Pēc Antantes lielvalstu 1921.gada 26. janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana

Pēc Antantes lielvalstu 1921.gada 26. janvāra lēmuma sākās vispārēja Latvijas de iure atzīšana.

Kā pirmās to ar atpakaļejošu datumu izdarīja: 

• Polija (atzīšanas raksts datēts ar 1920. gada 31. decembri) 
• Somija (atzīšanas raksts datēts ar 1921. gada 26. janvāri).

Pēc 26. janvāra:

• 1. februārī sekoja atzīšana no Vācijas,
• 5. februārī — Norvēģijas un Zviedrijas,
• 7. februārī — Dānijas,
• 10. februārī — Persijas,
• 17. februārī — Austrijas,
• 19. februārī — Portugāles,
• 26. februārī — Rumānijas.
• 8. martā atsevišķu atzīšanas rakstu piesūtīja Japāna, lai gan tā bija pārstāvēta Sabiedroto Augstākajā padomē.

Kā pēdējā no lielvalstīm Latviju de iure atzina ASV — 1922. gada 28. jūlijā, pie kam, ASV deklarācijā tika norādīts, ka ASV atzīst pastāvošo valdību nevis valsti.

Ja atzīšanas rakstā nebūtu pieminēts, ka Valsts departaments gaida Kongresa lēmumu par oficiālu diplomātisko pārstāvniecību izveidošanu, tas būtu uztverams tikai kā pagaidu de facto stāvokļa atzīšana.

Bez tam, atzīšanas raksts saturēja atrunu, ka: 

“Savienotās Valstis vienmēr uzskatījušas, ka neatkarības Krievijā nedrīkst tikt izmantotas par cēloni Krievijas teritoriju atsavināšanai”.

Šis pieticīgais Latvijas neatkarības traktējums vēlākajos gados tika revidēts, un tieši Amerikas Savienotās valstis bija nozīmīgākais neatkarības atgūšanas balsts Latvijas okupācijas laikā 1940-1991. gados.

Līdz 1922. gada beigām Latviju de iure bija atzinušas 28 valstis, bet visā starpkaru periodā — 42 valstis.