Burkānsalas slepkavības

ZVANIET «02»!

Tuvāk Daugavas kreisajam krastam, nepilnus četrus kilometrus augšpus Jēkabpils, pa upi gareniski izstiepusies Lielā Ābeļu sala, atgādinot no ūdens izbāztu teiksmaina milža pēdu. Vietējie ļaudis to iedēvējuši arī par Kaupernieku salu — pēc tur esošo māju nosaukuma. Tomēr pēdējos gados visizplatītākā iesauka tai bijusi Burkāna sala — tādējādi pasvītrojot to  vispārzināmo faktu, cik pamatīgi tajā kolhozam neparocīgajā zemes plankumā ar savu saimniecību bija iekārtojies Jānis Burkāns. 

Tiesa, tas vīrs gan nebija nekāds Robinsons — apmērām kilometru garās zemes strēles otrā nostūrī čurnēja vēl divas mājas, taču to likumīgie vai faktiskie īpašnieki tajās uzturējās epizodiski, galvenokārt izmantojot tās par vasaras atpūtas vai lauku darbu sezonas mītnēm. Tāpēc ikdienas sarunvalodās Burkāns tika «kronēts» kā salas faktiskais saimnieks un nedalīts valdnieks.

1987.gada 4. augusta vakarā ilggadējais Daugavas zvejnieks Vilis Ozoliņš lika zušu murdus Burkāna salas austrumgalā. Lai gan  pulksteņa laiks jau tuvojās desmitiem un šīsvasaras kaprīzie padebeši slēpa rietošo sauli, vēl bija pietiekami gaišs, lai salas piekrastes zā|u ēnā laivinieka pieredzējušais skatiens pamanītu tādus kā divus izciļņus tumšajā ūdenī. Laiva lēni slīdēja  tuvāk, un vecais vīrs vēl nepaspēja izdomāt, kas tas par dzīvnieku varētu būt, kad jau skaidri k|uva nojaušamsa cilvēka galvas un pleca apveidi. Vēl tuvāk piebraucot, varēja arī saredzēt, ka ķermenis ir gluži kails. Lielāko da|u no savas dzīves sešdesmit septiņiem gadiem Vilis Ozoliņš bija pavadījis uz ūdeņiem un neba pirmo reizi sastapās ar slīkoni, tāpēc viņam nebija jālauza galva, kā rīkoties. Ar airi uzmanīgi piestūmis atradumu tuvāk krastam un bez steigas novirzījis, lai laivas dzenskrūves virpuļi vai piekrastes atteces to nejauši nevarētu ievirzīt straumē un aiznest, viņš atīrās no malas, tad uzsauca, lai dēls vai sieva apbrauc otrpus salai un sameklē Savicki — Jēkabpils glābšanas stacijas priekšnieku, kas brīvajās dienās arī mitinājās salā un droši vien tepat kaut kur bija. Tad viņš, iedarbinājis motoru, iebrauca Daugavā un vēl kādu stundu turpināja likt murdus, ik pa brīdim uzdungodams prātā iekritušo un nekādi negaistošo meldiņu:
— Upi me-elnaji peld līķi. ..

Kad atnāca Aloizs Savickis, viņi nosprieda, ka tumsā tik un tā vairs neviens turp nebrauks un darīt jau arī neko nevarēs. Vēlreiz pārlecinājies, ka piekrastes rāmajā ūdenī nekas nav mainījies un arī nemainīsies, viņi tonakt izšķīrās un izklīda pa mājām.

Toties nākamaji rītā, kad izsauktie milicijas darbinieki un ūdenslīdiji pieaicināto klātbūtnē baigo atradumu izcēla malā, uz republikas Prokuratūru aiztrauca telegramma: atrasts nenoskaidrota vīrieša līķis. Bez apģērba, ar daudzām naža dūrienu brūcēm ķermenī. Ap vidu tam apjozta metāla stieple ar piestiprinātu sliedes galu ... 

