Mežotnes muižas pils

1309.-1322. gadā Livonijas ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke senajā zemgaļu pilskalnā uzcēla ordeņa pili. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā 1648. gadā viņa īpašumos Lielupes labajā krastā iepretī senajam Mežotnes pilskalnam uzcēla manufaktūru, kurā auda tajā laikā ļoti pieprasītos brokāta audumus un gobelēnus.

18. gs. vidū muižu uz laiku ieguva Johans Frīdrihs fon Mēdems, tajā 1761. gadā dzimusi nākamā Kurzemes un Zemgales hercogiene Doroteja fon Mēdema.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes inkorporācijas Krievijas impērijā 1795. gadā ķeizariene Katrīna II hercogu Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai (1742-1828), bet Pāvils I Romanovs Mežotnes muižu padarīja parLīvenu dzimtas īpašumu un 1799. gadā viņiem piešķīra mantojamu grāfu titulu.

Šarlote fon Līvena pils ēkas celtniecību uzsāka 1797. gadā pēc itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi projekta, celtniecību vadīja no Berlīnes atbraukušais vācu arhitekts Johans Georgs Ādams Berlics.

Celtniecības darbus pabeidza 1802. gadā, bet iekšējās apdares darbi turpinājās līdz 1817. gadam. Muižas kungu māju apņem angļu stila ainavu parks ar plašu lauku ēkas priekšā. Lielupes krastā bija paviljons, no kura saglabājušies vienīgi pamati.

Pēc 1920. gada agrārās reformas pēdējais muižas īpašnieks Anatols Līvens to atstāja un no 1921. gada līdz 1944. gadam muižas centrā atradās lauksaimniecības skola. Mežones muižas zemi sadalīja 110 jaunsaimniecībās ar kopējo platību 1696 ha.

Otrā Pasaules kara laikā pie Mežotnes krievu karaspēks forsēja Lielupe un kauju gaitā muižas ēkas daļēji sagrāva.

Pēc kara 1946. gadā bijušajā muižas centrā izveidoja Latvijas lauksaimniecības selekcijas un izmēģinājumu staciju, 

1958. gada beigās sākās restaurācijas darbi, kas ieilga līdz 2001. gadam. Kungu mājā atradās administrācijas telpas un darbinieku dzīvokļi. 

1996. gadā Mežotnes pils tika nodota Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai.

2000. gadā pils trešajā stāvā iekārtoja viesnīcu. Ēku apsaimnieko SIA "Mežotnes pils".