Rūdolfs Blaumanis

Kārlis Rūdolfs Leonīds Blaumanis piedzima 1863. gada 1. janvārī Ērgļu muižā, Cēsu apriņķī, Vidzemē.

Viņa tēvs Matīss bija muižas pavārs, savukārt māte Karlīne — istabene. Viņa vecāki (tāpat vairāki citi pazīstami cilvēki) bijuši prototipi tēliem viņa darbos. Piecu gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Brakos, Ērgļu pagastā, kur arī aizvadīja lielāko daļu dzīves.

Deviņu gadu vecumā uzsāka mācības Rubīnu Annas privātskolā Ogres pagastā, tur mācījās trīs gadus no 1872. līdz 1875. gadam.

Pēc tam laikā no 1875. līdz 1881. gadam mācījās 2. Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā. Pēc tirdzniecības skolas pabeigšanas R. Blaumanis sāka strādāt Fārbaha tirdzniecības kantorī kā kantorists.

Pirmo literāros darbus sāka rakstīt laikā, kad mācījās tirdzniecības skolā. Pirmie darbi bija vācu valodā. Pirmo stāstu Wiedergefunden ("Atkalatrastā") viņš 1881. gadā iesniedza laikrakstam Zeitung für Stadt und Land, kur arī tas tika publicēts.

1880. gadu sākumā atgriezās Brakos (tur dzīvoja no 1882. līdz 1885. gadam). Tur uzsāka latviešu valodas studijas.

1885. gadā kļuva par rakstvedi, kā arī mācījās lauksaimniecību pie pārvaldnieka Kokneses muižā. Tur dzīvoja divus gadus.

1886. gadā tika publicēts viņa pirmais darbs latviski — dzejolis "Nakts".

Laikā no 1887. līdz 1889. gadam atkal dzīvoja Brakos. Šajā laika posmā viņš aktīvi pievērsās rakstniecībai (latviski un vāciski). Sarakstīja tādus prozas darbus kā "Pērkona negaiss", "Zirgs, govis un simts rubļu", "Aizvien lillā", "Spijēnos", "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis", "Nauda zeķēs" un "Raudupiete".

1888. gadā uzsācis dzīvi Rīgā. Pēc diviem gadiem uzsāka darbu laikrakstā Zeitung für Stadt und Land, kļuva par latviešu kultūras dzīves korespondentu.

1890. gadā arī notika viņa pirmās lugas "Zagļi" pirmizrāde. Tuvākajos gados teātros tika iestudētas arī viņa lugas "Ļaunais gars" un "Pazudušais dēls". "Pazudušais dēls" tāpat arī saņēma pozitīvas atsauksmes.

1892. gadā igauņu valodā iznāca R. Blaumaņa prozas darbu izlase Ölest katuse all ("Zem salmu jumta"), krājumā tika iekļauti tādi darbi kā "Raudupiete", "Nauda zeķēs", "Pērkona negaiss". Pēc tam igauniski tika publicēti vairāki citi viņa darbi.

Pēc sava tēva nāves viņš laikā no 1894. līdz 1898. gadam dzīvoja un saimniekoja Brakos. Pēc tam īslaicīgi darbojās Jaunās strāvas "Dienas Lapā", kur publicēja humoristiski satīriskus darbus, kas vērsti pret sentimentālo romantismu.

19. gadsimta beigās (1989) atgriezās Rīgā. Tur kopā ar Aspaziju, Jāni Poruku, Augustu Deglavu sāka strādāt "Mājas Viesī" un "Mājas Viesa Mēnešrakstā". No laikrakstiem aizgāja 1901. gadā "Mājas Viesa Mēnešraksta" vadītāja Pētera Zālītes reakcionārās nostājas un personisku iemeslu dēļ. Tāpat no "Mājas Viesa Mēnešraksta" aizgāja arī J. Poruks.

