Veismaņu muiža, pils

Datēta ar 18.-20. gadsimtu. Veismaņu muiža atrodas teritorijā, kas bijusi apdzīvota jau 5. gs. Pirms mūsu ēras. Muiža veidojusies no vairākiem ciemiem, par ko liecina rakstītie avoti jau no 1601. gada.

Poļu karalis Stefans Batorijs 1585.-86. gadā atdeva šo muižu Henriham Lodem, tā ieguva Lodes muižas nosaukumu, bet 1630. gadā tā bija grāfu Oksenšternu īpašums.

18. gs.pēc Krievijas veiktās muižu redukcijas tā kļuva par valsts īpašumu un tika pievienota Priekuļu muižai.

1770. gadā Katrīna II piešķīra muižu ģenerālim Otto fon Veismanim un no tā laika agrākā Lodes muiža ieguva Veismaņu muižas nosaukumu.

1830. gadā to norakstīja Blankenhāgenu dzimtai īpašumā, kam Veismaņi piederēja līdz muižu atsavināšanai 1920. gados.

Muižas sadalīšana tika veikta laikā no 1920. gada līdz 1938. gadam. Laikā līdz II Pasaules karam tur saimniekoja Priekuļu piensaimnieku biedrība, atradās dārzniecība, amatnieku saimniecība.

1976. gadā Veismaņu muižu pievienoja Baltijas mašīnu izmēģinājumu stacijai. Veismaņu muižas apbūve pastāvējusi jau 17. gs.-guļbaļķu rijas ar salmu jumtiem, laidars, klēts.

18. gs. esošās ēkas attēlotas 1785.-88. g. Kartē. Ēku izvietojums šajā periodā līdzīgs mūsdienu situācijai-pagalmu norobežo divas ēku rindas, kas veido kompaktu muižas apbūves centru. Abās pusēs iebraucamam ceļam izvietotas muižkunga un mežkunga mājas, klēts un stallis, kūtis un vāgūzis, veļas mazgātava un putnu māja. Iebraucamā ceļa dienvidu daļu noslēdz kungu māja, bet ziemeļu galu-barona kapliča. Apbūves ansambli papildina parks ar dīķi, kas atrodas uz dienvidaustrumiem no kungu māājas. Muižnieku dzīvojamā ēka (aizsardz. Nr. 6281) Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.

Datēta 18.-20. gadsimtu.

Jau 1792. gada dokumentos minēts, ka kungu māja ir koka ēka ar pildrežģa konstrukcijā būvētu bēniņu izbūvi, kura apņemta ar koka galeriju, katrā dzīvojamās ēkas galā izbūvēti masīvi flīģeļi. Ēka bijusi 6 asis plata, 20 asis gara, ar 3 skursteņiem, mājas priekšā 4 pakāpienu kāpnes no akmens flīzēm un koka galerija. Apakšējā stāvā 21 logaila. Ēkai dakstiņu jumts. Priekšnams ar ieejas durvīm, ēkas kreisajā pusē 4 mazas istabas, iztapsētas ar tapetēm, kreisās puses galā liela zāle ar trīspakāpju krāsni no baltiem podiņiem ar zilām svītrām. Ēkas labajā pusē 4 istabas. Labās puses flīģelī ar flīzītēm izlikts priekšnams, no kura iet kāpnes uz bēniņiem. Bēniņos ir vēl 4 istabas. Cēsu rajona Vaives pagasta teritorijas plānojuma galīgā redakcija 61 Iepriekšminētā muižas pils koka daļa 1826. gadā ievērojami pārbūvēta, jauna pārbūve veikta arī 1908. gadā, kad būvēta pils mūra daļa ar torni.

19. gs. pirmajā ceturksnī koka ēkai bija radīts jauns iekštelpu plānojums, portiki, mezonīns, bet 19. gs. II pusē-jauni dūmvadi, telpu pārbūve. 20. gs. sākumā koka ēkas ārsienas apšūtas ar dēļiem, mainīti logi, uzcelts rietumu puses lievenis, no jauna izbūvēts mezonīns. Konstruktīvi tā būvēta kā guļbūve, ar horizonātu dēļu apšuvumu un četrslīpu jumtu, pēc rakstura un proporcijām tuva zemnieku mājai. Gludās plaknes kādreiz atdzīvināja klasicismam raksturīgais frontons ar kolonnām galvenajā un sānu fasādē. 1984. gadā muižas pils koka daļā tika ierīkota graudu klēts, mūra daļā-graudu kalte. No 1964. gada muižas pils koka ēka palika neizmantota.

Vēl 1996. gadā saglabājušies atsevišķi ēkas fraggmenti, kuri 2003. gadā pilnībā nojaukti, atstājot tikai manteļskursteni. Pils mūra daļa būvēta 1908. gadā pēc Zemes tiesas asesora Johana fon Blankenhāgena pasūtījuma. Mūra ēka ir divstāvu apjoms ar paaugstinātu cokola līmeni un torni. Cokola stāvs visā ēkas plāna apjomā izmantojams-tajā izbūvētas telpas. Sienas mūrētas ķieģeļu mūra konstrukcijā, pārsegumiķieģeļu velves uz metāla sijām, jumta konstrukcija bijusi no koka, jumta iesegumam izmantots skārds. Ēkas fasāžu dekors veidots apmetumā, gleznojumi vai skulpturāli veidojumi nav konstatēti.

1999. gadā izstrādāts projekts ēkas jumta rekonstrukcijai, uzlikts jauns skārda jumts. 2004. gadā turpinās ēkas remontdarbi, tā tiek izmantota atbilstoši savai funkcijai.