Nāves sala

Nebeidzama cīņa par mazu salu Daugavā – tā kultūras pieminekļu aizsardzības sistēmā varētu raksturot šo vēsturisko Pirmā pasaules kara kauju norises vietu. Tipoloģiski tā ir viena no pirmajām vēsturisku notikumu vietām, kam tika pievērsta uzmanība kultūras pieminekļu aizsardzībā.

Vēsturē Nāves sala (Nāvessala) zināma arī kā Ikšķiles priekštilta nocietinājumi, kas pastāvēja no 1915. gada oktobra līdz 1917. gada jūlija beigām.

1915. gadā, Krievijas armijai atkāpjoties no Kurzemes un Zemgales, dažas vienības bija palikušas Daugavas kreisajā krastā, kur izveidoja pozīcijas cīņai pret Vācijas armiju. Upes krastus savienoja tilts. Tolaik tā bija 3 kilometrus gara un 1,5 kilometrus plata pussala Daugavas kreisajā krastā.

1916. gadā to pārmaiņus aizstāvēja arī 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljons.

1916. gadā Vācijas armija šeit masveidā izmantoja indīgo gāzi iprītu, kas bija pirmais indīgo gāzu uzbrukums Rīgas frontē.

1921. gadā Vēsturisko kaujas vietu apzīmēšanas komisija atzina Nāves salu par nozīmīgu un aizsargājamu vēsturisku cīņu vietu.

1924. gada 27. jūlijā Valsts prezidents Jānis Čakste atklāja Eižena Laubes un A. Galindoma veidoto pieminekli Pirmā pasaules kara cīņu vietā. Tas bija pirmais šāda veida piemineklis Latvijā.

1927. gadā, pamatojoties uz pieminekļu aizsardzības likumu un likumu par vēsturiskām kauju vietām, Pieminekļu valde valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļāva Nāves salā esošo kaujas pieminekli ar tam piederīgo apkārtni. Valsts arī piešķīra līdzekļus Nāves salas labiekārtošanai, un

1936. gadā pēc arhitekta Roberta Legzdiņa projekta tapa muzeja ēku komplekss.

20. gadsimta 50. gados uz pussalas ierīkoja tūristu bāzi, taču tā un arī muzeja ēka drīz vien nodega.

1974. gadā, uzceļot Rīgas HES ūdenskrātuvi, notika asas diskusijas par kaujas vietu un pieminekļa saglabāšanu. Pēc applūdināšanas pussala kļuva par nošķirtu salu grupu.

20. gadsimta 90. gadu sākumā, nerēķinoties ar Valsts kultūras pieminekļu inspekciju, vietējais pagasts vēlējās nodot daļu salu ēku celtniecībai. Tikai iesaistoties piemiņas vietas atbalstītājiem, tas tika novērsts. Šobrīd sala sasniedzama vienīgi pa ūdensceļu, bet vēlme ierīkot atpūtas vai izklaides vietas nav rimusi, un nākas balansēt uz robežas starp cieņas izrādīšanu vietai un novada tūrisma attīstību.

Ieva Marta, Arnis Āboltiņš