Vecaizkraukles pils un pilskalns

Aizkraukles pilskalns (Alt-Ascheraden, castrum Asscrad) ir sens Daugavas līvu pilskalns ar senpilsētu Daugavas labajā krastā uz tagadējā Skrīveru un Aizkraukles novadu robežas. Tas atrodas stratēģiski izdevīgā vietā starp diviem Daugavā ieplūstošiem strautiem, no kuriem lielāko sauc Ašķere. Jādomā, ka taisni šis hidronīms devis pilskalna nosaukumu.

1204. gadā Aizkraukles līvu pils pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikas tekstā sakarā ar līvu un lietuviešu uzbrukumu Rīgai. Tad tā bijusi vistālāk austrumos novietotā līvu osta pie Daugavas ūdensceļa, vēl tālāk sākās kristīto sēļu un latgaļu zemes - Koknese un Jersika. 

1205. gada vasarā Livonijas krusta karu laikā krustneši nodedzināja Aizkraukles pili, piespieda tās iedzīvotājus pieņemt katoļu ticību un dot ķīlniekus.

Netālu no nodedzinātās līvu pils Zobenbrāļu ordenis mestra Venno laikā uzcēla savu Aizkraukles mūra pili.

1211. gada vasarā pēc bīskapa Alberta un krustnešu vienošanās Zobenbrāļu ordenis ieguva visu Aizkraukles pilsnovadu un trešdaļu no Salaspils (Holme) un Doles salas (insula regina) pilsnovadiem kopā ar attiecīgo novadu ļaudīm, viņu laukiem, zvejām, tiesām un klaušām.

Vēl 1219. gadā pilī no hronikas zināms, ka valdīja līvu vecākais Vievaldis.

Ap 1229. gadu pie tās notika Aizkraukles kauja (1229) starp Zemgales ķēniņa Viestarda un Aizkraukles pilskunga Markvarta vadītajiem karaspēkiem.

No 1252. līdz 1478. gadam Aizkraukle bija Livonijas ordeņa Aizkraukles komturejas centrs.

Nav precīzi zināms, kad pie Karikstes ietekas Daugavā 1,7 km attālumā tikusi uzcelta jaunā Aizkraukles pils, kas kādā 1420. gada zemes izlēņošanas dokumentā minēta kā ordeņa "Aizkraukles māja" (husz Ascheraden) iepretīm vecajai pilij (Olde borch). 1980. gadu izrakumos līvu pilskalnā arheologi atsedza senas mūra pils sienas fragmentus. Vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs 1994. gadā izteica pieņēmumu, ka pirmā ordeņpils tagadējā Aizkraukles pilskalnā pastāvējusi līdz pat jaunas pils uzcelšanai 14. gadsimta otrajā pusē.

Aizkraukles pilskalna stāvās nogāzes nodrošināja labi aizsardzību. Pilskalna plakums ir 0,5 ha liels, ar 0,1 ha lielu priekšpili (Ernests Brastiņš, 1930.), 3 ha lielu senpilsētu un ostu. Pilskalna rietumu galā atradās galvenā pils, kuru grāvis atdalīja no austrumos bijušās priekšpils. Galvenās pils garums bija ap 100 m, bet platums ap 45 – 65 m, un tās plakumu apņēma 1,5 – 2 m biezi aizsargmūri, kuru fragmenti atsegti izrakumos. Mūris bija celts čaulmūra tehnikā ar lieliem akmeņiem ārmalās, bet vidu aizpildīja sīki akmeņi kalķu javā. Priekšpils plakums bija ap 35 – 40 m garš un 30 – 40 m plats, tur izrakumi nav veikti. Priekšpils dienvidaustrumu galā saglabājies ap 2 m, bet pilij ap 4 m augsts uzbērts aizsargvalnis.

Pilskalna tuvumā atrodas Aizkraukles un Lejasžagaru kapulauki, kur kopumā atsegts ap 100 uz 10.-12. gs. attiecināmu apbedījumu (V. Urtāns, 1983.).

Aizkraukles pils literatūrā

A. Pumpura tautas eposā "Lāčplēsis" (1872-1887) Aizkraukles pils aprakstīta atstatus no Daugavas krasta, kurā dzīvoja valdnieks Aizkrauklis ar savu vienīgo meitu Spīdalu:

Vientuļa stāvēja Aizkraukles pile,
Attāļu nost no Daugavas krasta;
Dziļajos mežos dzīvoja lāči,
Vilki un pūces tur kauca pa naktīm.
Nedrošas tekas cauri še veda,
Reti kāds ceļinieks nonāca pilī.

Arī līdzīga sižeta Raiņa lugā "Uguns un nakts" (1905) darbība norit Aizkraukļa pilī pie Daugavas, kurā ir liela un fantastiski izgreznota istaba senlatviešu garšā

***