Dabiski, ka vispirms vajadzēja vismaz noskaidrot nogalinātā personu. Republikas Prokuratūra kopā ar lekšlietu ministriju jau bija izveidojusi operatīvās izmeklēšanas grupu, iekļaujot tajā arī Jēkabpils rajona prokuratūras (prokurors Dainis Lūsis, izmeklētāja Velta Belkovska) un iekšlietu da|as labākos darbiniekus, un uzsāka rūpīgu pēdējās nedē|ās reģistrēto bezvēsts prombūtnē esoto pilsoņu pazīmju pārbaudi. Vispirms pa Jēkabpili un tās apkārtni, tad pa līdzās esošajiem rajoniem. Tomēr neviens no pazudušo cilvēku aprakstiem neatbilda atrastajam. Meklēšana pamazām, bet neatlaidīgi vērsās plašumā, līdz nepilnu divu dlennakšu laikā aizsniedza Rīgas pilsētas Ļeņina rajona milicijā lesniegtu tuvinieku pieteikumu, ka mājās nav atgriezies un pēc «piepelnīšanās»  izbrauciena ar personisko žiguli 30. jūlija pievakarē pazudis 54 gadus vecais  Viktors Plavinskis. Jāatzīst, ka nekādi pārlieku aktīvie meklēšanas pasākumi milicijā pa to laiku vēl izvērsti nebija. Jo praksē jau deviņdesmit procentos tādu gadījumu visas neskaidrības beidzās ar to, ka «pazudušie», nokaunējušies un vainīgi, parasti atgriežas ģimenes klēpī. Nekā neparasta nebija arī šajā gadījumā. Praksē formāli meklēšanas pasākumi parasti sākās pēc trim diennaktīm, kad arī milicijas darbinieki arī ieteica pienākt ar iesniegumu. Tā bija iegājies.

Viktors Plavinskis tolaik bija atvaļinājumā, nekādi citi pienākumi viņu nesaistīja. Ar savu tumši zilo sestā mode|a žiguli viņš izbrauca samērā bieži. Pats nereti brīdināja, lai mājnieki neuztraucas, ja viņš naktī aizkavējas. Tāpēc pieteikumu par pazušanu tuvinieki iesniedza tikai 1. augustā. Ja vien būtu bijušas kaut mazākās aizdomas, ka notikusi nelaime ...

Pazīmes Viktora Plavinska meklēšanai izsludināt jau neradītu grūtības. Jo to bija pietiekami. Viņš bija pateicis mājniekiem, kādi nolūki, uz Ogri izbraucot, viņam sarunāta satikšanās, cik ilgu laiku «haltūra» prasīs un kad viņš atgriezīsies. Ja kāds arī nepievērstu uzmanību tumši zilajam žigulim ar valsts numuru G 27-49 LT, tad pašu Plavinski neievērot būtu grūti. Viņš, būdams sešdesmito gadu Latvijas PSR čempions klasiskajā cīņā, bija liela auguma, gandrīz vai divus metrus garš, «būdīgs», platiem pleciem, ar robustiem, gandrīz padrūmiem sejas vaibstiem. Un arī automašīnai patiesībā bija acīs krītoša,  sevišķa pazīme: sēdekļu pārvalki bija šūti no dīvānu pārsegiem ar raksturīgu, spilgtu kopējo nokrāsu — palieli ziedi violetos toņos uz dzeltenīgi bēša fona. Ja kāds kaut brīdi būtu to automašīnu kopā ar tā vadītāju kaut kur redzējis, tas noteikti būtu pievērsis uzmanību un atcerētos ...

Mūsu lasītājs ir pietiekami erudīts, lai pats iedomātos, ka izmeklēšana vienlaikus attīstījās arī citos virzienos. Un proti. Tikko nogalinātais tika atrasts salas tiešā tuvumā, bet 7. augustā jau bija nepārprotami atpazīts, ka bojā gājušais ir Viktors Plavinskis, pirmā doma, loģiski, bija tāda, ka līķis varētu būt iemests ūdenī arī tieši no salas. Un pats par sevi saprotams, ka izmeklētāju profesionālo interešu lokā vispirms nonāca salas iemītnieki. 

