Stājās spēkā Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts “Par lauku rajonu nodibināšanu Latvijas PSR sastāvā”.

Lai nodrošinātu "kolektivizāciju laukos" un spēcīgo viensētu zemniecību, Latvijas laukos likvidēja gadu desmitiem ierasto pagastu un apriņķu administratīvo sistēmu. 

"Republiku" iedalīja 58 rajonos –

Abrenes (ar centru Viļakā), Aizputes, Aknīstes, Alojas, Alsungas, Alūksnes, Apes, Auces, Balvu, Baldones, Bauskas, Valkas, Valmieras, Varakļānu, Ventspils, Viļānes (Viļānu), Gaujenes (centrs Jaunpiebalgā), Grīvas, Gulbenes, Dagdas, Daugavpils, Dobeles, Dundagas, Jēkabpils, Jelgavas, Zilupes, Ilūkstes, Kandavas, Kārsavas, Krāslavas, Krustpils, Kuldīgas, Līvānu, Liepājas, Limbažu, Ludzas, Madonas, Maltas, Neretas, Ogres, Pļaviņu, Preiļu, Priekules, Rēzeknes, Rīgas, Rūjienas, Saldus, Saulkrastes (Saulkrastu), Siguldas, Skrundas, Smiltenes, Talsu, Tukuma, Cesvaines, Cēsu, Elejas, Ērgļu un Jaunjelgavas.

Par rajonu centriem kļuva ciemi, "strādnieku ciemati" un republikāniskās nozīmes pilsētas. LKP uzskatīja, ka galvenā vērība pievēršama ciema kā lauku rajona centra attīstībai, tad "plaukšot arī viss rajons".