Sākas pirmais pasaules karš

Vācija un Austroungārija par sabiedrotajiem kļuva 1879. gada 7. oktobrī, bet 1882. gada 20. maijā tām pievienojās Itālijas Karaliste, izveidojot Trejsavienību.

Par formālo kara iemeslu kalpoja tas, ka 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā serbu nacionālās atbrīvošanās kustības kaujinieks Gavrila Princips atentātā nogalināja Franci Ferdinandu, Austrijas hercogu un Austroungārijas troņmantinieku, par ko Austrija vainoja Serbiju. 

Pēc savstarpēju notu apmaiņas 28. jūlijā Austroungārija pieteica Serbijai karu.

29. jūlijā Krievija izsludināja totālo mobilizāciju. Vācija pieprasīja Krievijai to pārtraukt, uztverot to kā agresijas aktu. Krievija noraidīja Vācijas prasību un sāka pārvietot karaspēku uz rietumiem.

1. augustā Vācija pieteica Krievijai karu. Francija izsludināja vispārējo mobilizāciju. Vācija pieteica karu arī Francijai, bet, uzbrūkot tai, pārkāpa Beļģijas neitralitāti, kas deva formālu iemeslu karā iesaistīties Lielbritānijai.

Pirmā pasaules kara sākumā Itālija, kura vēlējās iegūt itāļu apdzīvotos Austroungārijas novadus, noraidīja Vācijas un Austroungārijas prasību iesaistīties karā. Itāļu puse to pamatoja ar to, ka karu ir pieteikusi un sākusi Austrija, nevis Serbija, un tādējādi šis karš nav ar aizstāvības nolūku.

1915. gada 23. maijā Itālija iesaistījās karā Antantes pusē.

Kad 1914. gada augustā Osmaņu impērija sāka karu pret Krieviju Aizkaukāzā, pārējās Antantes locekles (Francijas un Lielbritānijas) pieteica tai karu.

1915. gada oktobrī Bulgārija, revanšējoties par sakāvi Otrajā Balkānu karā, iebruka Serbijā un iesaistījās karā pret Antanti.

1918. gada 29. septembrī, uzreiz pēc Antantes karaspēka iebrukuma Maķedonijā, Bulgārija parakstīja pamiera līgumu ar Antanti. Osmaņu impērija padevās 30. oktobrī, kad briti un arābi bija ieņēmuši Palestīnas reģionu un Sīriju. Austrija un Ungārija atsevišķi pārtrauca karadarbību novembra pirmajā nedēļā, pēc Habsburgu impērijas iziršanas. Pēc Beļģijas, Lielbritānijas, Francijas un ASV ofensīvas pret vācu karaspēku ziemeļaustrumu Francijā un Beļģijā arī Vācija 11. novembrī parakstīja Kompjeņas pamiera līgumu.

Ar mērķi vājināt pretiniekus, Centrālās lielvalstis atbalstīja mazākumtautību nacionālistu pretestības kustības, piemēram, īru 1916. gada aprīļa Lieldienu sacelšanās Dublinā atsaucās uz Centrālājām lielvalstīm kā uz saviem "cēlajiem sabiedrotajiem Eiropā". Līdzīgi neatkarību ieguva vairākas Krievijas impērijas paverdzinātās tautas, t.sk. Latvija

Upuri

Antante:

Miruši: 5 520 000
Ievainoti: 12 831 000
Bezvēsts pazuduši: 4 121 000

Centrālās lielvalstis:

Miruši: 4 386 000
Ievainoti: 8 388 000
Bezvēsts pazuduši: 3 629 000

Krievijas kara laika pārvaldes iestādes darīja visu, lai panāktu iedzīvotāju un materiālo vērtību izvešanu no teritorijām, kuras apdraudēja vācu okupācija. Labības un kartupeļu stādījumus bēgļiem pavēlēja iznīcināt. Frontes joslā krievu karaspēks nodedzināja mājas. Daudzus ar varu piespieda doties bēgļu gaitās. Krievijas cars izdeva pavēli atstāt dzimtās mājas visiem 18 - 45 gadus veciem vīriešiem. Avīzēs tika publicēta pretvācu propaganda. Ar to tika panākts, ka Kurzemi un Zemgali atstāj gandrīz pus miljons bēgļu. Ebreji un vācieši tika deportēti piespiedu kārtā. Krievijas iekšienā ebreju pogromu vietā sākās vācu "pogromi"- tai skaitā Maskavā izdemolējot un izlaupot vāciešiem (tuvu totālās krievu neizglītotības dēļ- faktiski daudzu ārezemnieku) piederošās rūpnīcas un dzīvojamos rajonus.

Rīgas evakuācija sākās 1915.g. jūlijā. Iedzīvotāju skaits Rīgā samazinājās par 50%. Evakuēja ne tikai strādniekus un rūpnīcas iekārtas, bet arī pieminekļus. Rūpniecības iekārtu evakuācija apdraudēja Latvijas rūpniecību. 1920.g. pēc miera līguma ar Padomju Krieviju izdevās atgūt tikai daļu iekārtu. Okupētajā Kurzemē vācieši bija paredzējuši veikt kolonizāciju, ko atbalstīja baltvācu muižnieki. Vietējiem tika uzliktas nodevas un klaušas. Sākās pārvācošana. Skolās mācības notika tikai vācu valodā. Tika izcirsti Kurzemes, Zemgales un Sēlijas meži, ko izmantoja nocietinājumu būvēm. Bija plānots Kurzemē izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, atdot tiem bēgļu gaitās devušos latviešu saimniecības, kā arī piešķirt tiem trešdaļu muižu zemju.