģentu padomi: tēvabrālis kņazs Andrejs Starickis, mātes tēvocis kņazs Mihails Gļinskis, um padomnieki kņazi brāļi Šuiski, bajārs Mihails Zaharins-Jurjevs, bajārs Mihails Tučkovs-Morozovs, bajārs Mihails Voroncovs), kuriem bija jāvada valsti un jāaudzina troņmantnieku, līdz tas sasniegs 15 gadu vecumu.

Joana bērnība pagāja, vērojot galma bajāru un kņazu frakciju iekšējās cīņas, apvērsumus, nemitīgi baidoties par savu dzīvību. Viņa mātes lielkņazienes Helēnas favorīts kņazs Ivans Oboļenskis likvidēja reģentu padomi, ieslogot cietumā Gļinski (vēlāk nogalināts), Voroncovu, Staricki, citus reģentu padomes atbalstītājus un tronī ieceļot lielkņazieni.

Savukārt pēc viņas nāves 1538. gadā opozīcijā esošie bajāri veica pretēju iekšējo apvērsumu, atbrīvojoties no Oboļenska. Slepkavības, apvērsumi un intrigas, cīņa par varu starp Šuisku un Beļsku dzimtām, tas viss bija jaunā kņaza apkaimes ikdiena.

Pēc biogrāfu domām īpaši dziļu iespaidu uz Joanu atstāja lielais ugunsgrēks Maskavā, kurā sadega vairāk nekā 25 000 ēku, kā arī 1547. gada dumpis: sazvērnieki izplatīja baumas, ka ugunsgrēku izraisījuši kņazi Gļinski - pēc viena no Gļinsku nogalināšanas, dumpinieki ielauzās Vorobjovas ciema muižā Piemaskavā, kur dzīvoja jaunais lielkņazs, un pieprasīja izdot nogalināšanai pārējos Gļinsku dzimtas pārstāvjus.

1547. gada 16. janvārī Maskavas Kremļa Uspenskas katedrālē (Успенский собор) viņš 16 gadu vecumā svinīgi tika kronēts par Maskavijas lielkņazu Joanu IV. Metropolīts Makarijs rituālā pasniedza varas regālijas - Dzīvības Koka krustu, barmas un Monomaha kroni, - iesvaidot Joanu par valdnieku ar pilnīgi jaunu titulu "Visas Krievijas cars" (Царь всея Руси), tādējādi norādot uz Krievijas impēriskajām pretenzijām (krievu vārds "cars" ir atvasinājums no latīņu Caesar).

Cars Joans IV pirmo reizi apprecējās 1547. gada 3. februārī septiņpadsmit gadu vecumā. Viņam līgava tika izvēlēta "līgavu parādē", kuras laikā no visas valsts tika atvestas dižciltīgas meitenes precību gados. Ivans izvēlējās Anastasiju Zaharovu, tā nebija no kņazu dzimtām, tāpēc radīja būtiskas izmaiņas galmā, kurā bija jāiekļauj Zaharovu dzimtas locekļi. Ivana laulības dzīve ar Anastasiju bija laimīga, viņiem piedzima 6 bērni.

Savā jaunībā viņš bija mērens cars, ieviesa Krievijas valdībā zināmu "demokrātiju", cenšoties valsts pārvaldē sabalansēt varu starp dienesta muižniecību un bajāriem. Pārņemot varas grožus savās rokās, izveidoja valdnieka padomi, t.s. "izvēlēto radu" (Избранная рада), kurā bija pārstāvji no katra valdošā slāņa, bajāriem, kņaziem, krievu ortodoksās baznīcas hierarhiem, galminiekiem. Tās uzdevums bija izstrādāt likumus, reformas, padomdevēju funkcijas.

