ASV kinoteātros sāk izrādīt "Star Wars" pirmo filmu. Pēc 40 gadiem tā kļuvusi par "seriālu"

 Delfos uzgāju šo tekstu, kurā leģendārais rakstnieks un mākslinieks Anšlavs Eglītis recenzē 1977. gadā iznākušo grāvēju "Zvaigžņu kari." Varbūt ne visi zina, ka A. Eglītis kā kinokritiķis cita starpā ilgus gadus bija tā dēvēto Zelta globusu balvu žūrijas loceklis. Katrā gadījumā, te ir tas, kas viņam bija sakāms par "Zvaigžnu kariem":

“No techniska viedokļa filma ir interesanta un droši vien saņems “Oskaru” attiecīgās efektu katēgorijās. Telpas kuģu lidojumi un kaujas veidojas “reālistiski” un itin pārliecinoši.

Lūkasa sarakstītais scenārijs ir tipiska komiķu “fabula”: ļaunie spēki pārņēmuši kādu galaksiju. Diktātors ar bargu “politbiroju” pārvalda savu impēriju, ar “dzelzs roku” iznicinādams nepaklausīgās planētas. Pret varmāku saceļas divi jaunekļi un gudrs vecītis “zintinieks” ar saviem draugiem – zvērcilvēku, kas liekas pārpalicis no filmu sērijas par mērkaķu planētām, un divi roboti. Šie brīvības aizstāvji izcīna daudz kauju, šaudami ar ērmīgiem “nāves staru” ieročiem – iznīcina lielu vairumu pretinieku, paši nesaņemdami ne skrambiņas. Vienīgi robotus šad tad iedragā, bet tos var viegli salabot... Pēdīgi varoņi ielaužas varmāku nocietinātā mākslīgā planētā, izglābj tur sagūstīto “labo” princesi un saspridzina neliešu cietoksni.

Dekoratīvi interesantākais ir filmas sākums, kur darbība norit smilšu tuksnešos, kurus apdzīvo gan ērmoti pundurīši, gan noslēpumaini laupītāji, kas jāj uz aizvēsturiskiem milzu zvēriem. Tuksneša miestā ir krogs, kurā sastopas un iedzer dīvaini izdzimteņi, cilvēku, dzīvnieku un robotu krustojumi, neiztikdami arī bez izkaušanās...

Turpinājumā režisora fantāzija apsīkst. Viņš apmierinās ar telpas kuģu modelīšu kaujām un liek saviem varoņiem nebeidzami skraidīt un šaudīties pa neliešu cietokšņa gaiteņiem.”

Kārlis Streips
2018.gada 20.septembrī