Zorgenfreija, Jelgava

Sorgenfrei, Mitau, Pusmuižas ēkas, restorāns, parks

Kurzemes hercoga gvardes pavēlnieks apakšpulkvedis barons Karls Vilhelms Heinrihs fon Drīzens (1746–1827) pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai 1795. gadā palika bez amata.

Tomēr baronu Sanktpēterburgā pamanīja jaunais ķeizars Pāvils I (1754–1801) un 1797. g. aicināja par savu adjutantu, bet nākamajā gadā iecēla par Kurzemes gubernatoru.

Baronam tika uzdāvināta īpašumā mantojamā kroņa Ozolmuiža pie Jelgavas ar Valdekas pusmuižu, kuras pateicīgais Drīzens pārdēvēja par Paulsgnādi (no vācu val. Pāvila žēlastība) un Zorgenfreiju (Bez rūpēm). Drīzena straujais karjeras kāpums radīja vairākas fantastiskas leģendas. Stāstīja, ka Pāvils pamanījis baronu kādā militārā parādē, ģērbušos līdz šim neredzētajā Kurzemes gvardes tērpā. Sekoja saruna, kuras iespaidā ķeizars uzreiz paaugstināja Drīzenu no apakšpulkveža par ģenerāli.

19. gadsimtā Paulsgnāde ar Zorgenfreiju vairākkārt pārgāja dažādu muižnieku dzimtu rokās: no Drīzeniem pie Grothusiem, vēlāk pie Hāniem un galu galā pie Rekēm. 

Līdz 1920 fon Rekes dzimtai piederoša muižas zemes un pusmuižu kungu ēkas (Valdeka kā medību pils).

Zorgenfreiju kā restorānu pēc pārcelšanās rentēja J. Alunāna vecāki.

“Pie mīļākām jelgavnieku zaļumu vietām jau sen piederēja skaistas bērzu birzītes malā stāvoša pusmuižiņa Zorgenfreija uz vecā Rīgas lielceļa. Pilsētas tuvums un jaukā birzīte izrādījās noderīga promenades bufetes ierīkošanai un no mazā pasākuma izvērsās plaši apmeklēts restorāns. Svētdienās pēc pusdienas maltītes uz turieni pa pils pļavas celiņu bariem plūda pilsētnieki, veci un jauni, dāmas un kungi. Tur viņi nogulušies mežā, atspirdzinājās pie līdzipaņemtām ēdamlietām vai ari mielojās uz restorāna plašās verandas. Tagad tur daudz kas pārgrozījies. Restorāns pasaules kara laikā nopostīts un jaukā birzīte nocirsta. Tur palikuši tikai — tukšs laukums un celmi. “

(no grāmatas “Zemgales galvas pilsēta Jelgava (1928.), )