1550. gadā uzsāka vairākas nopietnas reformas:

• Simtpantu saeima (Стоглавый собор) - 1551. gada janvārī-maijā zemstu un Baznīcas pārstāvju kopsapulce ar uzdevumu reformēt valsts un Baznīcas attiecības. Gala rezultāts bija lēmumu apkpopojums "Simts panti" (Стоглав) - likumu krājums ar uzdevumu sekularizēt valsti, ierobežot Baznīcas zemju īpašumu palielināšanos, garīdzniecības privilēģijas finanšu sfērā, nodalīt jurisdikcijas.
• Zemstes seims vai Zemes sapulce (Земский собор) izveidošana ar parlamenta funkcijām (kurā pārstāvētas visas iedzīvotāju kārtas).
• Zemstes reforma (Земская реформа) - uzsāka vietvalžu nomainīšanu ar vēlētām pašvaldībām, sāka atcelt ierēdņu "barošanu" (Кормление - kārtība, kad iedzīvotāji uztur kņaza atsūtīto ierēdni), ar likumu atzina zemnieku kopienas par juridiskām personām, tāpat kā pilsētnieku kopienas, ar pašu vēlētiem vecākajiem (старостa). Kopienas ieguva tiesības sūdzēties par valsts ierēdņu un muižniecības nelikumīgu rīcību valsts kancelejā.
• Krimināltiesu reforma (Губная реформа) - krimināllietas (laupītāju, slepkavu) tika no vietvalžu jurisdikcijas pārceltas uz vēlētu krimināltiesu vecāko (губные старосты) padomju jurisdikciju. Savukārt Maskavā izveidota Laupītāju palāta (Разбойный приказ - mūsdienu ministrijas ekvivalents), kas uzraudzīja krimināllietu izmeklēšanu kā augstāka instance.
• Likumu reforma - jauns likumu krājums (Судебник), kurā juridiski definēja pārējo reformu gaitā veiktās izmaiņas (piemēram, zemnieku tiesības brīvi mainīt dzīves vietu).
• Armijas reforma - tehniski modernizēja armiju: absolūti visas kājnieku daļas tika apbruņotas ar šaujamieročiem.

1553. gadā Joans IV smagi saslima un pavadīja pusnemaņā vairākas nedēļas. Šī situācija radīja valstī haosu, nestabilitāti un bajāru padomes šķelšanos. Daļa bajāru atbalstīja cara brālēnu Stanicas Vladimiru, bet otra puse zvērēja uzticību Joana IV dēlam Dmitrijam, kas vēl bija zīdainis.

Tāpēc Joans IV, kad viņam uz brīdi uzlabojās veselība, lika bajāriem zvērēt uzticību Dmitrijam, un iecēla aizbildņus, kuri spētu nosargāt viņa un carienes Anastasijas dzīvību. Pēc galīgās atveseļošanās Joans izveidoja tribunālu, lai izrēķinātos ar tiem bajāriem, kuri viņa slimības laikā bija atbalstījuši Stanicas Vladimiru. Turpinājumā sekoja neprātīgu sadistisku slepkavību sērijas, kuru dēļ viņš dabūja palamu "Jānis Briesmīgais".

Slepkavošana bez pārtraukuma norisinājās visu valdīšanas laiku, jo cars visur saredzēja draudus savai varai.

1560. gadā 29 gadu vecumā nomira cariene Anastasija, 1561. gadā Joans Briesmīgais sūtīja precību piedāvājumu Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa Sigismunda II Augusta māsai Katrīnai. Cars Joans nepiekrita priekšlikumam atteikties no Pleskavas, Smoļenskas un Novgorodas un nākamajā gadā apprecējās ar Kabardas valdnieka Temruka meitu Mariju.

Viņas ietekmē galmā sākās nemitīgas dzīres un izvirtības, Joans IV zaudēja savu sirdsmieru un virspusē iznira viņa varaskāre un garīgā nelīdzsvarotība.

Opričņina bija iecerēta kā valsts valstī un Joana Briesmīgā pretspars bajāru padomes varai, jo bajāru tuvās radu saites un savējo radinieku protekcionisms radīja nestabilu stāvokli, pastāvot nemitīgām cīņām starp bajāru dzimtām par ietekmes sadalīšanu pēc carienes Anastasijas nāves.

Joanu Briesmīgo arvien vairāk ietekmēja vajāšanas mānija, tāpēc viņš izveidoja tikai sev pakļautu Opričņinas karadraudzi no cilvēkiem, kuri nebija dižciltīgi un ieinteresēti gāzt caru. Lai nodrošinātu saviem jaunajiem padotajiem iztiku, tiem tika dāvātas klosteriem un augstmaņiem atņemtās milzu zemes platības.

