Ozolmuižas pils. Lappier.

Ozolmuižas pils ( Lappier) ir muižas kungu māja, kas atrodas Ozolmuižas ciemā, Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā, pie Lielā Ozolezera un Mazā Ozolezera, autoceļu V112 (Puikule—Rencēni—Vēveri) un V164 (Igaunijas robeža—Mazsalaca—Vilzēni—Dikļi) krustojumā. Ozolmuižas pilī pašlaik atrodas Ozolu pamatskola.

Ozolmuižu latviski nereti dēvē arī par Ozolu muižu, vāciski muiža saukta par Lappier, Lappyer, Lapgerve u.c.

Vēsture

Muižas īpašnieks grāfs Augusts Mellīns (muižā saimniekoja no 1866. līdz 1908. gadam)

Pirmās ziņas par Ozolmuižas pils īpašniekiem — Koskuļu dzimtu, kuriem arī piederēja Koskuļu muiža un Stumpenes pusmuiža (vēlāk nosaukta par Kalnamuižu), rakstītajos avotos sastopamas jau 14. gadsimta sākumā. Tā piederējusi Korfiem un Ungerniem.

1658. gadā muižas īpašnieks bija Otto fon Mengdens. Mengdenu dzimtas muižā valdīja līdz 18. gadsimta otrajai pusei. Pēc Kārļa Gustava Mengdema mantojuma dalīšanas 1782. gadā Ozolmuiža un Koskuļu (Skujpālenes) muiža pārgāja viņa meitas Karolīnes Filipīnes īpašumā, kas bija precējusies ar grāfu Georgu Johanu Mellīnu (1746—1806). Tagadējā muižas kunga māja uzcelta G. J. Mellīna valdīšanas laikā, uzskata, ka viņš pats šo ēku ir projektējis. Uz muižas pili veda trīs simetriskas alejas un ezera krastā izveidoja laivu piestātni.[1]

No 1866. gada līdz savai nāvei 1908. gadā muižā saimniekoja G. J. Mellīna mazdēls Kārlis Augusts Ferdinands Mellīns (1835—1908), 19. gadsimtā ēku paplašināja, 1889. gadā uzcēla piebūvi — grāfa kabinetu. Augusts Mellīns apglabāts Dikļu kapos, un vēl šobrīd pie viņa kapa aplūkojama melna marmora plāksne ar uzrakstu. Viņa vecākais dēls Kurts Augusts Mellīns (1883—1946) muižu mantoja, bet pēc 1920. gada zemes reformas viņa apsaimniekošanā palika tikai muižas centrs un 50 ha zemes. 1939. gada vācbaltiešu izceļošanas laikā Mellīnu ģimene aizbrauca uz Vāciju.

Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā Vērmahts Ozolmuižas pilī iekārtoja kara hospitāli, ko gan nepaguva izmantot. Pēckara gados četrās pils telpās darbojās nespējnieku nams, pārējā daļa ilgstoši netika izmantota.

No 1952. gada Ozolmuižas pilī darbojās skolas, kam mainījušies nosaukumi:

• Alojas lauksaimniecības mehanizācijas skola
• 5. lauku profesionāli tehniskā skola
• 55. profesionāli tehniskā vidusskola
• Ozolu lauksaimniecības skola
• Ozolu arodvidusskola
• Ozolmuižas pamatskola (no 1993. gada)

Arhitektoniskais mākslinieciskais raksturojums

Ozolmuižas pils, kuras veidolā skatāmas daudzas Rīgas agrīnā klasicisma skolas un K. Hāberlanda rokraksta pazīmes, pieder tai celtņu grupai, uz kuru ar pilnām tiesībām var attiecināt apzīmējumu "pils". Celtnes arhitektoniskā bagātība, dekora daudzveidība un interjeru stilistiskā izsmalcinātība padara šo celtni līdzās citiem tā laika šedevriem par vienu nozīmīgākajiem sava laika arhitektūras pieminekļiem.

Ozolmuižas pils bija celta kā apjomīga divstāvu ēka ar augstu, masīvu mansarda jumtu. Muižas pils pagalma fasāde bija veidota kā galvenā, arhitektoniski interesantāka celtnes daļa ar abos galos izvirzītiem rizalītiem un nelielu atiku (sienas daļa virs vainagojušās dzegas, kas pilnīgi vai daļēji aizsedz jumtu) virs centrālajām ieejas durvīm. Virs galvenās ieejas durvīm 1794. gadā uzbūvēts balkons, kura vietā vēl 1793. gadā Broces zīmējumā ir redzams tikai lielāka izmēra logs. Kā liecina Broces zīmējums, pils galos sākotnēji atradās tai simetriski piebūvēti mūra vārti ar abās pusēs izbūvētām nišām. Šo vārtu funkcionālā lietderība ir stipri apšaubāma un to galvenais uzdevums, acīmredzot, bija akcentēt parādes pagalma noslēgto raksturu un veidot pakāpenisku pāreju no varenās mūra muižas pils uz apkārtējo koka apbūvi un vārtu žogu.[3]

Arhitekta uzmanību ievērojami vairāk saistījusi pils galvenā pagalma fasāde, kurā, savukārt, visrūpīgāk bija izstrādātas tieši abu sānu rizalītu (dekoratīvs elements) daļas. Bez sienas plakni ap logiem sadalīja lizēnu (dekoratīvs elements) veidots ierāmējums, bet fasādes daļu starp pirmā un otrā stāva logiem dekoratīvs reljefs ar arkādi. Ar reljefi veidotu lauru lapu festonu (dekoratīvs elements), kas apvija ovālu logu atvērumu, bija rotāta rizalītus vainagojoša frontona plakne.

