Vaterlo kauja

Vaterlo kauja notika netālu no Vaterlo starp Napoleona Bonaparta Pirmo Francijas impēriju un Septītās koalīcijas aliansi (Lielbritānija, Prūsija, Austrija un citas valstis), kuru vadīja alianses komandieri Velingtonas hercogs un ģenerālis fon Blihers. Napoleons kaujā zaudēja un tika izsūtīts otrreiz, šoreiz uz Sv. Helēnas salu, kur arī mira.

***

Napoleona, arī franču revolūcijas ietekme Latvijā vērtēta maz. Praktiski visas Latvijas vēstures grāmatas "štancē" atziņas pamatā no Krievijas Impērijas (vai tās mantinieču - PSRS un Krievijas) vai citu tālaika impēriju viedokļa, kuri nereti notikumus traktē pilnīgi neobjektīvi, un neatbilstoši Latvijas tautas (tobrīd inkorporētas Krievijas impērijas sastāvā) interesēm. Vairāk šo tēmu pētījuši Polijas vēsturnieki, jo Napoleona Francija bija poļu sabiedrotā pret Krievijas, Austroungārijas un Prūsijas okupācijas varām, kuras Polijas - Lietuvas republiku ar iekšējo "magnātu" (lielu vietējo - ukraiņu, poļu, baltkrievu zemes īpašnieku, tābrīža Polijas-Lietuvas "oligarhu") atbalstu bija "dalījušas" jau vairāk kā 120 gadu garumā, nolemjot Poliju un tās vasaļvalstis drūmakajm periodam tās vēsturē līdz pat pilnīgai okupācijai. Šīs Polijas dalīšanas bija novedušas pie biežām Polijas-Lietuvas tautu sacelšanās epizodēm pret okupantiem.

Lai arī "imperiālistiskās Eiropas" vēsturē Napoleons tiek uzskatīts par "iznireli, despotu un Eiropas robežu pārkāpēju", viņa personība ir neordināra un Latvijas vēstures kontekstā vērtējama vairāk pozitīvi, nevis negatīvi

Viņa iebrukums Krievijas impērijā, kura tobrīd bija okupējusi Latvijas teritoriju (jeb tās tagad veidojošās agrāko, vēsturiski neatkarīgās valstu daļas - Kurzemes- Zemgales hercogisti, Inflantiju (Latgali) un Pārdaugavas hercogisti) noveda gan pie formālas Kurzemes- Zemgales hercogistes īslaicīgas neatkarības atjaunošanas 1812. gadā, gan 5 gadus vēlāk- pie dzimtbūšanas atcelšanas.

***

Napoleons savā karjeras sākumā piedalījās Franču revolūcijā, kura, lai gan iznīcināja tūkstošiem cilvēku, vienlaikus radīja pirmo moderno republiku kontinentālajā Eiropā un radīja konstitūciju, kuras pirmais pants- "Cilvēki dzimst tiesībās vienlīdzīgi",- joprojām daudzviet pasaulē ir sapnis, jeb tikai tukšs sauklis. Franču revolūcijas cilvēktiesību idejas ietekmēja daudzu izglītoto ļaužu prātus Eiropā un arī tagadējās Latvijas teritorijā, piemēram Vidzemes (Krievijas okupēta kopš 1710. gada) rakstnieks G. Merķelis jau 1792. gadā aicināja Krievijas imperatori Katrīnu II atcelt dzimtbūšanu, vēlāk (1796.g.) viņš sarakstīja arī darbu "Latvieši...".

Šos darbus varēja lasīt dzimtļaudis arī Vidzemē (atšķirībā no pārējās Krievijas un pat kontinentālās Eiropas, jau 17. un 18.g.s. "zviedru laikos" - vairāk kā 80 gadus Vidzemē bija spēkā "Zviedrijas baznīcu likums" (kopš 1632.g.), kas cita starpā noteica visu iedzīvotāju obligātu lasītprasmi). Sekojoši, kā Franču revolūcijas atskaņas varam uzskatīt latviešu zemnieku nemierus (Kauguros u.c.) par savām tiesībām.

Iebrūkot Krievijā, Napoleons atbrīvoja tās okupētās teritorijas, piemēram, 1812. gada 1. augustā Jelgavā atjaunoja Kurzemes - Zemgales hercogistes valstisko statusu, ko 17 gadus iepriekš, 1795.g. bija likvidējusi Krievija, iekļaujot hercogisti savā sastāvā un pārveidojot par sev tieši pakļautu daļu- guberņu. Lai gan hercogistes atjaunošana bija vairāk formāla un īslaicīga (pastāvēja līdz 1812. g. decembrim), tā deva milzīgu "grūdienu" šīs teritorijas iedzīvotāju tiesību attīstībai,- Krievijas impērija saprata, ka tās okupētajās "Rietumu teritorijās" atbalsts imperatora absolūtajai varai nav viennozīmīgs un tai jālaipo starp tās formālajiem vasaļiem - krievu- baltvācu izcelsmes muižniekiem un beztiesīgajiem pamatiedzīvotājiem- latviešu tautu.

Rezultātā, Krievijas impērija jau 1817. gadā Kurzemē atcēla faktisko verdzību jeb dzimtbūšanu (salīdzinājumam- pārējā Krievijā, tai skaitā Latgalē- 1861.- 1866. g.). Sekojoši, līdztekus pilsētās dzīvojošajiem brīvajiem latviešiem, sāka veidoties arī turīgu latviešu ļaužu slānis arī laukos. Tieši pateicoties turīgajiem "pēlēkajiem baroniem"- ekonomiski spēcīgiem, lai varētu izglītot savus bērnus labās Rietumu skolās, un vienlaikus- dzīvojot laukos, turpinot latviskās tradīcijas, varēja rasties nacionālā pašapziņa, kura noveda pie nacionālas valsts. Lai arī kopš 14.gs. latviešiem bija savas skolas, piemēram Rīgā, pirms 19. gs. izglītota pilsētas latvieša sapnis bija "kļūt par vācieti vai krievu", lai gan atsevišķu, turīgu rīdzinieku dzimtas uzturēja dzīvas latviešu tradīcijas, taču vairums izglītoto  "bagāto latviešu pilsētnieku bērnu" parasti pārvācojās jau 18.-19. gs.- dažu paaudžu laikā.