Daudzi zemju īpašnieki ar visiem kalpotājiem tika nogalināti vai pārvietoti uz jaunapgūstamām zemēm. Tas ir viens no drūmākajiem laikiem Maskavijas vēsturē, visā valstī notika sadistiska augstmaņu un bajāru slepkavošana. Par jauno cara Joana Briesmīgā mitekli kļuva Aleksandrovkas Slobodas cietoksnis.

1570. gada janvārī un februārī Joans IV devās novērst „sazvērestības” ar Opričņinas karaspēka atbalstu uz Tveru, Novgorodu un Pleskavu. Šajās senajās krievu pilsētās tika nogalināti lielākā daļa iedzīvotāju un izlaupīti klosteri. Tādā veidā tika iegūtas milzu bagātības un līdzekļi Livonijas kara turpināšanai. Skat. plašāk Novgorodas slaktiņš.

Opričņina tika atcelta 1572. gadā pēc Maskavas nodedzināšanas un tatāru karaspēka sakāves pie Kazaņas. Daļai augstmaņu atgrieza viņu īpašumus, Novgorodas klosteriem atdeva nolaupītās ikonas. Tomēr sadistiskās slepkavošanas turpinājās visu atlikušo Ivana Briesmīgā valdīšanas laiku, netika pat saudzēti karavadoņi, kuri veiksmīgi vadīja Kazaņas ieņemšanas cīņas.

No 1575.gada rudens kādu brīdi Krievijā bija divvaldība, jo Joans Briesmīgais par Maskavas lielkņazu iecēla tatāru izcelsmes augstmani Simeonu Bekbulatoviču. Zemstes pārvaldīšanu un iekšzemes likumu izdošanu nodeva Simeonam.

1576. gada vasarā IJoans Briesmīgais atkal atņēma Simeonam nodotās pilnvaras un turpināja valdīt viens.

"1577.gadā Maskavas lielkņazs Ivans Vasiljevičs un viņa vecākais dēls ar lielu kaŗaspēku un kaŗamaterialiem iebruka Rīgas biskapijā, kur viņam neviens nestājās pretīm, jo visās pilīs aiz nolaidības nebija ne garnizona, ne vajadzīgo aizsargāšanās līdzekļu. Gubernatora, pretēji visām cerībām, nebija zemē, ievērojamāko piļu pārvaldnieki bija atstājuši pilis, jo uz steidzīgu palīdzību nebija ko cerēt, un ļaudis visā zemē bija izbijušies un bez drosmes. Lielkņazs, redzēdams tādu izdevīgu brīdi, devās uz Alūksni un ieņēma viņu. Tāļākā gaita bija uz Ludzi un Rēzekni. Ludzi viņš ieņēma pēc neilgas apšaudīšanas 26.jūlijā, bet Rēzeknes pils pati padevās 30.jūlijā. Lielkņazs apsolīja visiem muižniekiem un citiem, kas atradās pilī, atļaut brīvi aiziet ar visām mantām, bet viņš neturēja vārdu un lika aizvest visus ar sievām, jaunavām un bērniem uz Pliskavu gūstā...

Pēc tam lielkņazs Cēsīs pie sievām un jaunavām pastrādāja tādus kauna un briesmu darbus, kādi nav dzirdēti padarīti ne no turkiem, ne no citiem tirāniem. Vīriešus šauta un ievainotus un asiņainus cepināja uz uguns. Vienam no birģermeistariem izrāva sirdi no krūtīm un vienam mācītājam mēli no mutes. Pārējos nomocīja briesmīgā kārtā un viņu līķus, tāpat kā pie Kokneses un Ērgļiem, nosvieda par barību putniem, suņiem un plēsīgiem zvēriem un neļāva viņus apglabāt. Arī krieviem, piedraudot ar nāves sodu, bija aizliegts viņus apglabāt."

Par Joana IV nesavaldību liecina arī viņa dēla Joana nāve.

1581.gada novembrī kādā īsā dusmu uzplūdā par kādu iebildi viņa gribai cars ar zizli stipri iesita dēlam, kas pēc pāris dienām nomira. Joans Briesmīgais ļoti pārdzīvoja notikušo un tas ļoti ietekmēja arī Krievijas ārpolitisko un iekšpolitisko stāvokli, radot arvien lielāku bajāru naidu pret caru.

