Tiek izveidota Andrieva Niedras valdība

Niedras valdība bija provācisks Latvijas Pagaidu valdības Ministru kabinets laikā no 1919. gada 10. maija līdz 26. jūnijam, kad A. Niedras valdības provāciskos spēkus sakāva Igaunijas armija un nelielas latviešu militārās vienības Cēsu kaujās.

Latvijas teritorijā provāciskā Andieva Niedras valdība pastāvēja līdztekus Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdībai un Krievijas marionetes- Pētera Stučkas Padomju valdībai.

***

Aprīļa apvērsums

Brimmera-Borkovska kabinets – nāca pie varas 16. aprīļa vācu vienību veikta puča (apvērsuma) rezultātā. Tas pastāvēja kā vēl vens Latvijas Republikas Pagaidu valdības Ministru kabinets laikā no 1919. gada 26. aprīļa līdz 10. maijam, 

Kādu nedēļu Liepāja bija bez civilās pārvaldes, jo nebija daudz tādu, kas viņus mestos atbalstīt. Galu galā nācās vērsties pie bijušā prokurora O.Borkovska, lūdzot to uzņemties sastādīt civilu pagaidu valdību. Latvijas jaunajā Pagaidu valdībā uzaicināja piedalīties visu vietējo tautību pārstāvjus, ne tikai latviešu.

1919. gada 9. maijā Borkovska valdība atkāpās un 10. maijā pie varas nāca Niedras valdība:

• Ministru prezidents Andrievs Niedra
• Ārlietu ministra v. i. Heinrihs fon Brimmers (tika iecelts Zigfrīds Anna Meierovics, taču viņš atteicās no posteņa)
• Iekšlietu ministrs Oskars Borkovskis (vēlāk amatu apvienošanas kārtībā A.Niedra)
• Kara ministrs Teodors Vankins (ministra biedrs Georgs Viktors Ernests fon Taube)
• Finansu ministrs Juris Seskovs (vēlāk Eižens Švarcs)
• Tieslietu ministrs Pauls Sokolovskis
• Zemkopības ministra vietas izpildītājs Krišjānis Sleinis (vēlāk Jānis Ansbergs)
• Satiksmes ministrs Heinrihs fon Brimmers (vēlāk J. Liepiņš)
• Ceļu ministrs K. Burkēvics
• Tautas apgaismošanas ministrs izpildītājs Jūlijs Kupčs
• Tirdzniecības ministrs Jānis (Ivans) Šmits
• Pārtikas (apgādes) ministra v. i. Andrejs Krastkalns
• Valsts darbu ministrs J.Kampe
• Valsts kontrolieris Heinrihs fon Brimmers (iecelts vēlāk)

1919. gada 27. jūnijā, pēc t.s. Cēsu kaujām, kurās izšķirošās cīņas izcīnīja jau savu neatkarību vairāk nostiprinājušie igauņu spēki, varu atkal pārņēma K. Ulmaņa vadītais Ministru kabinets, kurš šo laiku bija pavadījis Lielbritānijas un Francijas kara eskadras apsargāts uz tvaikoņa "Saratov" Liepājas reidā.

Karadarbība

Pateicoties Polijas uzbrukumam (tolaik vēsturiski Polijas-Lietuvas, mūsdienu Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā), ievērojams skaits Latviju okupējušās Krievijas Sarkanās armijas strēlnieku tika pārdislocēti uz Latgali, kas nostabilizēja fronti pie Ventas, deva laiku Latvijas Pagaidu valdības bruņotajiem spēkiem, ts landesvēram reorganizēties un sākt pretuzbrukumu. Lielinieku pretestība tika salauzta un jau 22. maijā atbrīvota Rīga (veicot visai plašas vardarbības akcijas pret civiliedzīvotājiem, kurus turēja aizdomās par sadarbību ar lieliniekiem), un landesvēra daļas turpināja virzību uz priekšu, pārņemot lielinieku atstātās teritorijas.

Antantes valstis 25. maijā brīdināja Vāciju neizvest savu karaspēku no Baltijas, jo tas nozīmētu lielinieku atgriešanos.

1919.g. 29. maijā Antante arī atteicās no Balfūra 4. maija prasības atsaukt fon der Golcu. Vācieši izmantoja šo politisko atbalstu, kā arī Rīgas ieņemšanas panākumus, lai mēģinātu leģitimizēt Niedras valdību.

1919. gada 5. jūnijā Niedra Antantes misijām iesniedza savu plānu Tautas sapulces sasaukšanai un jaunas valdības izveidošanu. Ņemot vērā lielinieku panākumus iepriekšējās vēlēšanās, Niedra atteicās no demokrātisku vēlēšanu sarīkošanas iespējas un saglabāja Krievijas impērijas laiku mantu cenza un šķiru principu. Tautas sapulci veidotu trīs vienāda lieluma grupu pārstāvji – 1/3 latviešu zemnieki un pilsētu buržuāzija, 1/3 strādnieki un amatnieki un 1/3 mazākumtautības, kurās vāciešiem būtu lielākā pārstāvniecība.