Muižas pils logi, kuri pirmā stāva līmenī bija lielāki nekā otrajā stāvā, bija ierāmēti ar nedaudz izvirzītu apmetumā veidotu apmali. Pagalma fasādes pamata korpusa otrā stāva līmenī šīs apmales forma bija nedaudz sarežģītāka un virs loga ailēm tā bija veidota kā apļu rinda. Celtnes galvenā ieeja bija uzsvērta ar izvirzītu apmaļu ierāmētām lizēnām (dekoratīvs elements), kas abu stāvu augstumā ietvēra ēkas vidējo asi un balkonu. Lizēnu augšdaļā reljefi veidota ziedu vītne, bet dzegas vietā — lizēnu joslā dekoratīvi izcelta dentikulu (dekoratīvais elements) josla.

Ēkas vidusdaļu pagalma fasādē telpiski uzsvēra arī neliela pakāpjveida antīka ar reljefi veidotu Mellīnu dzimtas ģerboni. Celtnes jumta logu formas bija atšķirīgas. Ja mansarda jumta stāvajā apakšējā plaknē izbūvētos logos rotāja trīsstūrveida frontoni, tad lēzenajā augšējā plaknē izbūvētie logi bija mazāki un veidoja apļa formu. Katrā jumta pusē bija simetriski izvietoti četri lodziņi, no kuriem divi atradās stāvajā, bet divi lēzenajā daļā.

No sākotnējās apdares svētku zālē saglabājies krāsaina mākslīga marmora un stuka (mākslīgs materiāls, no kura veido tēlniecības darbus arhitektūras detaļām) apmetums, kurā izveidoti ovāli medaljoni, antīko filozofu portreti un akantu spirāļu ornamenti. Apmetuma meistars bija ieceļotājs no Bohēmijas Karls Kolopka, kas 18.—19. gadsimta mijā darbojās ne tikai Vidzemē, bet arī Igaunijā, izgreznodams muižu interjerus. 19. gadsimta beigās veiktās pārbūves laikā Ozolmuižu paplašināja, izjaucot tās simetrisko fasādes kompozīciju, taču pārveidojumu autors respektēja sava priekšgājēja veikumu un piemēroja jaunos apjomus un to dekoru klasicisma stilistikai. Toties interjeru viņš atļāvās bagātināt ar neostilu (vēsturisko stilu formu lietojumu ārpus to hronoloģiskajām robežām) estētikai raksturīgu apdares motīvu un formu polifoniju, ko ieguva ar rūpnieciski ražotu glazētu podiņu krāsnīm un kamīniem, ar kasetēm stilizējot renesanses griestu veidolu, bet ar papīra tapetēm un papjēmašē rotājumiem veikli aizvietojot agrākā tēlniecības materiāla — stuka detaļas, Ozolmuižas ansambļa ainaviskā vērtība ir tā idilliskajā saistībā ar vidi. Ezera krastā ierīkotais parādes un saimniecības ēku komplekss uztverams radikālu aleju un brīvā plānojuma parka ieskautajā šķietami dabiskajā ainavā.[6]

Šeit priekšplānā redzams brūzis, aiz tā dārzs un kunga nama aizmugures fasādē, aiz kokiem lielās klēts jumts, dārza galā pie pagalma skolotājas dzīvoklis, kurš ir arī saimes mājoklis, blakus tam ērberģis (mazāka māja, kurā dzīvo kalpu ģimene) un pieliekamais: otrā pusē, no skatītāja pa kreisi, ir muižkunga māja.

Rekonstrukcija

Ozolmuižas pils projekta autors varētu būt bijis tā laika nozīmīgākais Rīgas būvmeistars un arhitekts, tipisks klasicisma stila pārstāvis K. Hāberlands.

1793. gadā Johans Kristofs Broce uzzīmēja muižas ansambļa situācijas plānu un pils abas galvenās fasādes. 1888.—1889. gadā uzcēla piebūvi un pārbūvēja telpas. Pils piebūve, atšķirībā no daudzām citām historisma piļu pārbūvēm nevis centās pakļaut veco celtni sava laika garam, bet— tieši otrādi— pati stilistiski pielāgojās esošajai ēkai. Piebūve tika uzcelta muižas pilij līdzīgās proporcijās, izmantojot gan mansarda jumtu, gan arī raksturīgo fasādes dalījumu un kļuva par loģisku tās turpinājumu.

Pēc grāfa Kurta Mellīna pasūtījuma V. Bokslafs veica Ozolmuižas kunga nama pārbūvi, nojaucot 1880. gadu piebūvi un parka pusē pievienojot piecu kolonnu portiku. 1917. gadā V.L.N. Boksforda birojā sagatavoja jaunu piebūves projektu, kas netika īstenots. Nozīmīgas pārbūves pilī notika arī laikā no 1952. līdz 1955. gadam, kad celtni pielāgoja skolas vajadzībām. Paplašinot muižas otro stāvu, būtiski izmainījās celtnes fasādes elementu proporcijas, tika nojaukta veranda