Latviešu biedrības nams - Māmuļa
- Adresas:
- Merķeļa iela, Centrs, Rīga, Vidzeme, LV-1050, Latvija
- Politinė teritorija:
- null
- Koordinatės:
- 56.950148165043,24.117193087804
Latviešu biedrības nams
Rīgas Latviešu biedrība ir pati senākā oficiāli dibinātā latviešu organizācija. Tai ir izcila nozīme nācijas vēsturē un tās darbībā meklējamas saknes vairāku ievērojamu mūsdienu Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes iestāžu, un Latvijas valstiskās neatkarības saknes.
Biedrība dibināta 1868. gadā, bet tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē. Biedrība pazīstama tautā arī ar nosaukumu Māmuļa. Rīgas Latviešu biedrība atrodas īpaši biedrības vajadzībām celtā ēkā.
Pirmo biedrības ēku ir projektējis un cēlis viens no tās dibinātājiem J.B. Baumanis. Tomēr tā ir divas reizes radikāli pārbūvēta, pirmo reizi tas tika darīts pēc Konstantīna Pēkšēna projekta, bet pēc ugunsgrēka, kas notika 1908.gadā, darbi tika veikti pēc Eižena Laubes un E. Poles projekta. Uz nama fasādes ir Jana Rozentāla gleznojums.
1940. gadā ēka tika biedrībai atsavināta un nodota Padomju armijas rīcībā un tās faktiskais īpašnieks šajā laikā bija Baltijas Kara apgabals. Šajā laikā ēka daudz ko zaudēja no sava sākotnējā interjera, kas tika pakļauts armijas vajadzībai. Ēkā atradās Baltijas kara apgabala Virsnieku nams.
Rīgas Latviešu biedrība tiek atjaunota 1989. gada 14. janvārī.
Rīgas Latviešu biedrības vēsture
Rīgas Latviešu biedrība (RLB) ir pati senākā oficiāli dibinātā latviešu organizācija. Tai ir izcila nozīme nācijas vēsturē un tajā sniedzas gan vairāku ievērojamu mūsdienu Latvijas izglītības, kultūras un zinātnes iestāžu, gan Latvijas valstiskās neatkarības saknes. Biedrība dibināta 1868. gadā, bet tās pirmsākumi meklējami 19. gadsimta pirmajā pusē, kad vērojami pirmie latviešu biedrošanās mēģinājumi toreiz izteikti vāciskajā pilsētā.
Dzimtbūšanas atcelšana, kas Baltijā notika ievērojami agrāk nekā citur Krievijas impērijā - Kurzemē jau 1817., bet Vidzemē - 1819. gadā, deva iespēju zemniekiem brīvi pārvietoties un iegūt īpašumā zemi. Tā veicināja arī latviešu ieplūšanu pilsētās, it īpaši Rīgā, kur līdz ar tirdzniecību sāka attīstīties arī rūpniecība un citas tautsaimniecības nozares. Rīgas osta preču apgrozījuma ziņā kļuva par vienu no lielākajām, bet 20.gadsimta sākumā - jau par pašu lielāko impērijā. Sākot ar 19.gadsimta vidu, strauji mainījās pilsētas seja. Pēc cietokšņa vaļņu nojaukšanas (1857 - 1863) Rīga sāka plesties plašumā un augt augumā.
1861. gadā atklātais Rīgas-Daugavpils dzelzceļš pilsētu sasaistīja ar Eiropas dzelzceļa tīklu. Cēla jaunas rūpnīcas, daudzstāvu dzīvojamos namus un sabiedriskās ēkas.
Bijušie zemnieki pilsētā galvenokārt kļuva par lētu darbaspēku, bet bija arī ne mazums uzņēmīgu latviešu, kas prata tikt pie turības un kļuva par uzņēmējiem nozarēs, kas līdz tam bija pilnīgi cittautiešu rokās. Viena no tām bija celtniecība - par lielākajām un spēcīgākajām izveidojās latviešu būvfirmas, bet vairāk nekā puse no nedaudz vēlāk - jau 20. gadsimta sākumā - celtajiem daudzstāvu namiem Rīgas centrā piederēja latviešiem.
