Ņikita Hruščovs

Ņikita Hruščovs bija PSKP CK pirmais sekretārs un faktiskais PSRS vadītājs no 1953. līdz 1964. gadam, PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs no 1958. līdz 1964. gadam.

Dzimis Kurskas guberņas zemnieku ģimenē. Krievijas pilsoņu kara laikā darbojās kā Sarkanās armijas komisārs.

Pēc tam valsts darbā Ukrainā, kurā aktīvi organizēja politiskās represijas un atbalstīja komunistu izvērsto genocīdu pret PSRS nekrievu tautām.

Atbalstīja Staļinu Lielā terora laikā.

Arī Otrā pasaules kara laikā darbojās kā Sarkanās armijas komisārs, tai skaitā Staļingradas kaujā.

Pēc Staļina nāves 1953. gada 5. martā Padomju Savienībā izveidojās kolektīvās vadības modelis, kurā Politbiroja veterānu ietekme bija nestabilā līdzsvarā. Sākotnēji par vadoni ar Berijas atbalstu izvirzījās Georgijs Maļenkovs, kas kļuva par PSRS Ministru padomes priekšsēdētāju, ko tajā brīdī uzskatīja par ietekmīgāko amatu valstī.

Berija piešķīra amnestiju vairāk nekā miljonam ieslodzīto; savienības republikās vadošos amatus sāka piešķirt vietējo tautību pārstāvjiem; ierosināja izbeigt sociālisma celtniecību VDR un izveidot apvienotu, neitrālu Vāciju. Liberalizācija VDR izraisīja jūnija sacelšanos, ko apspieda padomju tanki.

Jau 1953. gada jūnija beigās Hruščovs panāca pārējo Prezidija locekļu atbalstu pārāk ambiciozā Berijas arestam, un nošaušanai 23. decembrī. Šis bija pēdējais nāvessods kādam no PSRS vadītājiem. Turpmāk politiskajā cīņā zaudējušos nosūtīja uz nenozīmīgiem amatiem vai pensionēja.

1953. gada septembrī Hruščovu ievēlēja par PSKP Pirmo sekretāru, un sākās Maļenkova un Hruščova cīņa par varu. Mēģinot izmainīt Staļina varas periodā izveidoto rūpniecības modeli, kura rezultātā netika attīstītas nozares, kas veicinātu iedzīvotāju labklājību, Maļenkovs aizstāvēja vieglās industrijas attīstību, kamēr Hruščovs turpināja aizstāvēt smago rūpniecību.

 Jau 1953. gadā Maļenkovs kolhozniekiem atcēla obligātās produktu piegādes normas, un sāka palielināt valsts noteiktās iepirkumu cenas.

No 1953. līdz 1958. gadam valsts maksājumi par piegādātajiem produktiem palielinājās no 4,14 miljardiem rubļu līdz 13,41 miljardam rubļu. Tikmēr Hruščovs aizstāvēja smago rūpniecību, un kolhoznieku ekonomiskās motivācijas vietā aizstāvēja jaunu kampaņu organizēšanu. Viņa Neskarto zemju kampaņai drīz sekoja Kukurūzas kampaņa. Kā konservatīvo spēku pārstāvis, Hruščovs ātri nostiprināja savu stāvokli partijā, un 1954. gada beigās bija gatavs atbrīvoties no Maļenkova. Pēc Maļenkova piespiedu atkāpšanās no valdības vadītāja amata 1955. gada janvāra beigās, par valdības vadītāju kļuva Nikolajs Bulgaņins, kurš, lai arī publiski turpinājās kolektīvās vadības modelis, atradās Hruščova ietekmē. Hruščovs, sākotnēji lauksaimniecības politikas vadītājs, 1955. gada vasarā pārņem arī ārpolitiku, panākot Molotova atcelšanu. Cīņā pret Maļenkovu Hruščovs bija aizstāvējis nepieciešamību turpināt koncentrēties uz smago industriju un aizsardzību. Strauji pieauga tēriņi tradicionālā bruņojuma ražošanai un starpkontinentālo raķešu attīstībai, kas pārgāja kosmosa programmas veidošanā.

6. piecgades plāns koncentrējās uz Centrālāzijas, Sibīrijas un Tālo Austrumu industrializāciju, atomelektrostaciju celtniecību.

1956. gada beigās šī kursa pretinieki Politbirojā panāca smagās industrijas attīstībai paredzēto izdevumu samazinājumu, uz ko 1957. gada sākumā Hruščovs reaģēja paziņojot, ka 6. piecgade tiek pārtraukta, un uzsākts darbs pie PSRS Septiņgades plānošanas.

1956. gada februārī PSKP 20. kongresā Hruščovs nosodīja Staļina personības kultu un Lielo teroru, tā vēl vairāk iedragājot partijas veterānu stāvokli Prezidijā. Hruščova reformu politika izraisīja seno Staļina līdzgaitnieku Molotova, Maļenkova un Kaganoviča pretestību. Šī ietekmīgā grupa 1957. gada jūnijā nobalsoja par Hruščova atlaišanu no partijas vadītāja amata, taču Hruščovs uzstāja uz partijas statūtu ievērošanu, kurā partijas vadītāju no amata atcelt varēja tikai PSKP Centrālā komiteja. Ar maršala Žukova atbalstu, kurš nodrošināja Centrālkomitejas locekļu transportēšanu uz Maskavu armijas lidmašīnās, Hruščovam izdevās panākt sev labvēlīgu Centrālkomitejas balsojumu, un no partijas izslēgt Molotovu, Maļenkovu un Kaganoviču, kurus nodēvēja par "Antipartejisko grupu". Jau oktobrī viņš no amata atlaida arī maršalu Žukovu.

1958. gada martā, pēc valdības vadītāja Bulgaņina atkāpšanās no amatiem, Hruščovs ieņēma arī šo amatu, tā kļūstot par ietekmīgāko cilvēku valstī. 21. un 22. PSKP kongresā viņš turpināja partijas konservatīvo spēku un staļinisma kritiku. 1961. gadā no Ļeņina mauzoleja izvāca tur 1953. gadā publiskai apskatei novietotās Staļina mirstīgās atliekas, kuras apglabāja pie Kremļa sienas.

Pazīstams ar nepārdomātām lauksaimniecības kampaņām. Hrušcova darbības laikā Jurijs Gagarins veica pirmo lidojumu kosmosā, tika uzcelts Berlīnes mūris, kā arī notika Kubas raķešu krīze.

1964. gadā Hruščovs tika atstādināts no ieņemamajiem amatiem, un turpmāko dzīvi pavadīja VDK uzraudzībā.

Par PSKP ģenerālsekretāru Hruščeva vietā tika ievēlēts Leonīds Brežņevs.

Hruščovs nomira 1971. gadā no sirds slimības.