Tā kā Niedra atzina Ulmaņa parakstītos līgumus par landesvēru, visu šo laiku uz Latviju plūda algotņi no Vācijas, kam tika solīta zeme. Maijā sākās vācu karavīru, galvenokārt no Dzelzsdivīzijas, pāriešana landesvēra rindās, tā veidojot spēkus tālākam uzbrukumam Vidzemē.

Kad Niedras valdības karaspēks ieņēma Cēsis, izvērsās bruņots konflikts ar Igaunijas armiju un tās pakļautībā esošo Ziemeļlatvijas brigādi. 

1919. gada 10. jūnija pamiera sarunu sapulcē Cēsīs piedalījās amerikāņu pārstāvji Grīns un Doulijs, britu Talents, franču pārstāvis Hurstels, kā arī landesvēra komandieris Flečers, igauņu pārstāvis Rēks un latviešu pārstāvis Kalniņš. Antantes vārdā runāja Vorviks Grīns, kura galvenais mērķis bija izbeigt konfliktu, lai visus spēkus varētu raidīt pret lieliniekiem. Viņš aizstāvēja vāciešiem izdevīgu viedokli, saskaņā ar kuru igauņu spēki pamestu Vidzemi, kurā kontroli pārņemtu Niedras valdībai pakļautais landesvērs.

Igauņi atteicās šo prasību pieņemt un Grīns deva viņiem laiku līdz 20. jūnijam. Uz šo laiku tika noslēgts pamiers. Grīns, ņemot vērā Niedras valdības militāro spēku, tagad piedāvāja politisko risinājumu, kurā Niedras valdībā iekļautos daži Ulmaņa valdības ministri. Vācu panākumi Latvijā satrauca britus, kas Parīzes miera sarunu gaitā 13. jūnijā ierosināja, ka ņemot vērā boļševiku spēku sakāves, pienācis laiks reālo varu nodot vietējām valdībām, un sākt vācu karaspēka izvešanu no Baltijas reģiona. Antante pieņēma lēmumu aizliegt vāciešiem tālāku virzību Igaunijas virzienā, lika pamest Ventspili un Liepāju, kā arī sākt evakuācija no Baltijas. Tāpat Antante apņēmās apgādāt vietējos nacionālos karaspēkus ar ieročiem, apģērbu un karamateriāliem. 

1919. gada 23. maijā arī nodibināja Antantes misiju kuru vadīja britu ģenerālis Gofs. Amerikāņu pārstāvja Grīna ietekmei pienāca beigas, britiem pilnībā atbalstot igauņus un vēršoties pret vāciešiem. Gofa iecelšana arī iezīmēja Ulmaņa Pagaidu valdības varas atjaunošanas sākumu. Ieradies Latvijā 13. jūnijā, Gofs uzreiz pieprasīja landesvēra un vācu vienību atvilkšanu no Vidzemes, kā arī varas nodošanu Ulmaņa valdībai. Fon der Golcs atteicās pakļauties, norādot, ka šādi lēmumi jāpieņem Vācijas valdībai. Gofa parādīšanās arī lika vāciešiem paātrināt lēmumu par igauņu sakaušanu, cerot nostādīt britus fakta priekšā.

No 19. līdz 22. jūnijam notikušajās Cēsu kaujās Niedras valdībai padotais karaspēks cieta sakāvi. Sakāve Cēsu kaujās un Liepājas evakuācija 23. jūnijā samazināja vācu militārās ambīcijas, un briti izlēma ļaut vācu karaspēkam palikt Baltijā, kamēr turpinājās cīņa pret boļševikiem.

Valdīšanas beigas

Niedras valdība vadīja līdz 1919. gada jūnija beigām, kad sakāves Cēsu kaujās 24. jūnija Ministru Kabineta sēdē tika nolemts vērsties pie Antantes pārstāvjiem un nodot tiem savas pilnvaras. Sakāvi cietušās Latvijas zemessardzes un vācu algotņu karaspēka (Dzelzsdivīzija) daļas, saskaņā ar Antantes valstu uzraudzībā Strazdmuižā noslēgto vienošanos, evakuējās no Rīgas uz Zemgali. Pēc Strazdumuižas pamiera Niedras kabinetam uzticīgās karaspēka daļas, valdībai noliekot pilnvaras, vai nu atzina K.Ulmaņa vadītā Ministru kabineta atjaunošanas leģitimitāti (Dienvidlatvijas brigāde, landesvērs), vai iekļāvās t.s. Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijā (Dzelzsdivīzija u.c.).