Joans IV mira 1583. gadā smagas slimības lēkmes laikā. Par viņa nāvi ir pretrunīgas liecības. Visticamāk, ka nāve iestājās nosmakšanas rezultātā, bet nav zināms, vai to izraisīja nožņaugšana vai epilepsijas izraisītas spazmas. Ir versija arī par noindēšanu ar zālēm.

Ārpolitikā Ivanam Briesmīgajam bija divi galvenie mērķi:

• aizsargāt Krievijas dienvidu robežas un sagraut atkarību no Krimas hanistes,
• iegūt Baltijas jūras ostas un iespēju bez starpniekiem tirgoties ar Eiropas valstīm.

Attiecības ar tatāriem

Ivana IV valdīšanas pirmsākumos Maskavija joprojām maksāja nodevas tatāru haniem. Krimas tatāru atbalstu savas ietekmes nostiprināšanai izmantoja Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki. Lietuvai tajos gados piederēja vairākas agrākās Kijevas Krievzemes zemes un daudzi tās kņazi bija tuvu radniecīgi Maskavijas kņaziem. Tas sekmēja to, ka bieži krievu augstmaņi bēga uz Lietuvu un pierobežas zemes īpašnieki varēja mainīt pavalstniecību, ar visu zemi pārnākot no vienas valsts otrā.

1557. gadā trešajā karagājienā Ivana IV karaspēks ieņēma Kazaņu un vēlāk arī Astrahaņu, paplašinot Maskavijas teritorijas līdz Kaspijas jūrai. Līdz ar to Ivans IV ieguva arī tatāru karavadoņu atbalstu un izmantoja tatārus Livonijas karā.

Tomēr 1571. gadā Ivans Briesmīgais saņēma smagu prettriecienu, jo Kazaņas karaspēks bez nopietnas pretestības nonāca līdz Maskavai un to nodedzināja. Ugunsgrēkos gāja bojā lielākā daļa Maskavas iedzīvotāju. Smagās sakāves cēlonis bija armijas nodevība, jo Opriščinas politika bija izraisījusi visas tautas ienaidu un ar augstāko karavadoņu slepkavības novājināja armijas kaujasspēju. Tāpēc vienkāršie karavīri vēlējās Ivana IV sakāvi un palīdzēja tatāriem atklāt krievu armijas vājās vietas. Pēc Maskavas nodedzināšanas Ivans valdīja no Novgorodas un Aleksandrovkas Slobodas cietokšņa.

1572. gada 30. jūlijā krievu karaspēks atkārtoti sakāva tatārus, ieņēma Kazaņu un iznīcināja lielu daļu no tās iedzīvotājiem.

Attiecības ar rietumvalstīm

Attiecībās ar citu valstu valdniekiem Ivans Briesmīgais deklarēja, ka ir Romas imperatora Cēzara pēctecis - "cars". Visus vēlētos valdniekus citās valstīs viņš uzskatīja par zemākas kārtas augstmaņiem.

Lai iegūtu Baltijas ostas, cars Ivans kopš 1558. gada ar mainīgām sekmēm nemitīgi turpināja Livonijas karu.

Pirmajā posmā Ivanam IV izdevās iekarot Narvas ostu, bet vēlāk agrākās Livonijas konfederācijas ziemeļaustrumu daļu. Kara sākumā Krievijas karaspēks centās iesaistīt vietējos iedzīvotājus savā pusē, bet kara otrajā pusē bez žēlastības tika nogalināti gūstekņi un izpostītas vietējās saimniecības. Lai pārvaldītu iekaroto, bet faktiski nekontrolēto Livonijas daļu, Ivans Briesmīgais 1570. gadā par tās ķēniņu iecēla dāņu princi Magnusu.

1560. gadā par Zviedrijas ķēniņu kļuva garīgi nelīdzsvarotais Ēriks XIV Vāsa, kas savas valdīšanas laikā saslima ar vajāšanas māniju un ieslodzīja savu brāli Juhanu un viņa sievu Katrīnu cietumā. Kad valstī sākās sacelšanās, viņš vēlējās pamest valsti un bēgt uz Krieviju.