Jānis Burkāns jau sen visā apkārtnē bija  pazīstams kā «neatkarīgais fermeris», kurš, izmantojot salas ģeogrāfiskā stāvok|a īpatnības un sarežģīto pieejamību, te netraucēti un ar vērienu saimniekoja. Viņš turēja ap trim simtiem trušu, viņam bija ap piecdesmit aitu, jo ganību sezonai viņš pieņēma izmtināšanai arī citu pilsoņu personiskos lopiņus. Salas platāko galu aizņēma Burkāna ierīkotie ganību aploki  un lopbarības plantācijas, pa kurām pukšķināja Burkāna personiskais traktors, tur bija arī citas mašīnas un agregāti. Lai tiktu ar vērienīgo saimniekošanu galā, Burkāns algoja talciniekus, un ļaudis melsa, ka viņam šim nolūkam kalpojot labi noslēpta kandžas fabrika, lai gan redzējis to nebija neviens. Zināja tikai, ka Burkāna sieva Marta mīlēja pamatīgi iemest, par ko nedzērājs Burkāns viņu lāgiem pamatīgi iekaustīja. Tomēr izmeklētāju uzmanību vairāk par Burkāna saimniecisko  darbību piesaistīja pavisam cits apstāklis — viņa biogrāfija. 

Jau 1964. gadi Jānis Burkāns kopā ar līdzdalībniekiem bija izbēdzis no apcietinājuma, uzbrucis apsardzei un, ieguvis ieročus, noorganizēja bruņotu laupītāju bandu. Drīz vien viņu  aizturēja un notiesāja par bandītismu. Atgriezies pēc soda izciešanas 1979. gadā, viņš apmetās salā un it kā dzīvoja savrup  ar savām aitām un trušiem. Tomēr, pārbaudot viņa sakarus un dzīvesveidu, kļuva zināms, ka veselu gadu pie viņa nodzīvojis cilvēks, kas līdz tam nosēdijis 15 gadus par slepkavību un slepkavības mēģinājumu. Bez tam, viņam bijuši arī citi aizdomīgi kontakti. Bet arī tas vēl nebija viss.

Šeit jāpiezīmē, ka pēc stingri noteiktas procedūras, izmeklēšanas vadību jau bija pārņemusi LPSR Prokuratūra kopā ar LPSR Iekšlietu ministriju. Jēkabpilī pamazām ieradās arvien vairāk visaugstākā līmeņa profesionāļi, bet par to secīgi vēlāk. Jau sākumā bija skaidrs - Plavinskis ir noslepkavots. Vispirms ieradās sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Aivars Borovkovs, kurš šajā nedēļā bija atbildīgais par reaģēšanu uz īpaši smagiem noziegumiem un kurš tajos gados īpaši bija specializējies strādāt "uz karstām pēdām" smagu noziegumu gadījumos. LPSR Prokuratūras kopā IeM Kriminālmeklēšanas pārvaldi jau pamatīgi strādāja vairākās apjomīgās krimināllietās par organizēto noziedzību (kuras, līdzīgi kā sekss, PSRS "nebija' vai vismaz netika atzīta par esam). Samērā ātri kļuva skaidrs, ka noslepkavotais ir Rīgā pazudušais un lielo lietu materiālos figurējošais Viktors Plavinskis, tāpēc likumsakarīgi, ka Jēkabpilī ieradās vecākais sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Skrastiņš, kurš kopā ar tur jau esošo Aivaru Borovkovu izvērsa izmeklēšanas procesu. Protams, kopā ar grupu strādāja prokurors-kriminālists Georgs Skudra.

