Trīs brāļi, Rīga

"Trīs brāļi" ir triju dzīvojamo ēku grupa Rīgā, Latvijā.
Tās atrodas Vecrīgas teritorijā -  Mazajā Pils ielā 17, 19, 21.

Ēka Mazajā Pils ielā 17 ir būvēta vissenāk — 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā, tādējādi tas ir vecākais mūra dzīvojamais nams Rīgā, kas saglabājies līdz mūsdienām. 
Ēku Mazajā Pils ielā 19 uzcēla 1646. gadā, tās holandiešu manierisma stilā ieturētā fasāde atjaunota pēc Broces 1785. gada zīmējuma. 
Savukārt Mazajā Pils ielā 21 esošā ēka celta 18. gadsimta sākumā, 19. gadsimtā to pārbūvēja.

Ēkas būvētas atbilstoši Baltijas jūras piekrastē izplatītajam Ziemeļeiropas Hanzas savienības pilsētu dzīvojamo ēku tipam. Ēku gali atrodas pret ielu. Tagadējais ēku veidols ir kopš 1953.—1957. gada restaurācijas — projekta autors Pēteris Saulītis.

Restaurācijas laikā ēku kompleksa pagalmā iekļāva detaļas no citām Otrā pasaules kara laikā sagrautām ēkām. Iespējams, ka ēku grupas nosaukums ņemts no Tallinā esošās "Triju māsu" ēku grupas, pēc citas versijas — no ēkas it kā cēlušajiem vienas dzimtas pārstāvjiem, taču sākotnēji Rīgā par "Trīs brāļiem" saukta cita ēka — ķieģeļu noliktava Arsenāla ielā 5, uz kuras vienas daļas atradās trīs vīru bareljefs.

2020. gada 30. martā Eiropas Komisija piešķīra dzīvojamo ēku grupai "Trīs brāļi" Eiropas mantojuma zīmi.

Mūsdienās ēkās atrodas Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde un Latvijas Arhitektūras muzejs.

Mazā Pils 17 jeb Baltais brālis

Ēkas fasādē redzams renesanses stils. 
Šīs ēkas atrašanās vieta ielas dziļumā norāda, ka agrāk iela bijusi platāka. Iespējams, to būvējis kāds maiznieks 1490. gadā. 
Ēkas pirmajā stāvā atradās plaša dzīvojamā un vienlaikus darba telpa, ar manteļskursteņa veida pavardu stūrī. Vairākos bēniņu līmeņus izmantoja kā preču noliktavu.
Arī 1697. gadā ēkā atradās maizes ceptuve, to paplašināja ar piebūvēm gan uz sētas pusi, gan uz ielas pusi līdz jaunajam ielas līmenim. 
1950. gadu restaurācijas laikā piebūvi nojauca.

18. gadsimtā mājā dzīvojis Mazās ģildes vecākais Johans Sārnavs, kura ģerbonis redzams iekšpagalmā. Viņa laikā māju izgreznoja ar portālu un frontonu, kurā norādīts izgatavošanas gads — 1746. Taču restaurācijas laikā gan portālu, gan gadskaitli pārvietoja uz blakus māju.

19. gadsimtā namā dzīvojis un strādājis akmeņkalis Šrāders, bet vēlāk šajā mājā atradās pirmā konditoreja Rīgā.

Mazā Pils 19 jeb Dzeltenais brālis

Lai gan ēka celta 1646. gadā, tās durvju portāls veidots 1746. gadā kaimiņos esošajam Baltajam brālim un 1950. gados restaurācijas laikā kopā ar gadskaitli pārvietots no tā. Īstais gadskaitlis atrodams fasādes metāla enkuros. Paša Dzeltenā brāļa durvju portāls nav saglabājies. Ēkas pirmajā stāvā bija plaša telpa ar manteļskursteni, otrajā stāvā — viesu istaba, bet dzīvojamās telpas atradās sētas pusē. 
Vairums zināmo mājas īpašnieku bijuši amatnieki.

Mazā Pils 21 jeb Zaļais brālis

Šī ēka celta 1718. gadā, un tās izskatā jau redzamas baroka iezīmes.
Tās pirmais īpašnieks bijis mācītājs Vendlings Šteidings no Svētā Jēkaba baznīcas.
Fasādi rotā maska, kura sargāja no ļauniem gariem. Kādu laiku apakšstāvā atradās amatnieka darbnīca, bet 19. gadsimtā ēku pārbūvēja par īres namu un sadalīja mazos dzīvokļos. Lai gan no ārienes ēka ir ļoti šaura, pagalma iekšpusē tās platums neatšķiras no kaimiņu celtnēm. Laikā, kad šo ēku būvēja, nodoklis bija stipri atkarīgs no tās ielas fasādes garuma, ko ēka aizņēma.

