Zaļā muiža

Zaļā (Zaļenieku) muiža - Zaļenieku komerciālā un amatniecības visusskola. 

Valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statuss

Valsts nozīmes

Apraksts

2. Pārskats par Zaļās muižas pils vēsturi
    un vēsturiskajiem interjeriem
 
Zaļā muiža ir sens Livonijas ordeņa lēņu īpašums Zemgalē.  

1562. gadā tā kļuva par Kurzemes hercoga domēni, bet 1698. gadā nonāca galma maršala Ēvalda fon Kleista valdījumā. Hercoga Ernsta Johana Bīrona (1690–1772) valdīšanas laikā Zaļā muiža kalpoja kā vieta galma medību rīkošanai.  

Vēl tagad pastāvošās Zaļās muižas pils celtniecība sākta 1768. gadā, kad hercogs E. J. Bīrons izdevis rīkojumu par 200 000 ķieģeļu piešķiršanu jaunas dzīvojamās ēkas būvniecībai, un turpinājās līdz 1774. gadam, kad, saskaņā ar jaunā hercoga Pētera Bīrona 27. janvāra rīkojumu, pilij pavasarī vajadzēja tikt pilnībā pabeigtai.  

Lai arī Zaļās muižas pils autorības sakarā ne reizi vien piesaukts Rundāles un Jelgavas piļu projektētāja
B. F. Rastrelli vārds, pils projekta autors, visticamāk, ir dāņu izcelsmes arhitekts Severīns Jensens (1723 – ap 1809), un tas ir jaunā arhitekta pirmais ievērojamais darbs pēc iestāšanās Kurzemes hercoga dienestā.  

Par pils veidolu, kāds tas bijis neilgi pēc uzcelšanas, vislabāk liecina 1795. gada inventarizācijas apraksts, kurā pils pirmajā stāvā bez vestibila, virtuves un saimnieciskajām kāpnēm minētas 16 telpas ar ķieģeļu grīdām un melni glazētām krāsnīm, bet otrajās stāvā – 16 telpas ar dēļu grīdām, balti glazētām krāsnīm un ”ģipša” griestiem. Rakstītais pietiekami precīzi uzrāda, ka pils pirmā stāva telpas jau sākotnēji bija atvēlētas galvenokārt saimnieciskām vajadzībām un kalpotāju dzīvokļiem, kamēr otrā stāva telpas – hercoga, viņa ģimenes un galminieku vajadzībām.   

No sākotnējās 18. gadsimta interjera apdares pilī līdz mūsdienām saglabājušās griestu dzegas atsevišķās otrā stāva telpās, ieejas vestibila griestu apdare, inkrustēti vairogu parketi pāris 2. stāva telpās un, iespējams, dažas durvju vērtnes. Gan pils zālē, kur uz sienām jau 20. gadsimta 70. gados konstatēti iluzori klasiskas arhitektūras gleznojumi, gan citās pils otrā stāva telpās zem vēlākiem pārkrāsojumiem un pat plāna, jaunāka apmetuma slāņa konstatējamas arī sākotnējās mākslinieciskās apdares – krīta līmes tehnikā veiktu dekoratīvu krāsojumu – atliekas.  

Pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijai 1795. gadā imperators Pāvils I (1754–1801) Zaļo muižu 1800. gadā uzdāvināja savas sievas Marijas Fjodorovnas brālim – krievu armijas kavalērijas ģenerālim Virtembergas hercogam Aleksandram Karlam Frīdriham (1771–1833), kurš pilī epizodiski uzturējies un bija to iekārtojis atbilstoši savam visai augstajam statusam.  

Pēc hercoga Aleksandra nāves no 1833. līdz 1850. gadam muiža piederēja hercoga mantiniekiem – dēliem Aleksandram un Ernstam. Jādomā, ka īpašums šajā laikā tika izrentēts, bet pils, visticamāk, netika regulāri apdzīvota un saglabāja hercoga Aleksandra laika iekārtojumu. Par to netieši liecina kāds acīmredzot 1849. gadā sastādīts pils inventāra apraksts, kurā norādīts, kuras telpas agrāk izmantojis hercogs Aleksandrs, bet kuras – hercogiene.  

Par pārbūvēm, kādas pilī varēja tikt veiktas Virtembergas hercoga laikā, dokumentālas liecības nav saglabājušās, taču jādomā, ka tādas notikušas – Bīronu laikā pils bija būvēta, lai tajā uzturētos tikai īslaicīgi – medību laikā, un pastāvīgai apdzīvošanai tā nebija pietiekami ērta.  

Jādomā, ka tieši Virtemberga hercoga laikā tika pārbūvēts pompozais un nepraktiskais parādes kāpņu vestibils, izveidojot otrā stāva līmenī vēl vienu ļoti plašu telpu. Jādomā, ka šajā laikā nomainītas arī pils iekšdurvis, daļu otrā stāva vērtņu pārvietojot stāvu zemāk un uzstādot tās ēkas pirmajā stāvā.  

Zināmu ieskatu pils interjeru veidolā, kāds tas bija pēc Virtembergas hercoga nāves, sniedz jau pieminētais inventāra apraksts. Bez konkrētu mēbeļu un citu iekārtas priekšmetu uzskaitījuma, kas apliecina visai augstu interjera līmeni, šis dokuments ļauj pastarpināti spriest arī par telpu funkcijām, kādas tās bijušas šajā laikā, un to savstarpējo izkārtojumu. No mākslas priekšmetiem aprakstā minēts liels skaits eļļas gleznu, daļa no kurām bijuši dažādu vecmeistaru darbi (ainavas, reliģiska satura darbi u.c.), bet daļa – hercoga Aleksandra un viņa sievas Elizabetes, kā arī citu dzimtas locekļu portreti. Uzskaitītas arī gravīras, medaļas, kā arī lielākas un mazākas skulptūras, starp kurām minēti gan divi Aleksandra un Elizabetes ģipša portreti, gan arī divas tolaik pils zālē eksponētas marmora skulptūras – antīkā ārstniecības dieva Asklēpija (romiešu versijā – Eskulāpa) un grieķu filozofa Zenona no Kitijas figūras, kuras ir saglabājušās līdz mūsu dienām, un tagad apskatāmas Rundāles pils muzeja parādes kāpņu telpās.  

