Jūliuss Voldemārs fon Vulfs

"Cesvaines lielskungs Jūliuss fon Vulfs kā tēvs par saviem pagastiem gādājis, lai ļaudis tiktu pie labklāšanas, skaidrākas atzīšanas un gaismas.”

Izraksts no „Baznīcas un skolu ziņām”, kuras publicētas pielikumā pie „Latviešu avīzes” Nr.3.1869.15.janvārī:

***

 

Barons Jūliuss fon Vulfs bija ļoti interesanta un savdabīga tā laika personība, par kuru savākts bagātīgs materiālu  klāsts. 

Jūliusa fon Vulfa dzīves ceļš bezgala interesants, notikumiem bagātsun tomēr – traģisks. Viņa staltais augums un elegantā uzvedība sabiedrībā savā laikā likusi notrīsēt daudzu dāmu sirdīm. Viņš bijis ne tikai gudrs un darbīgs cilvēks, bet arī kaislīgs kāršu spēlmanis, donžuāns un, protams, mednieks.

Katru gadu vēlā rudenī barons devās uz savu dzimto novadu Visbādeni, lai piedalītos medībās.

Tā tas notika arī 1858. gad rudenī. Kādā Visbādenes barona pilī notika dzīres, kuru laikā Jūliuss iemīlējās pils īpašnieka sievā. Aizvainotais vīrs Jūliusu izsauca uz divkauju. Pēc toreizējiem Vācijas likumiem divkaujā pretinieki nedrīkstēja viens otru nogalināt, bet gan tikai ievainot.

Jūliuss divkaujā savu sāncensi nošāva. Visbādenēs tiesa par to viņam piesprieda vairākus gadus cietuma, taču barons no turienes izbēga un atgriezās Gaujienā.

Gaujienu viņš dēvēja par Eiropas centru, tādēļ arī tuvāko apkārtnes zemnieku mājas nosauktas Eiropas lielāko pilsētu vārdos – Berlīne, Londona, Visbādene, Parīze, u.c.

1868. gadā viņš sapulcinājis sešu apkārtējo sev piederošo pagastu vecākos un katram pagastam dāvinājis 8 pūrvietas zemes pagastnama un skolas būvei, kā arī būvmateriālus un 500 rubļu gadā skolotāju algošanai.

„Baznīcas un skolu ziņām”, kuras publicētas pielikumā pie „Latviešu avīzes” Nr.3.1869.15.janvārī: tika pasludināts, ka barons saviem zemniekiem atlaiž visus pēdējo gadu parādus, piešķir tiem zemes un mežus peļņas gūšanai, lai varētu dzēst citus parādus, skubināja muižniekus mūra ēku un tiltu būvei, iecēla apkārt gājējus skolmeistarus apkārtējos pagastos pats tos algodams, piešķīra līdzekļus daktera nama būvei, gādāja par trūkumcietējiem, pagastiem liekot izdalīt noteiktas summas tiem, kam vairāk trūkums.

„Sanākušie zemnieki, to dzirdēdami, ka lielskungs tik daudz bagātas dāvanas no savas žēlīgas sirds viņiem pasniedza, ar prieka asarām viņam pateicās un pēc ieraduma visus, pie lielskunga famīlijas piederīgos locekļus sēdināja uz krēsliem un uz augšu celdami, tiem laimi vēlēja un labklāšanu.Visus sanākušos zemniekus lielskungs pamieloja pie bagātīgi apklāta un izpušķota galda.”

1870.gadā uzcelta pagastnama ēka, kuras augšstāvā izmitināta skola (tagad – Cesvaines poliklīnika),

Daļa projektu tika realizēti pēc viņa nāves.

1880.gadā turpat ceļa otrā pusē uzcelts pagastnams ar skolu zem viena jumta, bet atsevišķa skolas ēka  tikai 1897.gadā, kura nosaukta barona Jūliusa mazdēla vārdā par Vilhelma skolu (tagad Kraukļu pamatskola). Līdzīga situācija veidojās arī Gaujienā barona Voldemāra fon Vulfa īpašumos. Par godu savai vienīgajai meitai Verai, tiek nodibināta Veras skola. Tāpat esot noticis arī Sarkaņos...