Veidojās latviešu inteliģence. Daudzi ieguva augstāko izglītību 1862. gadā dibinātajā Rīgas Politehnikumā, citi studēja Tērbatā, Sanktpēterburgā, Maskavā vai arī Vācijas augstskolās. Krišjāņa Valdemāra mudināti, latviešu jaunekļi mācījās jūrskolās un kļuva par kapteiņiem vai stūrmaņiem, būvēja kuģus un izveidoja savas rēderejas. Latviešiem auga nepieciešamība pēc sava vienojošā centra gan sabiedriski un saimnieciski organizatoriskā ziņā, gan nacionālās kopības izjūtas apliecināšanai.
Pirmie mēģinājumi apvienoties notika 1861. gados Pārdaugavā, pie Tilo fabrikas filologa un sabiedriskā darbinieka Kaspara Biezbārža un skolotāja Jura Caunīša vadībā, taču tie palika bez tālākām sekām. Pēc tam zinātniski literāriem mērķiem domātu latviešu biedrību mēģināja nodibināt valsts kamerpalātas ierēdnis, publicists un redaktors Bernhards Dīriķis, bet to neizdevās apstiprināt valdībā. Jauna iespēja dibināt latviešu biedrību radās 1868. gadā, kad Igaunijā bija neparasta neraža. Palīdzības darbā iesaistoties latviešu amatniekiem, liģeriem un enkurniekiem, pēc Ivana Himillera iniciatīvas un ar Rīgas birģermeistara Eduarda Heinriha Gustava fon Holandera atbalstu 1868. gada 2. martā tika nodibināta "Latviska palīdzības biedrība priekš trūkumu ciesdamiem igauņiem". Palīdzības līdzekļu iegūšanai biedrība rīkoja koncertus, noturēja priekšlasījumus un ar lieliem panākumiem uzveda "Žūpu Bērtuli". Tā bija pirmā latviešu teātra izrāde Rīgā. Biedrībā darbojās arī Dāmu komiteja. Šīs biedrības darbošanās radīja apstākļus RLB izveidošanai, kurā tā vēlāk arī ieplūda.
RLB dibināšanas iniciatori bija B.Dīriķis, arhitekts Jānis Fridrihs Baumanis un rakstnieks, publicists un tautsaimnieks Rihards Tomsons. Pirmās pulcēšanās protokols rakstīts J.F. Baumaņa dzīvoklī 1868. gada 16. augustā. Drīz izdevās panākt, ka jau 24.oktobrī Krievijas Iekšlietu ministrijā tika apstiprināti biedrības statūti.
Dibinātāju pilnsapulce sanāca 1868.gada 22. novembrī. Tajā piedalījās vairāk nekā 100 jauno RLB biedru, kuri ievēlēja 36 runas vīrus. Savukārt tie no sava vidus par biedrības priekšnieku ievēlēja B.Dīriķi un par viņa biedriem R.Tomsonu un J.F.Baumani.
Biedrības statūtos kā viens no galvenajiem mērķiem bija ierakstīta palīdzība "trūkumu ciesdamiem". Otram mērķim - izplatīt "derīgas zināšanas, tāpat arī godīgu kārtību un visādu gara apgaismošanu starp šejienes latviešiem" bija nacionāli noteikta ievirze, tas ļāva biedrībai kļūt par latviešu konsolidācijas centru. RLB savas aktivitātes īstenoja ar dažādu komisiju un nodaļu darbu un deva milzīgu ieguldījumu latviešu izglītības un kultūras attīstībā, tostarp organizējot latviešu Vispārējos Dziesmu svētkus. Tieši šī veida darbība kļuva par nozīmīgu politisku faktoru latviešu tautas dzīvē, kaut gan politika biedrības statūtos nebija paredzēta. Veidot tautas kopības apziņu un kopt un sargāt nācijas garīgās un kultūras vērtības bija, ir un būs biedrības sūtība. To īstenot aicina arī RLB karogā ierakstītie vārdi "stāvi stipri, strādā droši".
Līdz 1914. gadam RLB bija gandrīz visu latvisko centienu aizsācēja, organizētāja un atbalstītāja.
- Biedrība sarīkoja un vadīja Vispārējos Dziesmu svētkus, kuri kļuva tradicionāli, veicinot tautas pašapzināšanos un muzikālās kultūras izaugsmi.
- Biedrībā jau 1868. gadā sāka darboties pirmais latviešu teātris, uz tā bāzes 1919. gadā izveidojās Nacionālais teātris.
- Pie RLB Zinību komisijas darbojās Derīgo grāmatu nodaļa, kura izdeva nozīmīgus izdevumus, piemēram, pirmo Latviešu Konversācijas vārdnīcu četros sējumos.
