Viesturdārzs

Viestura dārzs jeb Dziesmu svētku parks ir vecākais Rīgas parks, kas aizņem 7,60 ha platības starp Eksporta ielu, Hanzas ielu un Rūpniecības ielu. Veidots pēc franču arhitekta A. Leblona izstrādātās shēmas, par pamatelementiem izmantojot Holandes liepu alejas, maldu ejas, bosketas, kanālus un dīķus, ievērojot XVIII gadsimta modernās franču un holandiešu stila tendences.

Dendroloģiskais materiāls

Parkā šobrīd sastopami: pelēkais riekstkoks (Juglans cinerea), parastais dižskābardis (Fagus sylvatica), parastais skābardis (Carpinus betulus), petrovskas papele (Populus xpetrowskyana) un kalnu kļava (Acer pseudoplatanus).

Parka vēsture

Parks ierīkots Gustavsalā jeb Pētersalā (kas vēlāk ieguva Andrejsalas nosaukumu) holandiešu stilā pēc Krievijas impērijas imperatora Pētera I 1711. gada rīkojuma, nodēvējot par Viņa Majestātes dārzu priekšpils cietoksnī jeb Forburgas dārzu. 1712. gadā Daugavas atteku atzari tika pārveidoti par gulbju dīķiem, dārza veidošanā izmantoti ap 3500 dažādi stādi, liela daļa no tiem ievesti no Eiropas. Dārzā tika uzcelta namiņš imperatoram, ja tas kādreiz ierastos Rīgā. 1721. gadā, ierodoties Rīgā, Pēteris I te pašrocīgi iestādīja gobu, kuras atvases ir dzīvas joprojām (šobrīd pie memoriālā celma var redzēt gobas trešo laidienu). No 1729. gada līdz XVIII gadsimta vidum parku dēvēja par Pētersalas dārzu, bet XVIII-XIX gadsimtu mijā par Pirmo Ķeizardārzu (atšķirībā no Otrā Ķeizardārza Aleksandra augstumos - Sarkandaugavā) un vēlāk vienkārši par Ķeizardārzu.

1841. gadā imperators Nikolajs I uzdāvināja dārzu Rīgas pilsētai, un parks tika pārdēvēts par Pilsētas dārzu, bet 1923. gadā - par Viestura dārzu. Parks tika sadalīts 2 daļās: vienā daļā, kas bija norobežota, līdz 1868. gadam bijušajā imperatora rezidencē atradās ģenerālgubernatora vasaras dzīvoklis un vairākas Rīgas rātskungiem iznomātas dzīvojamās mājās, kamēr otrā daļa kopš 1853. gada katru dienu laikā no pulksten 6:00 līdz 23:00 bija atvērta apmeklētājiem. Ķeizardārzā rīdzinieku izklaidei organizēti dažādi pasākumi: spēlēja kareivju kapela, uzstājās akrobāti, atlēti, notika teātra izrādes. 60. gados ierīkoja restorānu, bet 1873. gadā uzcēla estrādi, kur notika I Vispārējie latviešu Dziedāšanas svētki. No 1883. gada rīdzinieki Ķeizardārzu varēja apmeklēt arī ziemā, jo te tika ierīkota slidotava un ledus kalns, no kura braukt ar ragaviņām.

1936. gada 15. septembrī Viestura dārzā atklāja Piena restorāna ziemas paviljonu, kas darbojās no pulksten 11:00 līdz 23:00. Šajā pašā gadā parkā novietoja pirms tam vairākkārt pārvietoto Triumfa arku jeb Aleksandra vārtus. Pilsētas valde bija iecerējusi uz parku pārvietot arī citus svešo varu pieminekļus, kurus ideoloģisku apsvērumu dēļ nevēlējās atstāt pilsētas centrā, bet mākslinieciskās vērtības dēļ negribēja iznīcināt - uzvaras kolonnu, pieminekli Pēterim I un citas, - taču 1940. gada politiskie notikumi apturēja šī plāna realizāciju.

Trešā reiha okupācijas laikā 1942. gada 18. aprīlī ar Rīgas pilsētas apgabala komisāra un komisāriska lielvecākā Vitroka (Wittrock) pavēli Viestura dārzs tika pārdēvēts par Hindenburgpark (Hindenburga parku).

1947. gada 4. novembrī atklāja Rīgā pirmo trolejbusa maršrutu Daugavpils iela—Viestura dārzs.

Padomju laikā dārzs piedzīvoja ievērojamas pārvērtības: par godu Dziesmu svētku simtgadei, 1973. gada 21. jūlijā parku pārdēvēja par Dziesmu svētku parku un veica plašus labiekārtošanas darbus. Izbūvēja Latvijas Dziesmusvētku simtgadei veltītu arhitektoniski-skulpturālu ansambli: taisnstūra akmens baseinu ar septiņām strūklakām, piemiņas tēlu tā galā un zigzaga mūrētu sienu gar baseina malu: katrā sienas plaknē, leņķī pret baseinu ciļņi - komponistu portreti profilā, - Alfrēds Kalniņš, Emīls Melngailis, Jāzeps Vītols, Jānis Cimze, Jurjānu Andrejs, Emīls Dārziņš un Pēteris Barisons. Sākotnēji uz memoriāla sienas bija arī sauklis, ka "māksla pieder tautai", taču XX gadsimta 90. gadu sākumā nolēma, ka uzraksts neatbilst patiesībai, tāpēc piemineklis tika izmainīts, šo tekstu nomainot ar Kārļa Baumaņa radītās himnas vārdiem "Dievs, svētī, Latviju!".