Tomēr pēdējā brīdī viņu sagūstīja un ieslodzīja cietumā, bet pie varas nāca Juhans III Vāsa, ar kuru Livonijas iekarošanas sakarā Ivanam Briesmīgajam bija nikna un pazemojošiem noteikumiem pārpilna sarakste. Juhans bija Viļņā apprecējis Ivana IV iekāroto Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda Augusta meitu Katrīnu Jagailieni. Kaut arī Ivans IV bija atkārtoti precējies, tomēr viņš uzstāja, lai zviedri viņam atdod Katrīnu.

Šie notikumi spēcīgi ietekmēja Ivana IV apziņu. Viņš karalī  Ērikā saskatīja savu līdzinieku.

Īpatnēji veidojās cara Ivana IV attiecības ar Anglijas karalieni Elizabeti I. Ivanam IV bija būtiski tirgoties ar angļiem, jo Krievijai bija svarīgi iegūt modernākus ieročus un šaujampulveri. Viņš vēlējās arī iegūt Anglijas aizsardzību pret Krievijas ienaidniekiem un patvērumu, ja Krievijas valstī notiktu apvērsums. Elizabete viņam solīja vislabvēlīgākos tirdzniecības noteikumus un patvērumu, bet nevēlējās iesaistīties Livonijas karā.

Kad 1574. gadā, neatstājot pēctečus, nomira karalis Sigismunds II Augusts, Ivans IV pieteica pretenzijas uz Žečpospoļitas karaļa troni kā savas dzimtas mantojumu, pamatojot, ka Ģedimina un Rurika dzimtas ir radnieciskas. Polijas un Lietuvas augstmaņi nevēlējās viņu atbalstīt, labāk izvēloties par valdnieku Ivana dēlu Fjodoru, bet Ivans IV neatbalstīja šo ideju.

Pēc neilgiem juku laikiem par Žečpospoļitas karali ievēlēja Transilvānijas valdnieku Stefanu Batoriju, kas 1578. gadā izdzina krievus no Livonijas un 1579. gadā ieņēma Polocku, Veļikije Lukus un aplenca Pleskavu. 1582. gada 15. janvārī Ivans IV bija spiests ar Svētās Romas impērijas sūtņa Posevino palīdzību noslēgt Zapoļjes miera līgums, kurā atteicās no pretenzijām uz Polockas un Livonijas zemēm.

Precīzs sievu skaits nav zināms, bet visticamāk, ka viņam bijušas septiņas sievas (daži vēsturnieki ir saskaitījuši 8). Pirmo reizi precējies 1547. gadā, 16 gadu vecumā.

• No pirmās sievas kņazienes Anastasijas Zaharinas-Jurjevas (Анастасия Захарьина-Юрьева) viņam bija šādi bērni:
  • dēls Dmitrijs (Дмитрий, 1552.-1553.) - nejauši noslīka upē;
  • dēls Joans (Иоaнн, 1554.-1581.) - tēva nogalināts;
  • dēls Fjodors (Фёдор, 1557.-1598.) - kļuva par caru Fjodoru I Rurikoviču;
  • meita Anna (Анна);
  • meita Marija (Мария);
  • meita Jevdokija (Евдокия).
• Otrā sieva bija kabardīniešu kņaziene Marija (Мария Черкасская, pirms kristīšanās Kučena):
• • dēls Vasilijs - miris 10 mēnešu vecumā.
• Trešā sieva bija galmadāma Marfa Sobakina (Марфа Собакина), kura mira 1571. gadā, divas nedēļas pēc kāzām.
• Ceturtā sieva (kaut ortodoksās baznīcas tiesības aizliedza precēties vairāk nekā 3 reizes), bija bajāriene Anna Koltovska (Анна Колтовская), kuru 1575. gadā ieslodzīja Tihvinas klosterī.
• Piektā sieva bija Anna Vasiļčikova (Анна Васильчикова), kuru 1577. gadā ieslodzīja Suzdaļas Šķidrauta klosterī (Покровский монастырь).
• Sestā sieva bija Vasilisa Melentjeva (Василиса Мелентьева), kuru 1577. gadā ieslodzīja klosterī (pēc citiem avotiem - sodīja ar nāvi par sakaru ar galminieku Ivanu Devteļevu.
• 1580. gadā cars aprecējās pēdējo reizi ar galmadāmu Mariju Nagoju (Мария Нагая):
  • dēls Dmitrijs (Дмитрий, 1582.-1591.) - nogalināts atentātā Ugļičā.