Dibināta studentu pretošanās grupa "Baltā roze"

Baltā roze (Weiße Rose) bija nevardarbīga, intelektuālas pretošanās grupa nacistiskajā Vācijā, kuru vadīja studenti no Minhenes universitātes,- Sofija Šolla, Hanss Šolls un Aleksandrs Šmorels.

***

Minhenes Universitātē muzikoloģijas un filozofijas profesors Kurts Hubers pulcēja ap sevi līdzīgi domājošus studentus. Viņi tāpat kā pasniedzējs uzskatīja, ka āriešu rases pārākums un vēršanās pret ebrejiem, homoseksuālistiem un dažādām citām sabiedrības daļām nevar būt dižas sabiedrības pamatelements. Daļa studentu arī pabija pāris mēnešus Austrumu frontē, kur pieredzēja kara šausmas. Brutalitāte, pilnīga ebreju un iekarotu teritoriju pamatiedzīvotāju iznīcināšana bija šokējoša. Daži studenti brīvi runāja krievu valodā, tāpēc sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem varēja uzzināt vairāk no reālās situācijas. Visi šie stāsti atgriezās Minhenē, kad jauno mediķu darbs frontē bija beidzies.

Grupiņa aktīvistu sevi sauca par Balto rozi. Iemesls, kāpēc tika izvēlēts tieši šāds nosaukums, nav līdz galam zināms. Kāds minēja, ka tas ir dzejas ietekmē, citi piesauca romānus, savukārt vēl kāds to raksturoja ar kustības filozofisko un ētisko uzsvaru. Balta roze bija brīvības cerības stars uz šausminošās kara ideoloģijas fona, kas bija pārņēmusi Vāciju.

Aktīvākā kustības darbība bija no 1942. gada jūnija līdz 1943. gada februārim. Šajā laikā Baltās rozes aktīvisti uzrakstīja un izplatīja sešas skrejlapas. To kopijas tika izkaisītas universitātē, sūtītas pa pastu un kopumā sasniedza astoņas pilsētas

1943. gada 18. februārī notika pirmais arests, kas iesāka Baltās rozes kustības sabrukumu. Hans un Sofija Šolli izkaisīja skrejlapas Minhenes Universitātes koridoros, kamēr studenti vēl sēdēja auditorijās un klausījās lekcijas. No kofera, kurā tika atnests simtiem skrejlapu, nebija izkritušas vēl pārdesmit lapiņas, tāpēc Sofija Šolla nolēma tās izkaisīt no otrā stāva pār centrālo ieeju. Brīdī, kad viņa izmeta lapiņas, universitātes uzraugs viņu pamanīja. Kad ieradās Gestapo, sargs nekavējoties varēja norādīt, kuri bija lapiņu izplatītāji.

Sofija un Hans Šolli saprata, ka dzīvi viņi no izmeklētājiem prom netiks, tāpēc centās slēpt jebkādu savu saistību ar citiem grupas biedriem. Tas gan daudz nelīdzēja, jo aizturēti tika vairāki viņu draugi, kuru dzīves vietās atrada režīmam nedraudzīgu literatūru, materiāliem un citiem pierādījumiem, kas neradīja šaubas par piederību pretošanās kustībai. Jau pēc četrām dienām Šollus un Kristofu Probstu tiesāja. Sēde bija īsa, visiem trim piesprieda nāves sodu. Lai arī viņi bija izgājuši cauri mokošām četrām dienām nopratināšanas kamerās, Baltās rozes aktīvisti izturējās drošsirdīgi. Pirms giljotinēšanas, viņi izteica cerību, ka brīvība uzvarēs. Tā paša gada aprīlī un jūlijā tiesvedības turpinājās. Daži no Baltās rozes biedriem nespēja izturēt spiedienu un nodeva savus biedrus. Baltās rozes pēdējā skrejlapa tika izvesta uz Lielbritāniju un gaisa spēki tās tūkstošiem izbēra virs Vācijas. Lai arī kustība bija iznīcināta, tā paturēja pēdējo vārdu. Daži no tās biedriem paspēja izglābties, jo viņus atbrīvoja sabiedroto spēki.

Fragmenti no J. Krops 

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/sii-diena-vesture/18.-februaris.-gestapo-apcietina-pretosanas-kustibas-balta-roze-.a48597/