Stājās spēkā Latvijas Republikas Satversme

1922.gada 7.novembrī plkst.12 - sanākot 1. Saeimai, stājās spēkā Latvijas Republikas Satversme.

Latvijas Republikas Satversme ir Latvijas Republikas pamatlikums. Satversme uzskatāma par īso konstitūciju; tai ir 8 nodaļas un 116 panti (līdz 1998. gadam, kad Saeima pieņēma nodaļu "Cilvēka pamattiesības", bija 7 nodaļas un 88 panti). Satversme ir vecākā spēkā esošā Centrālās un Austrumeiropas konstitūcija.

Satversmes tapšana

1919. gada 19. augustā Tautas padome pieņēma "Likumu par Satversmes sapulces vēlēšanām" (proporcionālas, bez procentu barjerām, sievietēm ir vēlēšanu tiesības un citi būtiski nosacījumi). Latvijā Satversmes sapulces vēlēšanas notika 1920. gada 17.-18. aprīlī, un jau 1. maijā tā sanāca uz pirmo sapulci. Satversmes sapulces vienā no pirmajām sēdēm 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja komisiju Satversmes izstrādāšanai. Par tās priekšsēdētāju kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Komisija tika sadalīta divās apakškomisijās, pirmajai uzņemoties izstrādāt Satversmes I daļu par valsts iekārtas pamatprincipiem un otrajai — Satversmes II daļu par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Projektus apsprieda trīs lasījumos attiecīgajā apakškomisijā un trīs lasījumos kopējā komisijā.

Satversme ir sestais vecākais spēkā esošais republikas pamatlikums pasaulē.

To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Veimāras Republikas konstitūcija, gan Vācijas atsevišķu zemju konstitūcijas, Francijas konstitūcija un dažas citas. Satversmes autori, arī runājot Latvijas Satversmes sapulces sēdēs, ir atsaukušies uz ārvalstu pieredzi, piemēram, Francijas Republiku, Veimāras Republiku u.c. 

Par Satversmes pamatparaugu tika ņemta Veimāras konstitūcija: "vairakkārt še aizrādīts, ka mūsu Satversmes otrā daļā atspoguļojas daudz noteikumu, kuri atrodas Vācijas konstitūcijā. Tas ir jāatzīst. Visas šīs brīvības, tiesības, visas politiskās prasības ir pa lielākai daļai pārņemtas no Vācijas konstitūcijas." Uz Veimāras konstitūcijas izvēli Satversmes II daļas paraugam norāda arī V.Blūzma, rakstot, ka "kaut arī sastādot Satversmes 2.daļas likumprojektu, tā autori lielākoties vadījušies pēc Vācijas Veimāras konstitūcijas (1919.g.) otrās daļas, par ko liecina ne tikai pantu izkārtojums, bet arī normas un to formulējums, kas dažbrīd vienkārši pārtulkoti no attiecīgā Vācijas avota, tomēr jāatzīst, ka Latvijas Satversmes 2. daļas likumprojekts kvalitātes ziņā atpalika no attiecīgās Veimāras konstitūcijas daļas, jo tajā tika atmests dalījums nodaļās atbilstoši cilvēka un pilsoņu tiesību klasifikācijai. Likumprojektā netika pieminētas arī vairākas svarīgas pilsoņu tiesības un pienākumi, piemēram, tiesības uz valsts amatu ieņemšanu, pienākums maksāt valsts nodokļus, kas fiksētas Veimāras konstitūcijā".

Satversmes I daļu Sapulce sāka apspriest 1921. gada 20. septembrī. 1922. gada 15. februārī Satversmes I daļa tika pieņemta, 5 balsīm atturoties, un tā stājās spēkā kā Latvijas Republikas Satversme tā paša gada 7. novembrī.

Satversmes II daļas apspriede sākās 1922. gada 17. janvārī. Ar Satversmes II daļu tika paredzēts nokārtot attiecības starp valsti un tās pilsoņiem. Satversmes II daļas pieņemšanas nepieciešamību viens no Satversmes sapulces komisijas referentiem Andrejs Kuršinskis pamatoja šādi: "Šī II daļa grib dot I daļai to demokrātisko saturu, bez kura I daļa zaudē daudz no savas nozīmes, jo skaidri redzams, ja mums nebūs pilsoņu, kuriem ir pilsoņu tiesības, ja mūsu pilsoņu vairākums paliks bez šīm tiesībām, tad mūsu pilsoņi arī nespēs izmantot, tālāk uzbūvēt un uzturēt to valsts iekārtu, kas atzīmēta mūsu Satversmes I daļā." Taču šādam pamatojumam kategoriski nepiekrita sociāldemokrāti mazinieki. Tā A. Petrevics aicināja izturēties pret pilsoņu tiesību deklarāciju ar „lielu kritiku”, jo pat tādās valstīs, kā Francija un Anglija, pilsoņu tiesības reālajā dzīvē netiek ievērotas, kaut arī ir deklarētas vairākus simtus gadu. A. Petrevics arī norādīja uz to, ka II daļā "ir ļoti daudz pelavu un pārāk maz graudu" un ka tā "bez tukšas solīšanas nedod nekā".