Fiksējot Plavinska atrašānās vietu, pirmais, kam uzmanību pievērsa vietējie kolēģi - vistuvākās mājas atrodas uz t.s. Burkānsalas, kurā dzīvo jau iepriekš pieminētais sevišķi bīstamais recidīvists Jānis Burkāns. Izmeklētāji noteikti vēlējās nopratināt arī otru šīs ēkas iemītnieci Martu Burkāni, taču noskaidrojās, ka jau kopš 12. jūlija viņa bija pazudusi. Divpadsmitajā, tas ir, svētdienas vakarā viņa vēl bija redzēta salā, bet pirmdienas rītā viņa neieradās darbā. Otrdien Burkāns bija zvanījis iecirkņa inspektoram un paudis, ka  Marta kaut kur aizklīdusi. Un tikai 21. datumā viņš, Martas radinieka pamudināts, uzrakstījis milicijai oficiālu iesniegumu par sievas pazušanu. Jo vairāk izmeklēšana iedziļinājās Burkānu ģimenes savstarpējās attiecībās, jo aizdomīgāk k|uva. Turklāt izmeklēšanas rīcībā bija nonākušas divas Martas rakstītas zīmītes, kurās viņa sūdzējās, ka tiek sista un mocīta, un kuras  bija rakstītas ar acīm redzamu nolūku: atstāt kā brīdinājumu gadījumam, ja ar viņu kaut kas notiktu .. .

Un tad izmeklētāji izšķīrās par velnišķīgu darbu — nolēma pēdu pa pēdai «izķemmēt» salu... Lai to izdarītu grupai tika pieslēgta vēl viena sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja Jeļena Kostiļkova, kura mierīgi un lietišķi sāka organizēt šo darbu. Parasti rajonu izmeklētāji un operatīvie darbinieki ar prieku strādā kopā ar sevišķo grupu, tādējādi gūstot milzīgu darba pieredzi. Citkārt, ja paveicās, kāds vietējais varēja kļūt pamanīts un veicināja karjeras izaugsmi. Jēkabpils nebija izņēmums. Rajona prokurors Dainis Lūsis un viņam pakļautā izmeklētāja Velta Belkovska, vietējās milicijas darbinieki nodrošināja pamatīgu darba apjoma izpildi. Organizējot salas apskati, vajadzēja piesaistīt lielu skaitu darbinieku.

Ārkārtīgi lielu lomu nospēlēja vietējais iecirkņa pilnvarotais - vīrs gados, ar lielu dzīves pieredzi. Viņš, kā izrādījās, bija arī mednieks. Darbam tika piesaistīti arī vietējās milicijas nodaļas OBHSS darbinieki, kuri vēroja milzīgo rosību un ar ironiju komentēja notiekošo, uzskatot, ka šāda izmeklēšanas darbība ir formāla, nekam nevajadzīga un tikai lieka laika nosišana ķeksītim. 

12. augustā lietus gāza straumēm. Tiesa, pēc 2024.gada 25.janvārī pulcētie Pieaicinātie, rajona milicijas darbinieki un brīvprātīgie kārtības sargi, neatliekuši slapjās muguras, jau trīs stundas, aptaustīdami burtiski katru zāles kumšķi un katru kurmja rakumu, bija izvērstā ķēdē lēnām gājuši pa salu. Pieminētā Jeļena Kostiļkova raudzījās, lai neviens neatslābtu un izpildītu pienākumu līdz galam. Līdz kamēr pieminētais pilnvarotais un arī pieredzējušais mednieks, labi pārzinādams tos paņēmienus, ar kādiem malumednieki slēpj savu nedarbu pēdas, grupas uzmanību pievērsa kādam krūmam, ap kuru viņaprāt "ne tā auga" zāle, te bija grūti pamanāms zemes irdinājums. Tas bija aptuveni pārsimt metru no tās vietas, kur atrada Plavinska līķi. Kostiļkova lika rakt, OBHSS darbinieki nelaida garām iespēju pazoboties par veco, kurš uz vecumdienām gribot tēlot indiāņu virsaiti .. Pie pāris lāpstas dūrieniem klātesošo skatieniem atklājās sievietes roka, tad parādījās ķermenis. Vienam no zobgaļiem, palika šķērmi ap dūšu.... 

Tā bija pazudusī Marta. Viņa bija nožņaugta. .. Jāni Burkānu arestēja.

Nav īpaši jāpierāda, ka visi šie notikumi un ar tiem saistītā noplūstošā informācija, kā arī iztēles radītie pieņēmumi un secinājumi uzbudināja |aužu prātus un cēla nevalodas. Tomēr vairāk par visu cilvēki vēlējās palīdzēt līdz galam atklāt noziegumu, tāpēc paši centās norādīt informācijas avotus, kur vien varētu būt kaut kas izmeklēšanai noderīgs. 

