Krievija likvidē Zaporožjes Siču

Zaporožjes Siča bija Zaporožjes kazaku (slāvu valodās runājošu, slāvu un slāviem pakļautu tautu, kuri pret robežu apsardzes dienestu slāvu zemēs bija ieguvuši personīgo brīvību un zemi) apdzīvots valstisks veidojums lejpus Dņepras krācēm 15.-18. gadsimtā uz robežas ar osmaņu impērijas tjurku- musulmaņu tautām. Pēc Kijevas Krievzemes sakaušanas, siča bija viens no ukraiņu nācijas atjaunošanās centriem.

Kazaku izcelsme ir neskaidra. Pirmoreiz viņi kā atsevišķs sociāls slānis parādījās 16. gadsimta sākumā, apgabalos starp Lietuvas dižkunigaitijas un Krimas hanistes pārvaldītajām teritorijām, veidodami teritoriālas militāras struktūras un baudot autonomiju.

Zelta Ordas sabrukuma periodā ap 1449. gadu, dienvidos no senajām baltu zemēm, radās Krimas haniste, kurai pakļāvās Dņepras lejtecē dzīvojošās stepju klejotāju nogaju (tjurku) ciltis, austrumos joprojām pastāvēja tjurku pārvaldītā Maskavija.

16. gadsimta sākumā Dņepras lejtecē no Lietuvas dižkunigaitijas ieceļoja dažādas izcelsmes brīvie ļaudis, pamatā, slāvu izcelsmes, un apmetās grūti pieejamajās Dņepras palienēs un salās lejpus krācēm. Dņepra šajā apvidū veidoja nosacīto robežu starp Lietuvas (labajā krastā) un Krimas hanistes (kreisajā krastā) valstīm pakļautajām teritorijām.

Pēc 1553. gada Lietuvas dižkunigaitijai pakļautais Čerkasu un Kaņevas stārasts Dmitro Višņeveckis, saukts Bajda, uz Mazās Horticas salas nodibināja nocietinājumu, ko dēvēja par Aizkrāces Siču (senslāvu сѣкти - atskaldīt). Nocietinājumu apjoza koka pāļu sienas, kuru iekšpusē atradās kazaku apmetne ar dzīvojamām mājām un baznīcu. Tā militāri pakļāvās Polijai-Lietuvai, taču citādi baudīja autonomiju.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts izveides 1569. gadā Zaporožjes kazaki nokļuva arvien lielākā vasaļatkarībā no Polijas-Lietuvas magnātiem.

1572. gadā Sigismunds II Augusts parakstīja rīkojumu par kazaku pakļaušanos kroņa lielhetmanim Ježijam Jazloveckim (Jerzy Jazłowiecki). Kopš Stefana Batorija valdīšanas laika kazaku pulki piedalījās kaujās ar Osmaņu impērijas karaspēku. 

17. gadsimtā kazaki sašķēlās divās daļās, no kurām viena atteicās pakļauties novājinātās Polijas-Lietuvas (tā vienlaikus bija spiesta karot gan pret Maskavijas, Zviedrijas un Osmaņu iekarotājiem) virsvadībai un uzsāka sarunas ar Krievijas (Maskavijas) caristes sūtņiem, kuri nepārtraukti centās iegūt Lietuvas teritorijas.

Rezultātā- kazaku hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadītās sacelšanās (1648—1654) un sekojošā Otrajā Ziemeļu karā (1655-1661) lielākā daļa kazaku cīnījās pret Poliju-Lietuvu.

Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas Zaporožjes Siča izcīnīja autonomiju Polijas-Lietuvas kopvalsts un Krievijas caristes kontrolē, ko vēsturnieki dēvē par Ukrainas hetmanātu (ukraiņu: Гетьманщина, 1649-1764).

Pēc hetmaņa Bogdana Hmeļņicka nāves 1657. gadā līdz Ivana Mazepas ievēlēšanai par Ukrainas kazaku hetmani 1687. gadā bija juku periods, ko vēsturnieki dēvē par "Drupu periodu" (ukraiņu: Руїна). To raksturo kazaku klanu cīņas, anarhija un kaimiņvalstu iejaukšanās. Uz šo periodu attiecas leģenda par Zaporožjes kazaku atbildi sultānam Mehmedam IV, kas 1676. gadā pieprasījis Zaporožjes kazaku pakļaušanos viņa varai. Uz to anarhistiski noskaņotie kazaki sacerēja izsmejošu atbildi, kas gan bija piesātināta ar lamu vārdiem un apvainojumiem.

Pēc hetmaņa Ivana Mazepas vadīto kazaku kā Zviedrijas sabiedroto sakāves Poltavas kaujā 1709. gadā Zaporožjes Seča nokļuva pilnīgā atkarībā no Krievijas.

Pirms Krievu—turku kara (1735—1739) 1734. gadā krievu karaspēks okupēja Zaporožes Siču.

Kazaki atbalstīja Pugačova sacelšanos, tāpēc Krievijas valdnieki ar aizdomām skatījās uz brīvajiem kazakiem.

1775. gada 5. jūnijā krievu karaspēkam, kuru atbalstīja arī ungāru un vallahu spēki, izdevās ielenkt Sičas galveno cietoksni- Novosičji un nolīdzināt to ar zemi.

1775. g. 3. augustā Zaporožjes Siča tika likvidēta

 «Об уничтожении Запорожской Сечи и о причислении оной к Новороссийской губернии»

Militārisma un savas neatkarības dēļ kazaki bieži bija vieni no galvanajiem spēkiem pret centrālo varu vērstajās sacelšanās (Razina, Bulavina un Pugačova sacelšanās).

Ar kazaku palīdzību Krievijas cariste 17. gadsimtā uzsāka Sibīrijas kolonizēšanu. XVIII gadsimta beigās kazaki kļuva par jurisdiski definētu sabiedrības slāni (Сословие) ar savām tiesībām un speciālām karaspēka daļām (parasti kavalēriju). Cita starpā kazaku karaspēka daļas kļuva bēdīgi slavenas Latvijas teritorijā 1905. gada revolūcijas apspiešanas laikā.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu armija 1918. gada pavasarī okupēja bijušās Zaporožjes Sičas zemes un pēc Ukrainas Tautas Republikas valdības gāšanas par Ukrainas hetmani Kijevā iecēla ģenerāli Pavlo Skoropadski.

Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada novembrī P. Skoropadski atstādināja no varas un Kijevā atjaunoja Ukrainas Tautas Republiku Simona Petļuras vadībā.

Savukārt, Zaporožjes teritoriju ieņēma Nestora Mahno vadītā Revolucionārā Ukrainas nemiernieku armija (1918-1921)

1921. gadā Krievijas Sarkanarmija sakāva un okupēja Ukrainu, uz 70 gadiem padarot to par Krievijas ("PSRS") koloniju.