1922. gada 5. aprīlī, balsojot par Satversmes II daļas pieņemšanu trešajā lasījumā, tika nodotas 62 balsis par un 62 pret balsis, 6 atturējās. Pēc Satversmes sapulces kārtības ruļļa atturējušās balsis pieskaitīja "pret" balsīm, kādēļ II daļas pieņemšanai nesanāca vairākums.

Apturēšana un atjaunošana

1933. gada 10. novembrī Latviešu Zemnieku savienība apspriešanai 4. Saeimā iesniedza Satversmes izmaiņu projektu, kas paredzēja 19 Satversmes pantu grozījumus, no kuriem 14 attiecās uz Valsts prezidenta pilnvaru stiprināšanu. Tika piedāvāts ieviest tautas vēlētu Valsts prezidentu ar palielinātām pilnvarām, vienlaikus sašaurināt parlamenta pilnvaras, samazināt Saeimas deputātu skaitu līdz 50 u.c. Iesniegto grozījumu apspriešanai vajadzēja beigties 1934. gada 18. maijā, trešajā lasījumā, taču sociāldemokrātu un mazo partiju iebildumu dēļ tie bija tiktāl mainīti, ka vairs neatbilda iesniedzēju mērķiem.

Zīmīgi, ka gandrīz pēc 100 gadiem joprojām diskusija par Satversmes grozīšanu un tās pamatnostādņu mainīšanu nav beigušās. Latvijas Republikā pie varas ir Zaļo Zemnieku savienība, ir liels sabiedriskās domas spiediens par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, pret ko sparīgi iebilst Saeimas deputāti, apgalvojot, ka sabiedrība ir par stulbu, lai ievēlētu pareizu prezidentu un vēlētājiem prāta pietiek, tikai lai ievēlētu 100 deputātus. Saeimā darbojas deputāta un juridisko zinātņu doktora, profesora Ringolda Baloža vadībā izveidota īpaša komisija, kurā tiek apspriests arī jautājums par Prezidenta pilnvaru paplašināšanu, īpaši kara apstākļos. 

Pēc Ulmaņa apvērsuma 1934. gada 15. maijā Satversmes darbību apturēja līdz jaunas Satversmes pieņemšanai.

1940. gada Latvijas okupācijas apstākļos nedemokrātiski ievēlētā Tautas Saeima nevis atjaunoja Latvijas Satversmi, bet gan savā 2. sesijā 25. augustā pieņēma PSKP CK politbirojā apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju, kā arī pārdēvēja sevi par "Latvijas Padomju Savienotās Sociālistiskās Republikas pagaidu Augstāko Padomi". Latvijas Centrālā padome 1944. gadā savā memorandā pasludināja, ka "Latvijas varmācīgā pievienošana Padomju Savienībai izdarīta rupji pārkāpjot Latvijas Republikas satversmi un laužot Latvijas — Padomju Savienības savstarpējos līgumus, Tautu Savienības paktu un veselu virkni starptautisku līgumu", kā arī deklarēja nepieciešamību atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un saskaņā ar 1922. gada Satversmi uz koalīcijas pamatiem sastādīt Latvijas valdību.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas 1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Satversmes darbību pakāpeniski atjaunoja.

1993. gada 6. jūlija 5. Saeimas sēdē paziņojumu par Satversmes spēkā stāšanos pilnā apmērā neparakstīja tikai 1 no 99 sēdē reģistrētajiem deputātiem — Joahims Zīgerists —, kā arī apcietinātais un tādēļ prom bijušais deputāts Alfrēds Rubiks.

2013. gadā Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs Egils Levits izveidoja Latvijas Republikas Satversmes ievaddaļas jeb preambulas projektu ar mērķi uzsvērt, ka Latvija nav vis nejaušs vēstures blakusprodukts, bet gan mērķtiecīgi radīta valsts un latviešu identitātei ir divas saknes - latviešu tautas dzīvesziņa un kristīgās vērtības. 

2014. gada 19. jūnijā 11. Saeimas deputāti preambulu pieņēma tās galīgajā lasījumā.