Tā arī 14. augustā parādījās jauna satraucoša ziņa, ar kuru izmeklēšanas redzeslokā nonāca Martas sena paziņa un draudzene Silvija Skrūve, kura pēdējā laikā diezgan vieglprātīgi bija pasākusi raudzīties uz pasauli, taču tieši šīs uzdzīves dē| viņa teicās kļuvusi par aculiecinieci gandrīz neticamiem šaušalīgiem notikumiem.

Silvija zināja stāstīt, ka 30. jūlija vakarā pilsētā kāds Burkāna paziņa viņu uzaicinājis zilā žigulī, kam pie stūres sēdējis drukns vīrietis, kurš stādījies  priekšā kā Viktors Plavinskis. Tur vēl bijusi arī kāda jauna un skaista meitene, par kuru Silvija Skrūve pat zinājusi, ka viņa nesen  beigusi vidusskolu. Visi nolēmuši braukt pie Burkāna līksmot un ar laivu pārcēlušies uz salu. Dzēruši uz nebēdu, kamēr Burkāns un tas otrs - Aleksandrs Ivanovs nolēmuši meiteni izvarot. Tā visiem spēkiem pretojusies un šausmīgi kliegusi, bet uz salas neviena tuvumā neesot, tāpēc jelkāda palīdzība izpalikusi. Burkāns apskaities un meiteni nožņaudzis. Kad Plavinskis mēģinājis meiteni aizstāvēt un sācis ārdīties, tie divi viņu nodūruši, drēbes aplējuši ar  benzīnu un sadedzinājuiši, bet abus līķus iemetuši upē. Silvija bijusi tik piedzērusies, ka nav varējusi ne iebilst, ne pretoties, vienīgi stulbi blenzt uz notiekošo, iespējams viņas milzīgā reibuma un šoka dēļ, viņa vīriešiem neesot bijusi interesants iekāres objekts. Pēc tam viņi atkal pārcēlusies pāri Daugavai, aizbraukusi ar zilo automašīnu uz netālajām vecajām grants izstrādnēm un tur žiguli ievēluši ar ūdeni pārplūdušā grants karjerā. 

Paralēli darbam Jēkabpilī, Iekšlietu ministrijas kriminālmeklēšanas pārvalde un Informācijas centrs drudžaini pētīja, vai ir pieteikts kādas jaunas sievietes pazušanas fakts.

Jāpiebilst gan, ka šajā laikā jau bija noskaidrojušies jauni apstākļi, kas Silvijas liecību lika stipri apšaubīt. Esošās pretrunas un neprecizitātes tika "norakstītas" uz stipro reibumu, tāpēc ik vārds no satrautajām liecībām bija rūpīgi jāpārbauda. Tad arī pierādījās, ka sensāciju un skandalozas slavas kārā sieviete savos dzēruma murgos to visu bija izdomājusi no sākuma līdz beigām.

Tas prasīja pamatīgu darbu, piemēram, atrast īsto ūdenskarjeru un organizēt ūdens tilpnes "izķemmēšanu". Šo darbu vadīja pieslēgtais vēl viens sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs Jānis Lovniks ar LPSR Prokuratūras prokuroru-kriminālistu Georgu Skudru. Kas tā ir par alkoholisma stadiju un īpašu novirzi, to lai pasaka psihiatri. Cik nešķīstas baumas, spekulējot ar cita nelaimi, ir spējīgi izplatīt daži prātu izkūkojušii indivīdi, par to lai spriež lasītāji paši. Fakts ir tāds, ka Silvija nespēja parādīt ne tēlaini apstāstīto notikuma vietu, ne to, kur vajadzēja būt Plavinska līķim. Jo viņa to gluži vienkārši nezināja. Viņas norādītajā karjerā nekādas automašīnas nebija, nebija pēdu, kas vestu uz turieni, bet nosauktā meitene tomēr nebija izdomāta. Viņa tika noskaidrota, atrasta, un, paldies Dievam, bija sveika un vesela ... 

