Blankenfeldes muiža un pils

Zemgalē, pie pašas Lietuvas robežas esošajā Vilces pagastā atrodas muiža ar lepno nosaukumu Blankenfelde. Tās pirmsākums ir 1462. gada 6. marts, kad Livonijas ordeņa mestrs izlēņoja zemi starp Platones un Svētes upēm Klausam fon Medemam, kurš bija pirmais senās Lejassaksijas zemes pārstāvis Kurzemē.

Nākamos gadsimtos mainījušies muižas īpašnieki, tā piederējusi fon Butleru, fon Manteifelu-Scegu, fon Kenigsfelsu un fon Hanu dzimtām.

1743. gadā Ernsts Johans fon Butlars, kurš vadīja Jelgavas un Rundāles piļu būvniecību, uzsāk celt baroka stilā kungu māju, kas savā būtībā saglabājusies līdz mūsdienām.

18. gadsimta beigās, kad modē nāca klasicisms, Andreas fon Kenigsfelss to pārbūvēja, saglabājot velvētos pagrabus un anfilādes principus, daļēji izmainot interjerus.

Pārbūves notikušas arī 19. gadsimtā fon Hānu laikā.

Jau 18. gadsimtā muižu neatņemama sastāvdaļa bija dārzi. Muižas 12 hektārus lielajā parkā vēl aug vecie koki: liepas, oši, ozoli, baltegles, balzāmegles un citi svešzemju koki.

Spožākā epizode muižas vēsturē saistās ar 1804. un 1805. gadiem, kad šeit uzturējās trimdā esošais, nākamais Francijas karalis Luijs XVIII.

Otra neparasta personība, kas nākusi no Blankenfeldes muižas it tās pavāra, dzimtcilvēku analfabētu Līzes un Ērmaņa dēls, Jelgavā "Academia Petrina" un Londonā skolotais viens no pirmajiem latviešu inženieriem – Ernsts Johans Bīnemanis (1753 – 1806). Viņa atpazīstamība saistīta ar gaisa kuģniecību.

1785. gada 26. jūnijā, daudzu jelgavnieku klātbūtnē, Bīnemanis demonstrēja savu gaisa balonu. Tāpat viņš veicis eksperimentus ar elektrību un izgatavojis zibensnovedēju, teikts muižas mājaslapā.

Blankenfeldē bērnību pavadījis arī slavenais kontrtenors Sergejs Jēgers. Viņš dzimis un audzis Vilces pagastā, kur Sergejs kopā ar vecmāmiņu dzīvojis Blankenfeldes muižas kungu mājas piebūvē.

Nodibinoties Latvijas valstij, muiža tika nacionalizēta, zeme un saimniecības ēkas sadalītas brīvības cīnītājiem, skaistais ezers nosusināts un izveidotas jaunsaimniecības. Muižas centrā iekārtots veco ļaužu pansionāts, kungu mājas interjeri pamazām zaudēja savu krāšņumu, tika sabojāta arī arhitektūra, pārbūvējot jumtu parka pusē. Muižas degradācija turpinājās arī padomju laikos, sevišķi pēc tam, kad muižā pārtrauca darbu pansionāts, un tajā izmitināja iemītniekus, kuri par ēku un tās apkārtni nerūpējās.

Mūsdienās muiža atkal ir privātīpašums. Īsu brīdi tā bija pēdējā muižas īpašnieka mazmeitas Adīnas fon Bernevicas īpašums, bet vairāku personīgu iemeslu dēļ viņa muižu pārdeva un tagad to apsaimnieko SIA "JVB", kura lielākā daļa pieder Valdim Jākobsonam. Muižā ir restaurētas un rekonstruētas vairākas ēkas: vārtu māja, stallis, paviljoni, uzbūvēta ūdens sūkņu stacija un attīrīšanas iekārtas, izstrādāts kungu mājas restaurācijas projekts, parkā atjaunota celiņu sistēma, iestādīts ābeļdārzs un jauni plūškoki.

Stallī izveidota jauna moderna sulu, sīrupu un vīna ražotne. Muiža ir atvērta apmeklētājiem, tajā notiek dažādi pasākumi, ekskursijas un degustācijas. Var apskatīt saglabājošos, reti sastopamo mazo formu arhitektūru: iebraucamos vārtus, paviljonus, vītņu kāpnes u.c.
Muižā darbojās arī neparastais Valda Jākobsona Zvanu muzejs.