1918. gada 2. septembrī par Padomju Krievijas bruņoto spēku pirmo virspavēlnieku iecēla latvieti Jukumu Vācieti

1. Pasaules kara sākumā Jukums Vācietis komandeja kājnieku bataljonu un kaujās Austrumprūsijā viņu ievainoja. 1915. gada novembrī Vācietis saņēma pulkveža pakāpi un uzņēmās 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona (vēlāk pulka) komandiera pienākumus. Viņš rūpējās par saviem strēlniekiem, izpelnoties karavīru cieņu un mīlestību.

Tomēr Vācieša vadītās kaujas operācijas nebija tik sekmīgas. Gan Ziemassvētku kaujās, gan Juglas kaujās viņa pulks cieta ļoti smagus zaudējumus.

Viens no Vācieša lielākajiem sapņiem bija latviešu strēlnieku korpusa izveidošana. Protams, viņš pats arī vēlējās kļūt par korpusa komandieri. Lielinieki, redzot Vācieša lielo godkārību, izmantoja to savu mērķu sasniegšanai. Vispirms viņu iecēla par 1918. gada pavasarī Krievijā saformētās latviešu strēlnieku padomju divīzijas komandieri. Pēc sekmīgā kreiso eseru dumpja apspiešanas Maskavā Vācieti paaugstināja par Austrumu frontes komandieri. Runāja, ka ne Ļeņins, ne Trockis viņam neuzticējās.

Vācietis kategoriski atteicās iestāties lielinieku partijā un uzturēja slepenus sakarus ar Vācijas izlūkdienestiem.

Augusta sākumā viņš piedzīvoja arī vienu no lielākajām militārajām katastrofām - Kazaņas zaudēšanu. Pretinieks sagrāba Krievijas zelta rezerves, bet pašam Vācietim tikai brīnumainā kārtā ar savu 100 zirgspēku jaudīgo mersedesa limuzīnu izdevās izglābties no gūsta.

Neskatoties uz visām likstām, Jukumu Vācieti 1918. gada 2. septembrī atkal paaugstināja. Šoreiz viņu iecēla par Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieku. Šo amatu izveidoja pēc neveiksmīgā atentāta pret Ļeņinu, kad Krieviju pasludināja par kara nometni un radīja jaunu augstāko militāro institūciju - Republikas revolucionāro kara padomi.

Iemesli, kādēļ tieši Jukumu Vācieti iecēla par pirmo virspavēlnieku, nav līdz galam skaidri.

Iespējams, Vācieša kandidatūru lobēja Jakovs Sverdlovs, kurš pēc Ļeņina ievainojuma kādu laiku bija augstākā Padomju Krievijas amatpersona. Sverdlovam bija labas attiecības ar latviešu lieliniekiem, kuriem Vācieša atrašanās virspavēlnieka amatā bija ļoti izdevīga. Jāpiezīmē, ka dažus mēnešus pēc Sverdlova nāves Jukumu Vācieti atbrīvoja no virspavēlnieka amata, arestēja un uz neilgu laiku ieslodzīga cietumā.

Troickas bataljona komandieris Pēteris Dardzāns par Jukumu Vācieti:

“Pulkvedis Vācietis, tāpat kā visi cilvēki, nebija bez savām vājībām. Viņš bija godkārīgs un pat iedomīgi patmīlīgs, kas savas kļūdas ne ik reizes atzina. Nevar tomēr noliegt ka Vācietis bija viens no izglītotākiem latviešu pulku komandieriem ar labām zināšanām ne tikai kara mākslā, bet arī politikā un vēsturē. Viņam arī nekad netrūka pilsoniskās drosmes pateikt savas domas atklāti, lai arī cik tas būtu netīkamas priekšniekiem vai kolēģiem. Pēdējā īpašība viņam sagādāja daudz ienaidnieku. Starp pēdējiem, vēlākos laikos figurēja arī pats "tautu tēvs" Josifs Staļins. Arī daudzi latviešu strēlnieku komandieri šī iemesla dēļ nebija Vācieša draugi.”