1850. gadā Zaļo muižu nopirka Bornsmindes-Greizdarbes majorāta īpašnieks Aleksis fon Šepings (1820–1862), kurš, visticamāk arī ievācās pilī uz dzīvi un, šķiet, atstājis tajā visai pamanāmas savas darbības pēdas. Aleksis Šepings bija precējies ar Mežotnes, Krimuldas un vairāku citu muižu īpašnieka grāfa Johana Georga Līvena meitu Aleksandrīni Līvenu (1831–1913).  

Jādomā, ka tieši Šepinga laikā pilī veikti plašāki pārveidojumi un izmaiņas iekštelpu apdarē, mēģinot būtiski atjaunināt pils visai arhaisko noskaņu un šī mērķa sasniegšanai netaupot ne spēkus, ne līdzekļus. Visticamāk, ka tieši Šepinga laikā veiktas nozīmīgākās interjeru pārbūves, to skaitā – iebūvējot jaunas oša durvis, nomainot visas otrā stāva krāsnis, izbūvējot parādes kāpnes to patreizējā veidolā u.c. Šepinga iegādāts, bez šaubām ir arī zālē iebūvētais krāšņais marmora kamīns, kura fasādi rotā fon Šepingu dzimtas ģerbonis. Kamīns izgatavots Itālijā, Karārā, un, jādomā, ka A. Šepings, kas pazīstams kā kaislīgs antīkās mākslas cienītājs un kolekcionārs, to pasūtījis, atrazdamies Itālijā.  

Nav šaubu, ka Šepinga laikā būtiski mainījās arī telpu sienu un griestu apdare, iegūstot tam laikam modernu eklektiskas stila noskaņu. Iespējams, ka tieši tad tapusi neorokoko apdare pils zālē un tai dienvidu pusē piegulošajā salonā, kura redzama gan divos 19. gs. beigu zīmējumos, gan kādā 20. gs. sākuma foto.  

Pēc A. fon Šepinga nāves viņa atraitne 1864. gadā apprecējās atkārtoti – šoreiz ar grāfu Karlu Teodoru fon Mēdemu (1805–1890).   Lai arī atsevišķi arhīvu dokumenti uzrāda dažādas būvniecības aktivitātes (saglabājušies daži rēķini par muižā laikā no 1866. līdz 1868. gadam veiktiem remontiem), un arī pilī vēl šobrīd atrodama šī laika apdare (pie tādas pieskaitāms ar 1888. gadu datētais griestu gleznojums vienā no stūru kabinetiem), šķiet, ka ēku pietiekami mājīgu un funkcionālu bija padarījis jau iepriekšējais tās saimnieks, un vajadzības pēc lielākiem pārveidojumiem šajā laikā vairs nebija.

Karls Teodors fon Mēdems nomira 1890. gadā, un līdz pat savai nāvei 1913. gadā pilī saimniekoja viņa atraitne Aleksandrīne.  

20. gs. sākuma situāciju pilī, iespējams, vēl Aleksandrīnes dzīves laikā, zināmā mērā raksturo vairāki (gan konkrēti nedatēti) pils interjeru fotoattēli, kuri saglabājušies Mārburgas fotoarhīvā Vācijā.  

Pēc Aleksandrīnes nāves Zaļo muižu ar visu pili 1913. gadā mantoja viņas mazmeita Elizabete fon Mēdema (1891–1954), kura 1916. gadā apprecējās ar Heinrihu Bēru fon Huthornu (šķīrušies 1927. gadā).  

Zināmu ieskatu situācijā, kāda pilī valdīja šajā laika posmā – jau Pirmā pasaules kara laikā, kad Latvijas teritoriju bija okupējusi vācu armija – iezīmē 1917. gadā tapušais vācu teologa, vēsturnieka un bibliotekāra Otto Klemena (1871–1946) apraksts, kurā, ņemot vērā autora profesionālās intereses, gan galvenā vieta ierādīta Aleksandrīnes savāktās plašās pils bibliotēkas (tā tolaik aizņēma trīs telpas) saturam.  

Latvijas Republikas agrārās reformas laikā 1920. gadā 1286 ha lielo Zaļo muižu sadalīja 70 jaunsaimniecībās, bet pilī iekārtoja vidusskolu, kas vēlāk (1935. gadā) pārtapa par mājturības skolu. Mājturības un lauksaimniecības profila mācību iestādes pilī darbojās arī pēc Otrā pasaules kara. Pils interjeri kopš 20. gadsimta 30. gadiem vienkāršoti, telpas vairākkārt apmestas un pārkrāsotas, pielāgojot tās mācību kabinetu un palīgtelpu vajadzībām.  

Tagad pils ir pašvaldības īpašums, un tajā darbojas Zaļenieku komerciālā un amatniecības vidusskola, kur tiek sagatavoti topošie restauratoru palīgi.

Pieejamība publiskai apskatei

Zaļāsmuižas pils atvērta apmeklētājiem:
darbadienās: 8.00 - 16.00; brīvdienās: iepriekš vienojoties( Valija Barkovska mob. tel. 22043531 ) šeit ir ļoti laipns, pretimnākošs un zinošs personāls.   Avots