Englārtes (Engelhārtes) muižas centrs
- Adresse:
- Ragana, Krimuldas pagasts, Siguldas novads, Vidzeme, LV-2144, Latvija
- Territoire politique:
- null
- Catégories:
- Muižas pils, Pils drupas
- Coordonnées:
- 57.16970609733,24.719132159177
Engelshardshof, Engelshardtshof
Muižas vārds radies no fon Engelharta vārda, kurš muižu ieguva lēnī no Rīgas arhibīskapa 1496.gadā.
Asigale bija ciems, muiža un vaka mūsdienu Siguldas novadā. Ciems atradās Raganas apkārtnē, kur lokalizēts līdz šim nepētītais Gavēņu pilskalns.
Iespējams, 13. gadsimtā minētā līvu Asigales (Asegalle) ciemata nosaukums saistīts ar Gaujas līvu vecākā Ases un viņa pēcnācēju vārdu. Tā dēvēta arī par Billes muižu (Billenhoff) un Englārtes muižu (Engelha[r]ds hoff) atkarībā no tās valdītāja vārda.
Jau 13. un 14. gadsimtā radās Azgaļu (Azegall) muižiņa, kas dokumentos minēta 1454., 1496., 1504., 1509., 1517. gadā.
Viens no brāļiem Azgaļiem, Jēkabs, 15. gadsimta vidū bijis Krimuldas fogts, novada pārvaldnieks un tiesnesis.
1454. gadā brāļi Azgaļi Azgaļu kunga sētu pārdeva Indriķim Billem no Raunas. Tās iekārtojums bijis pieticīgs — stikla logi, krēsli, soli, gultas un divi galdi.
Muižas mājas aprakstā nav minēti muižas kalpi un kalpu telpas. Pie muižas piederēja dzirnavas, rijas, klēts, pļavas un ap 22 pūrvietu (ap 8 ha) aramzemes rudzu sēšanai.
16.—17. gadsimtā Asigale dēvēta gan par vaku, gan par ciemu (Asigal, Eisigal, Isegalsche wacke, Aaißgall).
Vakā 16. gadsimta vidū bija divi ciemi Asigale un Pērkonciems. Nosaukumi bija pazīstami vēl 20. gadsimta sākumā kā Pērkoniešu un Aizgales ciemi.
1601. gadā arklu revīzijā Asigales vakā minēts 20 sētu, kā arī 4 Englārtes muižas sētas un 2 iebūviešu sētas.
1625. gadā Zviedrijas karalis muižu uzdāvināja savam valstvīram Gabrielam Oksenšernam.
1638. gadā arklu revīzijā Asigales ciemā minētas 16 apdzīvotas vietas un 3 neapdzīvotas sētas.
1682./1683. gadā kopā ar Englārtes muižu — 19 sētas. 18. gadsimta beigās Englārtes muižu tās īpašnieks Magnuss fon Helmersens apvienoja ar Krimuldas muižu.
1820. gadā pie muižas piederēja 254 vīrieši un 261 sieviete, un, kā atzina mācītājs Ērmanis, muižas īpašnieks vienmēr ar vietējiem esot labi sapraties.
Englārtē 1712. gadā ierīkoja vienu no piecpadsmit Vidzemes pasta stacijām, kas atradās pie nozīmīgā zirgu pasta ceļa Pēterburga — Tērbata (Tartu) — Rīga. Pie pasta stacijas atradās muižai piederošais Raganu krogs. No muižas bija atvasinātas Mellanderu un Spāres pusmuižas.
Spāres pusmuiža bija izveidota agrāk par Mellanderiem — vismaz 18. gadsimta beigās, taču precīzs to rašanās laiks nav zināms. Pusmuižu nosaukumi cēlušies no zemnieku sētu nosaukumiem, kuru vietās tās izveidojās.
1907. gadā Englārtes muižā Aleksandrs Vilhelms fon Klots atvēra piena konfekšu fabriku. Viņa sievas Johannas Klotas vadītā Engelhartes konfekšu fabrikā strādāja ap 40 darbiniekiem, tās 1933./1934. gada apgrozījums bija 98 000 latu. Fabrika darbojās līdz vācbaltiešu izceļošanai 1939. gadā, kad to pievienoja fabrikai „Laima”.
Pati kungu māja tika nopostīta Pirmajā pasaules karā. Arī no kalpu mājas palikušas vienīgi drupas
***
Engelharti vai fon Enhelharti (von Engelhardt) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas 15. gadsimta sākumā ieceļoja Livonijā un vēlāk izplatījās arī Krievijā. 1853.—1854. gadā Engelhartiem tika piešķirts mantojams baronu tituls.
Pēc dzimtas leģendas tās pamatlicējs esot bijis Trešā Krusta kara bruņinieks Kārlis Bernhards, kas Akras aplenkuma (1189–1191) laikā izglābis Francijas karaļa Filipa II Augusta dzīvību. Par šo varonību viņš ieguvis pievārdu Engelharts ("eņģeļa spēks").
No vēsturiskiem dokumentiem zināms, ka dzimtas Livonijas atzara ciltstēvs Georgs Engelharts dzīvojis 15. gadsimta sākumā.
1496. gadā Rīgas arhibīskapijas domkapituls Hansam Engelhartam iznomāja muižu Krimuldas apkārtnē, kas vēlāk tika dēvēta par Engelharta muižu (Engelhardtshof).
Pēc Hansa Engelharta nāves 1504. gadā par muižas īpašnieku kļuva viņa brālis Roberts vai Robrehts, kura trīs dēli Livonijas kara sākumā krita gūstā un tika aizvesti uz Krieviju.
1538. gadā dzimta ieguva arī Kujas muižu Cesvaines apkārtnē, kas palika viņu īpašumā līdz 1650. gadam. Roberta pirmais dēls Tomass pēc atbrīvošanas no gūsta atgriezās savā dzimtmuižā, otrais dēls Kaspars palika lielkņaza dienestā, bet trešais dēls Miķelis nokļuva Ungārijas, vēlāk Zviedrijas karaspēkā.