1890. gados sarakstījis tādas noveles kā "Romeo un Džuljeta", "Salna pavasarī", "Purva bridējs", "Dancis pa trim", "Andriksons", "Nāves ēnā".

1900. gadā kopā ar Andrievu Niedru izdeva dzejoļu krājumu "Ceļa malā".

1901. gadā sāka strādāt "Pēterburgas Avīzēs", viņš bija humoristiski satīriskā pielikuma "Purva mala" vadītājs. Darbus tur publicēja ar pseidonīmiem Grāvracis un Matīss Ķezbers. Neilgu laiku R. Blaumanis vadīja arī laikraksta literāro daļu. Vēlāk veselības un materiālo problēmu dēļ viņš pameta laikrakstu.

Laikā no 1904. gada marta līdz 1906. gadam viņš atkal dzīvoja Brakos. Šajā laikposmā sarakstījis vairākas lugas, tai skaitā komēdijas "No saldenās pudeles", "Skroderdienas Silmačos" un drāmas "Indrāni", "Ugunī".

1905. gada revolūcijā neiesaistījās, taču atbalstīja rakstniekus, kas tajā piedalījās.

1906. gadā uzsāka darbu laikrakstā "Latvija", kur vadīja literāro daļu (izveidoja humoristiski satīrisku pielikumu "Skaidiena"). "Skaidienā" darbus parakstīja ar pseidonīmu Puliers.

Dzīves beigās viņam pasliktinājās veselība.

1908. gadā uzrakstījis savu pēdējo lugu "Sestdienas vakars". Gada sākumā smagi saslima, R. Blaumanim uzliesmoja tuberkuloze, ar ko viņš jau bija saskāries iepriekš. Līdzekļu trūkuma dēļ viņš neārstējās. Tomēr ar dažu rakstnieku iniciatīvu tautā tika vākta nauda ārstniecībai. 1908. gada rudenī viņš devās uz sanatoriju Takaharju, Somijā, kur 1908. gada 4. septembrī no slimības mira.

Vēlāk tika pārvests uz Latviju, apglabāts Ērgļu kapos.

1923. gadā viņam tika uzstādīts piemineklis, kura tēlnieks ir B. Dzenis. Tāpat viņa piemiņai ir 1929. gadā uzstādīts piemineklis arī Rīgā, kura tēlnieks ir T. Zaļkalns.

1959. gadā Brakos tika atvērts memoriālais muzejs.

Tāpat Rīgā ir atvērts Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa memoriālais muzejs, kur rakstnieks īrēja istabu no 1906. līdz 1908. gadam.

Bibliogrāfija

Pasakas, stāsti un noveles

• "Nezāle" (1887)
• "Pērkoņa negaiss" (1887)
• "Aizvien lillā" (1888)
• "Spijēnos" (1888)
• "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis" (1889)
• "Raudupiete" (1889)
• "Laimes klēpī" (1898)
• "Purva bridējs" (1898)
• "Salna pavasarī" (1898)
• "Andriksons" (1899)
• "Nāves ēnā" (1899)
• "Velniņi"

Lugas

• "Zagļi" (1891)
• "Ļaunais gars" (1892)
• "Pazudušais dēls" (1893)
• "Potivāra nams" (1897)
• "Trīnes grēki" (1897)
• "No saldenās pudeles" (1901)
• "Skroderdienas Silmačos" (1902)
• "Indrāni" (1904)
• "Ugunī" (1905)
• "Sestdienas vakars" (1908)

Dzeja

• "Tālavas taurētājs" (1902)
• "Kā zagšus"
• "Mana lūgšana"
• "Memento!"
• "Pērkons"
• "Renatus"
• "Šūpuļa dziesma"
• "Tautasdziesma"
• "Vēl tu nezini"
• "Zelta jaunība"
• "Ziedonis klāt"
• "Ziema"

Satīriskie feļetoni prozā

• "Labāko famīliju dzejnieks" (1894)
• "Īsa pamācība mīlēšanā" (1907)
• "Jocīgi kapu uzraksti" (1907)