- Rīgas Latviešu biedrībā likti pamati Latvijas Universitātei, Mūzikas Akadēmijai, te savāktās kolekcijas ieplūst vēlāk dibinātajos Rīgas Vēstures un Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejos, te Zinību komisijas paspārnē aizsāka darbu Zinātņu Akadēmija.
Latviešu kultūras vēsturē 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā gandrīz visi nozīmīgi veikumi saistīti ar Rīgas Latviešu biedrības darbu, tāpēc var teikt, ka tai bija noteicoša loma patstāvīgas valsts tapšanā.
Citāda loma RLB bija neatkarīgās Latvijas gados, kad muzejs, teātris un daudzas citas biedrības aizsāktās nozares pārgāja valsts pārziņā. Biedrības darbības mērogi sašaurinājās, RLB tapa par elitāru organizāciju, tās namā pulcējās Rīgas augstākā sabiedrība, notika greznas balles un pieņemšanas. Paralēli šai ārēji spožajai darbībai strādāja tradicionālās komisijas, entuziastus pamazām nomainīja akadēmiski izglītoti speciālisti, veidojās jaunas struktūras, piemēram, nacionālās un politiskās audzināšanas nodaļa, radās vienas profesijas kopas un interešu klubi.
RLB darbība tika pārtraukta 1940. gadā, sākoties padomju okupācijai.
Biedrība tiek atjaunota 1989. gada 14. janvārī.
Par pirmo atjaunotās RLB priekšsēdētāju ievēl rakstnieku un sabiedrisko darbinieku Andri Kolbergu, kurš kā biedrības vadītājs strādā no 1989. gada 14. janvāra līdz tā paša gada 4. oktobrim.
No 1989. gada 4. oktobra līdz 1991. gada 2. martam RLB vada filozofs un sociologs Pēteris Laķis. Viņa vadībā tiek veikti priekšdarbi biedrības nama pārņemšanai no bijušā PSRS kara resora atjaunotās biedrības rīcībā.
Praktisko nama pārņemšanu biedrība veica ārsta un rosīga kultūras darbinieka Jāņa Veldes vadībā. Bet 1993.gada sākumā RLB izveidojās kritiska situācija, kad izšķīrās jautājums – vai biedrība būs latviskas kultūras centrs, vai tā kļūs par alkatīgu biznesmeņu ieguvumu. Tikai vēstures zinātņu doktora, arheologa Jāņa Graudoņa un RLB Valdes konsekventā nostāja ļāva pārvarēt krīzes situāciju un saglabāt biedrību kā latvisku kultūras organizāciju.
Režisors, dramaturgs, teātra kritiķis, tulkotājs un ievērojams sabiedriskais darbinieks Pēteris Pētersons RLB vadīja no 1993. gada 7. aprīļa līdz savai traģiskajai nāvei 1998. gada 9. oktobrī. Viņa dziļā erudīcija, plašie sakari, mērķtiecīgais darbs pulcēja pie biedrības Latvijas izcilākos māksliniekus, zinātniekus, radošo inteliģenci. Priekšsēdētājs izveidoja spēcīgu un talantīgu komandu, kas organizēja plašus sarīkojumus, realizēja nopietnus projektus. RLB Latvijā kļuva par nozīmīgu kultūras un sabiedriskās dzīves centru. RLB komisijas un mākslinieciskie kolektīvi veidoja oriģinālus, neatkārtojamus sarīkojumus un veicināja sadarbību ar Latvijas novadiem un to kultūras darbiniekiem.
RLB priekšsēdētāja kinorežisora Jāņa Streiča vadībā no 1999. gada 24. februāra līdz 2002. gada 5. martam biedrība aizsāka jaunu projektu – ikgadējo kultūras programmu „Gaismu sauca”. Gadu gaitā tā veltīta izcilām personībām Latvijas kultūras dzīvē - Pēterim Miglinīkam, Auseklim, Kārlim Skalbem, Krišjānim Baronam, Ansim Lerham-Puškaitim, Ādolfam Alunānam, Marģerim Zariņam, Jānim Jaunsudrabiņam, Jurjānu Andrejam, Edvartam Virzam, Stērstu Andrejam, Ernstam Glikam, Aleksandram Būmanim un Marģerim Zariņam.
