Pastāsti par vietu
lv

Osvalds Lapiņš

Biju­šais Latvijas armijas virsnieks. Piecdesmitajā gadā jau notiesāts. Kara tribunāls viņam piesprieda divdesmit piecus gadus.

 Tagad uz apsūdzēto sola jāsēžas otrreiz.

Procesa sākumā Lapiņām uzdeva nervi. Cilvēks sajuka... Lietas izskatīšanu uz vienu dienu atlika. Nozīmēja ekspertīzi. Otrā dienā slēdziens jau gatavs. Sarakstījuši veselas trīs lapas... Tur melns uz balta rakstīts: sarunas laikā cilvēks uztraucas, viņam trīc rokas un kājas. Pulss paātrināts. Kreisā roka nejūtīga. Sāp galva un visas muskuļu locītavas. Arī redze pasliktinājusies. Pacients raugās uz ārstu un neatlaidīgi prasa: "Vai tad esmu sajucis prātā, dakter? Esmu sajucis?! Atbildiet! Pasakiet to man!"

Tiesā sēž ar zemu noliektu galvu. Nespēj saprast notiekošo... Taču ārstu slēdziens kategorisks: tā kā Lapiņš savu vainu atzīst tikai daļēji, orientējas apsūdzībā, uzskatām viņu par pieskaitāmu.224 Tā, lūk! Ja saproti, par ko tevi apsūdz, tad esi vesels!

"Es noliedzu, ka visā astoņpadsmitā bataljona pastāvēšanas laikā būtu nogalinājis kaut vienu cilvēku!" kategoriski paziņoja Lapiņš. "Arī ebrejus neesmu šāvis. Par Slonimas operāciju neko nezinu. Pret mierī­gajiem iedzīvotājiem es nekaroju. Piedalījos vien mežu ķemmēšanās un partizānu aplenkšanās. Arī apsardzē stāvēju. Taču cilvēkus nešāvu. Kāpēc man jāatbild par to, ko neesmu darījis?

Pēc vācu okupantu padzīšanas biju ieslodzījumā. Nosēdēju astoņus gadus. Kļuvu par otrās grupas invalīdu. Vēlāk atgriezos Latvijā. Tagad man ir darbs. Arī sabiedriskajā dzīvē piedalos. Domāju, ka manas ciešanas beigušās... Nodibināju ģimeni...

Tā kā neesmu zvērībās piedalījies, lūdzu man nepiespriest nāves sodu.

A. Grūtups, Observators

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Birkas