Rīgas Praids 2005

Ideja Latvijā rīkot Praidu radās jau 2002. gadā, kad sadarbībā ar Zviedrijas organizāciju Gay Camp Jēkabpils rajonā notika pirmā vasaras nometne gejiem "Gayland".

Sākumā Praida rīkošanā bija iesaistīti visi gejklubi, bāri, LGBT organizācijas, kā arī tai laikā pastāvošā LGBT tūrisma aģentūra "Sartus". Gejklubu XXL un Purvs telpās notika regulāras apspriedes par Praida formu, programmu un visdažādākajiem organizatoriskajiem jautājumiem. Tika reģistrēts Interneta domēns pride.lv.

Praids tika plānots kā vērienīgs un krāšņs pasākums ar koncertiem, filmu festivālu, gājienu un citiem pasākumiem.

Pirmais Praids bija paredzēts 2004. gadā, taču pasākums nenotika, jo organizēšanā iesaistītās puses - dažādu organizāciju geji sastrīdējās un nespēja laikus saplānot un nodrošināt pasākuma norisi, tāpēc Praids tika atlikts uz vēlāku laiku. Vēlāk Praida organizēšanas ideju pārtvēra organizācija "ILGA Latvija" (toreiz Geju un lesbiešu jauniešu atbalsta grupa - GLJAG), kura 2005. g. vasarā rīkoja pirmo Rīgas praidu. Centrālais ieplānotais pasākums — gājiens Vecrīgā 23. jūlijā — tika saskaņots Rīgas domē, bet pēc tam saskaņošana tika atteikta.

Atteikums bija pārsūdzēts tiesā un atzīts par nelikumīgu.

Gājiens notika un Rīgas ielās praidu sagaidīja ievērojams skaits skatītāju. Daudzi ar interesi vēroja notiekošo, uzskatot, ka tas ir karnevāls vai kāds cits izklaides pasākums, taču pasākuma vērotāju vidū bija arī daudzi protestētāji, tajā skaitā, arī neiecietīgi un samērā agresīvi noskaņoti pasākuma skatītāji.

Nekādas sadursmes nenotika, jo geju un lezbiešu gājiena dalībniekus apsargāja policijas specvienība, paredzot, ka šo gājienu lielākā daļa r\idziniieku varētu ar sajūsmu neuzņemt. Gājiens virzījās cauri Vecrīgai pa Smilšu un Pils ielām, bet beidzās Anglikāņu baznīcā, kur sapulcējās krietni llielākas ļaužu masas. 

Seminārā par seksuālajām minoritātēm piedalījās ap 100 cilvēku un gājienā ap 150. Tika aizturēti astoņi protestētāji.

Notikuma konfrontāciju pastiprināja tas, ka pretēji sludinātajam "draudzības un sapratnes " svētkiem, daudzi šajā sakarsētajā atmosfērā uzvedās klaji agresīvi ne tikai no skatītāju puses, bet arī no gājiena dalībnieku puses, kuri rādījā protetstētājiem nepieklājīgus žestus un iesaistījās savstarpējos mutisko konfliktos.

Praids beidzās ar Dievkalpojumu Anglikāņu baznīcā, kuru vadīja homoseksuālais mācītājs Sants. Viņam pievienojās arī sabiedrībā zināmais un populārais, liberālu pozīciju ieņemušais luterāņu mācītājs Juris Cālitis, kurš arī vēlākos gados ir aicinājis sabiedrību izturēties toleranti pret seksuālām minoritātēm.

Viens no galvenajiem Rīgas Praida 2015 rīkotājiem bija Kaspars Zālītis.

Viņa ievērojamākais darbs saistīts ar LGBT tiesību jomu, organizējot un veicinot praidu kustības attīstību Latvijā un citās valstīs. Viņš  2005. gadā rīkoja ne tikai pirmo Latvijas praidu, pirmo Baltijas praidu 2012. gadā, Eiropraidu Rīgā 2015. gadā.  No 16 gadu vecuma Zālītis ir atklāts gejs un atbalsta cilvēkus, kuri vēlās atklāt savu seksuālo orientāciju. Komentējot pirmā praida norisi, Zālītis minēja:

Atskatoties uz 23. jūlija notikumiem geju un lesbiešu gājiena “Rīgas Praids 2005” ietvaros, jāpiekrīt Roberta Ķīla izteikumiem Latvijas TV – ir pārsprādzis līdz šim nemanīts augonis. Vairāki tūkstoši pretinieku, vistu olas, gāze dalībnieku acīs, plakāti ar necenzētiem saukļiem, agresijas pilni izsaukumi, ar kādiem Vecrīgā sagaidīja ap simtu gājiena dalībnieku, rādīja mūsu sabiedrības iecietības līmeni.

Jāpiemin, ka Latvija ir ar ļoti augstu sabiedrības tolerances līmeni, ko apliecina ikgadējie ekumēniskie Dievkalpojumi Doma baznīcā valsts svētkos un citos nozīmīgos datumos.. Šajā gadījumā nedrīkst nepamanīt vēlmi apzināti iet uz konfrontāciju, paziņojot, ka seksuālām minoritātēm tiek darīts pāri, viņi tiekot vajāti un tiek aizskārtas viņu patiesības. Šāds apgalvojums ir apzināti melīgs, jo tā arī neviens nespēj nosaukt gadījumus, kad kāds būtu represēts dēļ savas orientācijas. Šādu piemēru nav. Gadījumos, kad sadzīviskā līmenī notiek konflikti, policija rīkojas atbilstoši likumam. Melīgais apgalvojums, ka kādam ir jācīnās par savām tiesībām un brīvībām sanikno arī to sabiedrības daļu, kura pret šo parādību izturas vienaldzīgi un malā stāvoši. Tikpat kaitinoša ir vēlme iegūt kādas īpašas privilēģijas un vai papildus tiesības šī iemesla dēļ.

Latvijā, kā daudzās vietās, ir ne mazums personu ar netradicionālu seksuālo orientāciju, taču pašpietiekami cilvēki nav šādu atklātu konfrontācijas pasākumu atbalstītāji, uzskatot, ka ir cilvēku privātās dzīves robežas, kuras nav jāizvelk publiskā telpā vispārējai apskatei un apspriešanai. Tā ir lieta, kas pastāv pati par sevi un, atšķirībā no atklāti konservatīvi totalitārām sabiedrībām, nav aizliegta ar likumu vai vēl vairāk - krimināli sodāma. Praids - lepošanās ar to, ir nevajadzīgs izaicinājums sabiedrības daļai, kura izturas pret to ar izpratni un šķeļ to.

Jau ar šo pasākumu bija redzams un tas vēl vairāk apstiprinājās turpmākos gados - pasākums ir pietiekoši labi finansēts un organizēts no ārvalstīm, taču, atšķirībā no jebkuras uzņēmējdarbības, šajā gadījumā par naudas izcelsmi neviens īpašu interesi neizrāda un to nekontrolē.