1871.gadā pagāja vairāk kā 13 gadi kopš negadījuma Visbādēnē, līdz beidzot, mīlas alku vadīts, barons Jūliuss fon Vulfs tomēr riskēja tur atgriezties. Atkal bija rudens, atkal – medības un, protams – balle un dzīres...

Dzīrēs pirms medībām piedalījās arī abi kādreiz nošautā barona dēli. Lai gan Jūliuss bija centies maskēties, uzaudzējot ūsas, kāds no vecajiem baroniem viņu atpazina un parādīja nogalinātā dēliem. 

Nākošajā rītā medību laikā, kad Jūliuss bija aizņemts ar tēmēšanu, abi barona dēli vienlaikus izšāva uz viņu.

Barons Jūliuss mira notikuma vietā...

Latvijas presē parādījās ziņa par šo negadījumu –„Gaujienas un Cesvaines lielskungs Jūliuss fon Vulfs miris 1871.gada 29.decembrī/"

(Pēc D. Bruģa sagatavotiem materiāliem)

***

1872. gadā viņu apglabāja īpaši viņam celtajā Gaujienas muižas Vulfu kapličā. Cesvaines muižu mantoja viņa vecākais dēls Ādolfs Gerhards fon Vulfs (1857-1904),

***

Kārlis Frīdrihs fon Vulfs (1723–1798) bija Krievijas impērijas armijas artilērijas brigādes komandieris, kas izcēlās ar varonību krievu-turku karā un kļuva par Krievijas armijas ģenerāli.

Savukārt visus sava tēva īpašumus mantoja Berends Magnuss fon Vulfs (1732-1784).

Viņa dēls Ādolfs Heinrihs fon Vulfs (1765-1843) mantojumā saņēma Aumeisteru muižu, kurā viņš 1793. gadā uzcēla jaunu mūra kungu māju.

1815. gadā viņš no ģenerālgubernatora Kristofa Ādama Rihtera mantiniekiem nopirka Cesvaines muižu, bet 1818. gadā no Reinholda fon Rautenfelda Gaujienas muižu, kurā uzsāka vērienīgu pārbūvi.

Pēc 1818. gadā publicētām ziņām viņam piederēja 15 muižas – Gaujienas pilsmuiža, Cesvaines pilsmuiža, Aumeisteru, Alsviķu, Ādama, Bormaņu, Aizkujas, Tūjas, Nēķenes, Bučauskas, Lodes, Madonas, Kraukļu u. c. muižas. Bez tam Ā. Vulfs nomāja no kroņa vēl 5 muižas – Plāņu, Līpskalnu, Kārzdabas, Mežmuižu un Trikātas pilsmuižu, kas vinu padarīja par vienu no bagātākajiem sava laika Vidzemes guberņas muižniekiem.

Ādolfs fon Vulfs mira 1843. gada 9. novembrī Aumeisteros un apglabāts turpat jau agrāk uzceltajā baronu fon Vulfu dzimtas kapličā.

Viņa ģimenē bija 8 bērni – trīs dēli un piecas meitas. Saviem mantiniekiem viņš atstājis 25 muižas 1 251 600 sudraba rubļu vērtībā.

Viņa vecākais dēls Aleksandrs fon Vulfs (1802-1832) agri mira un otrais dēls Jūliuss fon Vulfs (1809-1872) pabeidza Gaujienas muižas pils būvi vēlīnā klasicisma stilā (1850).

***

Pēc 1828. gada 3.novembrī Aumeisteros noslēgtā mantojuma sadalījuma līguma starp Ā. Vulfa mantiniekiem Gaujienas pilsmuiža un vēl 11 muižas ar kopējo vērtību 530 600 sudraba rubļu ieguva Ādolfa Vulfa dēls– bruģu tiesnesis Jūliuss fon Vulfs. Pēc pēdējā nāves 1872. gada 10. janvārī Vācijas kūrortā Visbādenē Gaujienas pilsmuižu mantoja viņa dēls arī Jūliuss fon Vulfs (Ā.Vulfa mazdēls)

***