Moricsala
- Adresse:
- Moricsala, Ventspils novads, Kurzeme, Latvija
- Territoire politique:
- null
- Région:
- 82.3 ha
- Coordonnées:
- 57.194963208573,22.146772381786
Moricsala ir Usmas ezera sala, kas atrodas Moricsalas dabas rezervātā un ir senākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā. Sala nosaukumu guvusi pēc Saksijas Morica nocietināšanās salā 1727. gadā.
Vēsture
1726. gadā pēc Kurzemes hercoga atraitnes Annas Joanovnas uzstājīgas prasības Kurzemes landtāgs par hercogu ievēlēja Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta Augusta II dēlu Saksijas Moricu, tomēr tas nebija Krievijas impērijas interesēs.
Saksijas Morica nocietināšanās salā
1727. gadā no Rīgas Jelgavā ieradās ģenerālis Pēteris Lasī ar 3 kājnieku un 2 jātnieku pulkiem un Morics bija spiests bēgt no pilsētas un 8. augustā ar viņam lojālo karavīru vienību nocietināties Usmas ezera Zivju salā. Salas nocietināšanas darbiem un aizstāvībai viņš apbruņojis ap 600 zemnieku.
1727. gada 18. augustā Morics izdeva uzsaukumu, kurā atzīmēja, ka hercogistes teritorijā pretlikumīgi ienākuši sveši spēki, tādēļ aicināja iedzīvotājus ķerties pie ieročiem un pievienoties viņam uz salas Usmas ezerā. Uzsaukumam gan nebija efekta. Neredzot citu izeju, Morics lūdza krieviem iespēju atkāpties ar godu un 10 dienu laika izvest savas mantas un ieročus, bet tā vietā saņēma tikai 24 stundas. Viņa sardzes vienību (12 virsnieki, 33 kalpotāji, 98 dragūni un 104 kājnieki) gūstā saņēma krievi, kopā ar 9 lielgabaliem.
Nav zināmi apstākļi, kādos Moricam izdevās izbēgt no Usmas ezera. Pēc vienas no leģendām viņš 19. augustā viens zirga mugurā pārpeldējis ezeru, pēc citas – pa braslu pārgājis ezeram pāri. Vēl cita leģenda vēstī, ka uz Ventspili Morics devies pārģērbies par kučieri. Ventspilī Morics sēdās kuģī un devās uz Dancigu, no kurienes rakstīja sūdzību vēstuli jaunajam Krievijas impērijas ķeizaram Pēterim II, bet tas nedeva nekādu rezultātu, tādēļ Morics atgriezās Francijā.
Rezervāta izveide
Moricsalas augu valsts bagātību 1843. gadā pirmo reizi minējis Posarts savā grāmatā «Kurzemes guberņas statistika un ģeogrāfija». Pētnieciskos nolūkos Moricsalu 1846. un 1848. gadā pirmo reizi apmeklēja Zlēku mācītājs Georgs Bitners un Puzes mācītājs, entomologs Heinrihs Kavals.
Vecākais apraksts, kur latviešu valodā pieminēta Moricsala, atrodams «Latviešu Avīžu» 1855. gada 26. maija numurā: «Otra lielākā kalva ir Moritzkalva, mala apkārt puspiektu verstu, tur brangs mežs ar lieliem kokiem, arī labas pļavas, kas Usmas muižai pieder.»
1893. gadā uz salas ieradās Kārlis Reinholds Kupfers un ievāca daudzveidīgu herbāriju.
1898. gadā to Krievijas Ģeogrāfu biedrības uzdevumā apmeklēja E. Midendorfs. Pārsteigts par lielo putnu daudzveidību, viņš ieteica unikālo faunu un floru ne tikai pētīt, bet arī sargāt. Salas rietumu daļā 1905. gadā uzcēla mežsargmāju "Kalviņi" un ap to nolīda mežu. Mērķtiecīgi pētījumi Moricsalā sākās 1909. gadā, kad pirmajā ekspedīcijā devās vairāki zoologi un botāniķi no Rīgas Dabaspētnieku biedrības.
1912. gada 6. jūnijā uz salas izveidoja Moricsalas dabas rezervātu. Lielāko daļu 20. gadsimta Moricsala bija pieejama apmeklētājiem, kuru atstātās takas radīja draudus vairākām retām sugām. Pēdējo desmitgažu laikā gan atrašanās rezervāta teritorijā atļauta tikai zinātniskiem mērķiem.
Ģeogrāfija
Moricsalas platība ir 82,3 ha, un to var iedalīt trīs daļās – divos paplašinājumos salas galos ar reljefa pacēlumiem, kurus savieno šaura un zema josla – tā sauktā Ceļvieta, kas paaugstinoties ezera ūdens līmenim mēdz pārplūst. Usmas ezera vidējais līmenis ir 20,5 m virs jūras līmeņa. Moricsalas augstākais punkts ir Dziļdangkalns ar augstumu 27,5 m virs jūras līmeņa (jeb 7 m virs Usmas ezera līmeņa). Moricsalu veido slokšņu māla slāņi, kas pārklāti ar rupjgraudainas smilts slāņiem, atsevišķās vietās atrodami arī kūdras nogulumi.
Viena no Moricsalas raksturīgām iezīmēm ir tajā sastopamie platlapju meži, kas veido 44% no salas teritorijas. Šajās mežaudzēs dominējošās sugas ir ozols un liepa. Salā sastopami arī bērzi, melnalkšņi, egles un priedes, kā arī citas koku sugas. Pateicoties mazajai cilvēku ietekmei, Moricsala atzīta par vienu no labākajām ozolu - liepu mežu dabiskās attīstības pētījumu vietām Eiropā.
Sources: wikipedia.org