Vatikāns sāka tiesas procesu pret Džordāno Bruno. Tas ilga 7 gadus un viņa "vaina" tika pierādīta

1593. gada 27. februārī Džordano Bruno konvoja pavadībā aizveda uz Romu.

Turpmākos gadus Džordano Bruno pavadīja izolēts no sabiedrības, rakstot savu ideju apcerējumus (kopā četrus apcerējumus) un piedaloties teoloģiskos disputos, kur viņu centās pārliecināt par uzskatu maldīgumu.

1600. gada janvārī inkvizīcijas komisija atzina viņu par ķeceri, magu un mūka zvēresta lauzēju.

Vatikāns procesu izbeidza un nodeva viņu laicīgās tiesas rokās, kas piesprieda nāvessodu uz sārta.

Džordano Bruno mira 17. februārī Romā, Ziedu laukumā (it. Campo de' Fiori). 1889. gada 9. jūnijā šai vietā uzstādīja tēlnieka Etores Ferāri veidotu pieminekli Džordano Bruno.

Par spīti populārajam viedoklim, ka Džordano Bruno sadedzināts sārtā par Nikolaja Kopernika ideju popularizēšanu, nav neviena fakta, kas to apliecinātu. Bruno nāves brīdī — 1600. gadā, - heliocentrisma koncepciju mācīja visās katoļu universitātēs, bet Kopernika darbi bija obligātā mācību literatūra. Tikai 1616. gadā tika nolemts heliocentrisma koncepciju iekļaut aizliegtās literatūras sarakstā (Index Librorum Prohibitorum).

Vienotas koncepcijas neesamība ļauj katram Bruno darbos saskatīt ko savu. Piemēram, marksistiskajā literatūrā no konteksta tiek izrauta viņa doma, ka pasauļu skaits ir bezgalīgs un zvaigznes ir citas saules, ap kurām riņķo planētas un var būt dzīvība, kas pasniegta kā novitāte, kaut te Bruno runā nevis kā astronoms (kas viņš nebija), bet tikai ar pitagoriešu un neoplatonisma idejām ilustrē savu pamatdomu par dvēseļu ceļošanu no vienas būtnes otrā un no vienas pasaules uz otru.

Dzeltenās preses cienīgi Bruno kritiķi akcentē viņa nezinātniskumu un maģijas akcentēšanu, par apdzīvotajām planētām minot, ka tad jau arī baronu fon Minhauzenu var pasludināt par pirmo kosmosa iekarotāju, jo viņš taču uz lielgabala lodes uz Mēnesi lidojis.