Vēsture

Ēku komplekss “Trīs brāļi” būvēts laika periodā no 15. līdz 17. gadsimtam un reprezentē Hanzas savienības ietekmētās viduslaiku dzīvojamo māju būvniecības attīstības tendences Baltijas jūras reģionā. “Trīs brāļi” ietver senāko saglabājušos mūra dzīvojamo ēku Rīgā, kā arī raksturīgu 17. gs dzīvojamo namu, kura fasāde veidota pēc Hans Vredeman de Vries zīmējumiem. Restaurācijas laikā 20. gs 50.
gados ēku iekšpgalmi tika apvienoti un elementi no bojā gājušām Rīgas ēkām tika novietoti pagalmā, piemēram, senākais zināmais Rīgas pilsētas ģerbonis.

“Trīs brāļi” atrodas Vecrīgas centrālajā daļā, kas ataino mantojuma aizsardzības sistēmas pūles sākot no 20. gs. vidus un mantojumu kā maigās varas ieroci sabiedrības rokās, lai saglabātus tās vērtības.

Kā Rīgas vēstures un iedzīvotāju identitātes atveids, “Trīs brāļi” ir kļuvuši par kultūras mantojuma aizsardzības sistēmas simbolu.
“Trīs brāļi” ir bijuši Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības centrs kopš 20. gadsimta vidus, kad kultūras mantojums spēlēja nozīmīgu lomu Eiropas identitātes un vērtību saglabāšanā padomju okupācijas laikā, veicinot sabiedrības vēlmi atgriezties Eiropas kultūras ietvaros un  atjaunojot valsts kultūras mantojuma politiku, balstīt to Eiropas mantojuma pieredzē.

Ēku komplekss, kas atrodas jaunākajā viduslaiku Rīgas daļā, Mazajā pils ielā 17, 19, 21, pazīstams arī ar nosaukumu “Trīs brāļi” laika gaitā ir piedzīvojis vairākas pārbūves, bet savu tagadējo izskatu ieguvis pēc 1953-1957. gadā veiktajiem restaurācijas darbiem (projekta autors P. Saulītis). Ēkas ir veidotas tipiskā Hanzas pilsētu dzīvojamo māju stilistikā, kas raksturīga Ziemeļeiropas viduslaiku arhitektūrai
gar Baltijas jūras piekrasti. 

Ēka Mazajā pils ielā 17, kas celta 15. gadsimta beigās, ir senākais mūra dzīvojamais nams Rīgā. Lai gan laika gaitā ēka ir piedzīvojusi vairākas pārbūves, savā uzbūves struktūra tā vēl aizvien ataino gotiskās arhitektūras iezīmes. Pirmajā stāvā atrodas liela dzīvojamā platība ar manteļskursteni telpas stūri, bet zem tās atrodas velvets pagrabs. Virs dzīvojamās telpas ir novietoti bēniņi trīs stāvu augstumā. Ēkas vidū
atrodas vairākas lūkas, kas bija paredzētas preču pārvietošanai no pagraba uz ēkas bēniņiem.

“Vidējais brālis” (1646.g.) ir tipiska 17. gadsimta dzīvojamā ēka. Tā fasāde un zelminis ir veidots ziemeļu manierisma stilā pēc Hans redeman de Vries zīmējumiem. Savukārt ēkas interjers ataino dzīvojamās ēkas ērtību attīstību. Tās interjers ir kļuvis plašāks ar lielākiem logiem, kas ir papildināts ar dažādiem elementiem no 18. un 19. gs. Telpas stūrī atrodas skurstenis, kas vēl aizvien ir darba kārtībā.

Savukārt trešā ēka, kas sākotnēji bija būvēta 17. gadsimtā, tika pārveidota 1898- 1899.gada pārbūvju laikā. 

Pēc Otrā pasaules kara “Trīs brāļi” bija viena no pirmajām vietām, kas tika atjaunotas tieši kultūras mantojuma aizsardzības vajadzībām, tajā mājvietu rada Restaurācijas institūts. Restaurācijas darbu laikā ēku iekšpagalmi tika apvienoti, un sienās tika ievietoti akmens portāli no bojā gājušām Vecrīgas ēkām, kā arī senākais Rīgas pilsētas ģerbonis. Vienā no portāliem, kas tik pārvietots uz “Trīs brāļiem” vēl aizvien lasāms uzraksts: “Tu tiksi svētīts ienākot šeit, un aiziesi ar Dievu”. 

