Mākslas filma - Stilīgie

Krievu un Baltkrievu kopražojuma mākslas filma - "Stilīgie", ko mūsdienu valdodā varētu tulkot kā hipsteri, taču 60.gadu paaudze atceras un saprot terminu tieši "stilīgie". 

Vienmēr ir bijuši ļaudis, kuriem viss, kas ir pie kaimiņiem, aiz robežas vai kur citur, liekas labāks, veiskmīgāks, iekārojamāks. Joprojām Vecrīgas iestādes turpina "spēlēt ārzemes", apkarinot veikalus, kafejnīcas vai restorānus ar uzrakstiem angliski, jo tā liekas liekas stilīgāk. Joprojām liela daļa netiek vaļā no šī sindroma, ka Laimes māte vai Baltais tēvs dzīvo kaut kur aiz drejdeviņiem kalniem un mežiem, un beidzot varētu antākt un atnest sen nopelnīto laimi, ceļot sērdieņu tautu Saulītē. 

Padomju laikā šo iedomāto pasauli jaunieši būvēja arī katrs pa savam. Kā jau minēts, 60.gadu sākumā parādījās tā laika hipsteri - stilīgie, kuriem bija šauras bikses līdz puslielam, koši krekli un kaklasaites, ieteicams ar palmu un kādu pērtiķi, cukurūdenī veidota iestīvināta frizūra, kuru pēc vairākām desmitgadēm vizuāli kaut cik reanimēja panki. Tā ir rokenrola ēra, kas padomju jauniešiem, īpaši komjauniešiem, ir liegta. Tā ir sava veida subkultūra, kas ir kategoriski aizliegta valstī, kurā nedrīkst runāt par GULAG nāves nometnēm, izsūtīšanām, bet gadu desmitiem ekspluatē Lielā Tēvijas kara tēmu. Komunisma cēlāja morāles kodekss ir nesavietojams un nesavienojams ar stilīgajiem. Par to vēl nav neviens pamatīgs pētījums, bet Padomju Savienībā eksistēja nerakstīta subordinācija starp dažādu aprindu činavniekiem un viņu atvašu tiesībām tikties, veidot ģimenes. Tas gan mazāk attiecas uz Baltiju, bet tādās megapolēs kā Maskava vai Ļeņingrada, tas bija īpaši izteikti. 

Te noteikti attiecīgu aprindu bērniem ir lielākas iespējas izsisties cilvēkos, mācīties prestižā augstskolā, dabūt kādu darbu ar apkalpošanu speciālos veikalos vai pat tikt darbā uz ārzemēm. Alkas pēc ārzemēm ir pamatīgas. Baltijas republiku bērniem toreiz šī problēma nebija tik aktuāla, jo vārdi bija nekrieviski un tāpēc mēģinājumi pielāgoties kaut kam ārzemnieciskam izpaudās savādāk. Droši vien daudzi atceras 80.gadus, kad savu somu, tīkliņu varēja nesāt plastmasas iepirkumu maisiņos, kurus varēja bez maksas dabūt jebkurā aizrobežu veikalā. Rīgā jauns tāds maisiņš maksāja 5 līdz 10 rubļi, kas vidusmēra cilvēkam nebija maza cena.

Filma ir jāredz. Manuprāt, īpaši izdevusies filma ar lieliskiem aktieriem un teicamu režiju. Filmas sāls - ir beigās.