Nopietna vērība tika pievērsta Rīgas Latviešu biedrības nama – valsts nozīmes kultūras pieminekļa saglabāšanai un apsaimniekošanai. 1999. gadā Rīgas Latviešu biedrība tika izraudzīta kā Eiropas Rekonstrukcijas un Attīstības Bankas pilnvarnieka sanāksmes viena no norises vietām. Tika piešķirti līdzekļi RLB nama daļas restaurācijai un renovācijai, lai namu sagatavotu nozīmīgajam pasākumam. RLB nama restaurācijas darbi ilga no 1999. gada jūnija līdz 2000. gada februārim.
No 2002.gada 5. marta līdz 2010. gada 3. februārim RLB vadīja literatūrzinātnieks, rakstnieks Valdis Rūmnieks.
2008. gadā vestibilā pie Lielās zāles par privātu ziedojumu tika realizēta gadiem lolota iecere – atjaunota vēsturiskā vitrāža „Sajāja bajāri augstajā kalnā...”
RLB gadu gaitā ir veidojusi un kopusi sadarbību ar latviešu biedrībām visā pasaulē. Ir organizētas vērienīgas Pasaules Latviešu biedrību konferences, kas pulcinājušas latviešu organizāciju pārstāvjus gan no Rietumiem, gan Austrumiem, gan Latvijas. 2008. gadā RLB domes locekles Gaida Jablovska un Stella Līpīte, sazinoties ar pasaules latviešu biedrībām, sastādīja uzziņu krājumu „Latviešu biedrības pasaulē” (Madris, 2008.).
RLB atjaunoja sadarbības līgumus ar tām organizācijām, ar kurām biedrībai ir ilgstoša un noturīga sadarbība: 2004. gadā ar Nacionālo bruņoto spēku štābu, Latvijas Zinātņu akadēmiju un RLB un nacionālās kultūras attīstības fondu. 2005. gadā ar Latvijas Kultūras koledžu un Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fondu, savukārt 2006. gadā ar Latvijas Bērnu fondu.
RLB nopietni pievēršas savas vēstures un darbības popularizēšanai. Ar biedrības ierosmi, līdzdalību iznāk vairākas grāmatas – Jāņa Krastiņa un Edgara Mucenieka „Rīgas Latviešu biedrība” ( Madris, 2002.), „Dziesmu svētku mazā enciklopēdija” (Musica Baltica, 2004), rakstu krājums „Dzīvā upe. RLB vakar, šodien... “ (Madris, 2006), Katru gadu Biroja vadītāja Stella Līpīte sagatavo apjomīgus RLB informatīvos biļetenus, kas atspoguļo biedrības komisiju, māksliniecisko kolektīvu un interešu kopu rezultatīvos rādītājus.
Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā no 2010. gada 3. februāra līdz 2011. gada 20. jūlijam darbojas Ingmārs Čaklais.
2011. gada 3. augustā Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja amatā tika ievēlēts režisors un sabiedriskais darbinieks Guntis Gailītis. Gunta Gailīša vadībā veikts ievērojams un aktīvs darbs ekonomiskās situācijas stabilizēšanai, saimnieciskā potenciāla un juridisko jautājumu sakārtošanai. Īpaša vērība veltīta kultūras dzīves tradīciju turpināšanai un attīstībai. Noritējušas daudzas plaša vēriena kultūras programmas. Rosinot projektu darbu, realizēti vairāki Rīgas Domes, Valsts Kultūrkapitāla fonda un Eiropas Savienības atbalstīti projekti. Rīgas Latviešu biedrība aktīvi stiprinājusi sabiedriski politisko nozīmību un atpazīstamību, attīstot plašu sadarbību ar valsts, pašvaldības institūcijām, uzņēmumiem, citām kultūras un sabiedriskajām organizācijām. Slēgti vairāki sadarbības līgumi ar augstākās izglītības iestādēm, lai kopīgi veidotu projektus. Svarīgs darbs ieguldīts Rīgas Latviešu biedrības – pirmās latviešu sabiedriskās organizācijas - vēstures izpētē un biedrības nozīmīgās lomas Latvijas Valsts veidošanās procesu aktualizēšanā. Daudz spēka veltīts Rīgas Latviešu biedrības nama kā izcila, vēsturiska arhitektūras un mākslas pieminekļa uzturēšanā un popularizēšanā. Guntis Gailītis kā prioritātes biedrības darbā un nākotnes virzību uzsver izglītību - sniegt plašai sabiedrībai zināšanas un garīgo saturu, vienlaikus atgādinot, ka biedrības pamatbūtība ir biedrošanās - dalīšanās panākumos, pieredzē un iedvesmojoša, pozitīva savstarpējā gaisotne.