Bet pats galvenais, bija radušies apstākļi, kas vedināja uz citu skaidrojumu un liecināja, ka ar līdzšinējiem pierādījumiem Plavinska slepkavība vēl nav atklāta. Turklāt veco Daugavas zvejnieku un straumju pazinēju vērojumi un  speciālistu hidrologu secinājumi lika nojaust, ka nozieguma upuris varētu būt lelaists ūdenī augšpus minētās salas un ka abu līķu vienlaicīga atrašana vienā un tajā pašā vietā Ir gluži vienkārši liktenīga sagadīšanās, apstāk|u sakritība, kas kriminālistikai nav sveša un nebūt nav reta parādība ...

Tādi precedenti mums ir jau bijuši. Atcerieties, kā 1980. gada decembrī baumoja par zemiskiem noziegumiem Saulkrastu apkaimē, kas bija izdarīti vienā un tai pašā naktī. Neliešus, kuri bija uzbrukuši meitenei pusnaktī, aizturēja ātri. Taču viņi  nekādi nebija vainojami uzbrukumā rīta pusē, un tas noziegums ilgu laiku palika neatklāts. Saērcinātā sabiedrība pat neiecietīgi pieprasīja notiesāt gluži nevainīgu cilvēku. Un arī tikai tagad zināmu bezgožu dē|, kuri tīšuprāt izplatīja melīgas baumas un, starp citu, turpina tos cilvēkus apmelot joprojām ... Bet patiesība toreiz noskaidrojās tikai tad, kad 1982.gadā tika notverts bīstamais maniaks Staņislavs Roga|evs . . .

Manā rīcībā ir pat kuriozi piemēri. Milicijai bija k|uvis zināms, kad un kuru dzīvokli nolēmuši «apciemot» ilgstoši meklēti zagļi. Dzīvoklī ierīkoja slēpni, un, kad ielauzēji jau sāka kravāt dārglietas, zagļiem uzlika vienkāršāka, bet drošāka metāla «rokassprādzes».. Taču milicijā noskaidrojās, ka tie bijuši nevis gaidītie, bet pavisam citi dzīvokļu zag|i, kuri tieši tajā dienā bija nolūkojuti tieši to pašu dzīvoklil Un vistrakākais, ka pusstundu pēc viņu aizturēšanas un slēpņa noņemšanas dzīvoklī bija ieradies «īstais» zaglis un padarījis savu darāmo... Par laimi — arī viņu drīz apcietināja. Un pienāks laiks, kad par to varēs pastāstīt sīkāk.

Un visbeidzot.  Netālu no tās pašas salas, par kuru runājam, tieši tajā dienā, kad atrada Plavinski, bija uzpeldijis vēl viens nezināma jauna vīrieša līķis.Tagad varat iedomāties, kā tajās dienās tas vēl vairāk uzkurināja baumu kaislības mierīgajā pilsētā. Un  milicijas darbinieki krita vai no kājām nost, mēģinādami noskaidrot, kas viņš tāds ir. Tas viss varēja izpalikt, ja nebijis jēkabpilieša Normunda Bukša apbrīnojamā .. . nu, teiksim, paviegluma.

Izrādījās, ka televīzijas šoferis Guntis Kalvis bija aizbraucis ciemos pie sava tehnikuma biedra Normunda Bukša, kurš atgriezies no dienesta, pagaidām tērēja vecāku naudu un meklēja «savu vietu dzīvē». 30.jūlijā, peldoties, Guntis noslīka Normunda acu priekšā. Tas bija nejēdzīgs nelaimes gadījums, bet tur  tiešām nebija nekā krimināla. Taču, kā mēdz atgadīties, «kriminālais» sākās pēc tam.

Normunds nevienam par notikušo neteica ne vārda. Vēl vairāk — viņš noslēpa drauga drēbes un klusēja. Zvanīja tēvs un taujāja, kur ir Guntis. Normunds atbildēja, ka esot bijis gan, bet aizbraucis ...

