Mihails Kutuzovs

Kņazs Mihails Goleniščevs-Kutuzovs  bija krievu ģenerālfeldmaršals, Krievijas armijas virspavēlnieks 1812. gada kara laikā.

Dienējis armijā trīs Krievijas caru Katrīnas II, Pāvila I un Aleksandra I laikā.

Darbojies arī kā Krievijas diplomāts Stambulā un Berlīnē. Kutuzova vārdā nosaukts 1942. gadā nodibinātais Krievijas militārais ordenis.

Dzimis Sanktpēterburgā, Krievijas impērijas ģenerālleitnanta ģimenē.

1757. gadā, divpadsmit gadu vecumā, Kutuzovs iestājās militārajā skolā. Skolas laikā apguva sešas valodas. Uzreiz pēc skolas pabeigšanas palika strādāt tajā par matemātikas skolotāju.

1762. gadā kā kapteiņa dienesta pakāpē tika norīkots uz Astrahaņu, tolaik pulkveža, Aleksandra Suvorova rīcībā.

1768. gadā Kutuzovs piedalījās Baras konfederācijas sacelšanās apspiešanā Polijā.

1771. gadā Kutuzovs tika nokomandēts cīnīties Krievu-turku karā (1768–1774), kur

1773. gadā kaujā par Aluštu tika smagi ievainots deniņos, tomēr brīnumainā kārtā izdzīvoja.

Ievainojuma ārstēšanas nolūkos Kutuzovs no 1774. līdz 1776. gadam viesojās Berlīnē, Leidenē un Londonā.

1776. gadā atgriezās Krievijā, kur atkal dienēja Suvorova vadībā.

1784. gadā Kutuzovs kļuva par ģenerālmajoru.

1787. gadā kārtējā Krievu-turku kara laikā Kutuzovs atkal tika ievainots deniņos.

1805. gadā Kutuzovs komandēja krievu spēkus, kas cīnījās pret Napoleonu Austrijā.

1805. gada 2. decembrī Kutuzovs bija klāt Austerlicas kaujā, tomēr faktiski nekomandēja Krievijas karaspēku, jo tā vadīšanu bija pārņēmis pats cars Aleksandrs I. Pirms tam Kutuzovs aicināja sagaidīt papildspēkus un tikai tad iesaistīties izšķirošā kaujā.

Sākoties 1812. gada karam, Krievijas karaspēka virspavēlnieks bija Barklajs de Tolli, kurš Napoleona pārspēka priekšā izvēlējās izdedzinātās zemes taktiku un atkāpās valsts iekšienē, iesaistoties tikai relatīvi nelielās sadursmēs. Laikam ritot un frančiem tuvojoties valsts vecajai galvaspilsētai Maskavai, auga neapmierinātība ar Barklaja de Tolli darbību.

1812. gada 17. augustā Barklajs de Tolli tika nomainīts ar populāro karavadoni Kutuzovu, kurš turpmāk gan faktiski turpināja Barklaja de Tolli taktiku.

1812. gada 7. septembrī Kutuzovs Maskavas pievārtē komandēja Krievijas karaspēku grandiozajā (tajā piedalijās ceturtdaļmiljona kareivju) Borodinas kaujā, kas beidzās ar krievu karaspēka atkāpšanos.

Pēc tam, kad Napoleons 1812. gada oktobrī pameta Maskavu, Kutuzovs 1812. gada 24. oktobrī sakāva franču spēkus Malojaroslavecas kaujā un, veicot karaspēka manevrēšanu, piespieda frančus virzīties pa jau izpostīto rietumu ceļu.

1813. gadā Kutuzovs saslima un 1813. gada 28. aprīli Prūsijas pilsētā Bunclavā nomira. Apglabāts Sanktpēterburgā, Kazaņas katedrālē.