Ģenerālis Anderss, Polijas vadītājs trimdā Sikorskis tiekas ar Staļinu Maskavā

Pēc PSRS- Vācijas iebrukuma Polijā 1939. gada septembrī, tās armija praktiski tika iznīcināta un paliekas saņemtas gūstā.

22 mēnešus Lubjankas cietumā Maskavā pavadīja arī ģenerālis Anderss, kurš neveiksmīgi bija cīnījies gan pret Vācijas, gan PSRS spēkiem un kuru pēdējie bija saņēmuši gūstā.

Vairums (vairāk kā 22,000) PSRS gūstā nokļuvušie poļu virsnieki tika nogalināti jau sākot ar 1940. gadu.

Izjūkot Ribentropa Molotova paktā noslēgtajām attiecībām starp PSRS un Vācijai iebrūkot PSRS, pēdējā cieta ievērojamus zaudējumus (Vācija pārņēma iepriekš PSRS okupētās Baltijas valstis, Baltkrieviju un Ukraina; fronte tuvojās Krievijas pilsētām. PSRS nolēma izmantot PSRS pašu nenogalinātos atlikušos Polijas spēkus kā sabiedrotos cīņā pret Vāciju, jo lai arī PSRS bija daudzkārt pārāka militārā bruņojuma skaita ziņā, kā Vācija, tās militārā vadība, kura sastāvēja no daudziem nekrieviem, tika iznīcināta 1935.g.-1938.g. pašu PSRS komunistu organizētās represijās.

Krievijas militārā taktika bija orientēta uz uzbrukumu, ne uz aizsardzību, tādēļ sakaujot pierobežas teritorijā izvietotos krievu spēkus, vācieši strauji virzījās uz priekšu. Būtisks faktors Vācijas armijas sākotnējai virzībai bija arī vietējo iedzīvotāju atbalsts. Gan Baltijas valstīs, gan Ukrainā, krieviem uzsākot haotisku bēgšanu no pusotru gadu iepriekš okupētām teritorijām, pret tiem vērsās šo valstu iedzīvotāji, savukārt jaunos okupantus- vāciešus, daudzviet uztvēra kā "atbrīvotājus" ne tikai no krievu jūga, bet cerēja uz sava valstiskuma atjaunošanu.

Par poļu armijas komandieri tika iecelts no cietuma izlaistais V. Anderss.

1941.g. decembrī notika Andersa un Staļina tikšanās, kuras laikā Anderss iesniedza poļu virsnieku sarakstu, kuriem pēc viņa rīcībā esošām ziņām vajadzēja atrasties krievu gūstā. Uz jautājumu, kad šie virsnieki varētu pievienoties jaunveidojamai armijai, Staļins atbildēja, ka tie visi esot izbēguši uz Mandžūriju...

Ģenerālim Andersam izdevās GULAGa nometnēs sakomplektēt ne tikai poļu armijas spēkus, bet panākt, ka kopā ar vīriem no PSRS nometnēm tiek izlaistas arī viņu ģimenes. Rezultātā, apmēram 70,000 poļu, ebreju un citi Polijas bijušie pavalstnieku devās caur Irānu, lai pievienotos Sabiedroto spēkiem.