4. augustā izskaloja Gunti. Draugs Normunds turpināja klusēt. Visa pilsēta «vārījās», visā apkārtnē stāstīja briesmu stāstus.
Normunds necēla ne ausu... Un tikai tad, kad sakarā ar notikumiem pie salas, Rīgas izmeklētāji sāka pārbaudīt visu pēc kārtas, noskaidrojot sīki, kad, kur, kādā veidā un ar ko ir ticies, kad kur ko redzējis, Normunds beidzot (tikai 20. augustā) atzinās, ka pazīst noslīkušo...

Tikai tad bēdu sagrauztais tēvs beidzot uzzināja, kas noticis ar viņa dēlu, un varēja ierasties Jēkabpilī uz drausmīgo atpazīšanas procedūru. Lai nu lasītāji paši spriež, kā var nodēvēt tādu jaunekļa izrīcību .. .

Pa to laiku turpinājās operatīvais darbs abu noziegumu izmeklēšanas lietā. Un, kā jau sacīts, bija atklājusies virkne apstākļu, kas aizvien skaidrāk parādīja, ka Plavinska slepkavības izmeklēšana jāturpina. Taču izmeklēšanā arī nepilnīgs vai pilnīgi negatīvs rezultāts ir rezultāts, kas izslēdz kaut ko un vienlaikus izgaismo jaunas un pavisam negaidītas nianses. 

Vismaz Jānim Burkānam vairs nebija ko paskaidrot. Viņš tikai nevarēja piedot liktenim, ka pie viņa salas nejauši pieskalotais nelaiķis sakritības dē| palīdzējis atmaskot viņa paša melno dvēseli. Burkāns labi apzinājās, kas viņu sagaida, ņemot vērā viņa kriminālo pagātni. Un viņš izdomāja. Viņš nosprieda, ka nav viņam vairs ne ko zaudēt, ne ko iegūt... Notikumi patiesi bija savirknēušles gluži kā sliktā filmā.
Tomēr kāds diemžēl vēl atrodas brīvībā. Tāpēc izmeklēšana ir jāturpina.

Bet izmeklēšanai pagaidām vēl daudz kā pietrūkst. Piemēram, automašīnas. Nevar taču būt, ka zilais žigulis izkūpējis gaisā, neviena nepamanīts. Nevar taču būt, ka no šeit aprakstīto notikumu secības ķēdes kāds sīkums nav aizķēries cilvēku atmiņā. Nevar būt, ka lielo vīru Plavinski kaut kur ceļā vai starpposmā neviens nav redzējis! lespējams, ka tikai tagad cilvēki varētu sākt apjaust, kas no pieredzētā vai piedzīvotā attiektos uz šo lietu. lespējams, ka kāds nesen iegādājies līdzīgu lietotu  automašīnu vai tās detaļas. lespējams, ka kāds kaut kur kaut ko ir slēpis vai izmetis. lespējams pat ka vēl tagad kāds  pacentīsies tikt no lieka pierādījuma vaļā? 

Un vēl. No patologanatomiskās apskates slēdziena izriet, ka Viktors Plavinskis varētu būt aktīvi pretojies un cīnījies ar uzbrucējiem. Bet viņš taču bija čempions klasiskajā cīņā ... lespējams, ka kāds kaut kur laiza brūces? lespējams... Nevar taču būt, ka neviens neko nezinātu ...

JURIS BLAUMANIS

Piezīme. Izcilā žurnālista un publicista Jura Blaumaņa 1987.gadā rakstītais ir rediģēts ar notikumu dalībnieku, aculiecinieku un laikabiedru atmiņām un precizējumiem.

Šis ir arī unikāls gadījums Latvijas smagu noziegumu izmeklēšanas vēsturē, kad vienkopus ārpus Rīgas strādā tik daudz centrālā aparāta darbinieki. Vēlreiz uzkaitījums - LPSR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji - Jānis Skrastiņš, Aivars Borovkovs, Jānis Lovniks, Jeļena Kostiļova, kā arī sevišķi svarīgu lietu daļas priekšnieka vietnieks Guntis Grūtups un LPSR Prokuratūras prokurors-kriminālists Georgs Skudra. Liktenis bija labvēlīgs, ka nekur citur tajā laikā nekas nenotika, jo daļas priekšniecei Ritai Aksenokai ar kolēģiem bija "jānosedz" pārējais laukums.