“Trīs brāļi” ir unikāls piemērs tam kā kultūras mantojums ir ticis saglabāts Latvijā. 

Restaurācijas filozofiju padomju okupācijas sākuma periodā vēl veidoja profesionāļi, kuri savu pieredzi un apmācību bija guvuši starpkaru periodā, tādējādi pasargājot ēkas no okupācijas režīma draudiem kultūras mantojumam. Saturs, kas tika pievienots restaurācijas procesā arī ir kļuvis par aizsargājamu vērtību. Restaurācijas koncepts, kas balstījās uz ideju saglabāt maksimāli daudz no oriģinālā un dabīgā stāvokļa tikai ar nelieliem un pārdomātiem moderniem jauninājumiem, ir novedis pie cienījama rezultāta.

“Trīs brāļi” atrodas Vecrīgas centrālajā daļā, kas ataino mantojuma aizsardzības sistēmas pūles sākot no 20. gs. vidus un mantojumu kā maigās varas ieroci sabiedrības rokās, lai saglabātus tās vērtības. Kā Rīgas vēstures un iedzīvotāju identitātes atveids, “Trīs brāļi” ir kļuvuši par kultūras mantojuma aizsardzības sistēmas simbolu.“Trīs brāļi” ir bijuši Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības centrs kopš 20.
gadsimta vidus, kad kultūras mantojums spēlēja nozīmīgu lomu Eiropas identitātes un vērtību saglabāšanā padomju okupācijas laikā, veicinot sabiedrības vēlmi atgriezties Eiropas kultūras ietvaros un atjaunojot valsts kultūras mantojuma politiku, balstīt to Eiropas mantojuma pieredzē.
Padomju okupācijas laikā Latvijā, nozīmīgu lomu kultūras mantojuma saglabāšanā spēlēja personības, kultūras mantojuma speciālistu profesionālisms un kultūras vērtību izstarotie ideāli. Līdzīgi piemēri ir atrodami arī citās bijušajās sociālisma bloka valstīs. Spēja saglabāt  ideālus padomju okupācijas laikā, vēlāk bija ļoti nozīmīga sarežģītos politiskā un ekonomiskā spiediena apstākļos.

Pēckara periodā “Trīs brāļi” bija viena no retajām vietām, kur apņēmīgi un mēŗktiecīgi mantojuma aizsardzības speciālisti, radīja padomju laikam neiedomājamas, tomēr ļoti būtiskas idejas, piemēram, Rundāles pils restaurācijas projektu un nodegušā Sv. Pētera baznīcas torņa atjaunošanas projektu.

Kultūras mantojums, ko simbolizēja “Trīs brāļi”, spēlēja nozīmīgu lomu nacionālās atmodas periodā 20. gs. 80. gados, atgādinot vērtības, ko  Latvijas sabiedrība redzēja brīvajā Eiropā un kuras vēlējās sasniegt paši savā, neatkarīgā valstī. “Trīs brāļi” un kultūras mantojuma vērtības pašas par sevi bija atgādinājums tam, ka lai gan ideoloģiski distancēta, Latvija nebija izolēta no Eiropas.

Kultūras mantojuma aizsardzības politika, kas tika ieviesta pēc neatkarības atgūšanas sāka veidoties jau atmodas laikā 80. gadu beigās. Latvija kā pirmā pēc PSRS sabrukuma pieņēma likumu “Par kultūras pieminekļu aizsardzību”, kā arī vienīgā, kas piesaistīja tik daudz Eiropas un pasaules vadošos ekspertus, lai izveidotu valsts politiku pieminekļu aizsardzības jomā. Pateicoties tam “Trīs brāļi” ir kļuvuši par simbolu un centru mūsdienīgai kultūras mantojuma aizsardzības kustībai, ar vienu no nozīmīgākajiem sasniegumiem – Rīgas vēsturiskā centra pasargāšanu no ekonomiskā spiediena.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un tās mājvietas “Trīs brāļu” stāsts iezīmē līdz šim nenovērtētu vai pat pilnībā jaunu dimensiju kultūras mantojuma lomas un nozīmes definēšanā. Kultūras mantojuma nozare nepakļaujas politiskajam un ekonomiskajam spiedienam, tā vienmēr ir apzināta un piepildīta ar ilgtermiņa vīziju, spējīga saprast, iekļaut un stiprināt Eiropas vērtības – demokrātiju, cilvēktiesības un
likuma varu.