Piebalgas bīskapa pils

Piebalgas pils *(1318) bijusi Rīgas arhibīskapa saimniecības pils.

Pēc plānojuma pils bija taisnstūraina saimniecības pils ar korpusiem gar pagalma divām malām.
1688. g. Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka pils vairs nav apdzīvota.
Pilsdrupas tika izpostītas, izlaužot akmeņus apkārtnes māju celtniecībai. Tiek pieļauta iespēja, ka arī 19. gs. celtajai draudzes baznīcai tika izmantoti no pilsdrupām lauztie akmeņi.

***

Piebalgas pils (vācu: Schloss Pebalg) bija Rīgas arhibīskapijas saimniecības muižas pils 14.-16. gadsimtā pie Kokneses - Ērgļu - Piebalgas - Dzērbenes - Raunas lielceļa, tās drupas atrodas Vecpiebalgā.

Pēc plānojuma tā bija taisnstūraina saimniecības pils ar korpusiem gar pagalma divām malām.

Vēsture

Atradās 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā pieminētajā letgaļu Piebalgas pilsnovadā (latīņu: Prebalge). Pirmoreiz rakstos pieminēta 1318. gadā, kad arhibīskapa pili Livonijas pilsoņu kara laikā (1297-1330) bija okupējis Livonijas ordenis. 1340. gadā arhibīskaps Frīdrihs lika Piebalgā uzcelt mūra pili. 1361. gadā arhibīskaps Fromholds Piebalgas un Dzērbenes draudžu novadus ieķīlāja savam vasalim Bartolomejam no Tīzenhauzenes par 2800 Rīgas mārkām.

Arhibīskapu un ordeņa savstarpējo cīņu laikā 1479. gadā, kad arhibīskaps Silvestrs Stodevešers noslēdza savienību ar Zviedrijas karali, pili ieņēma Livonijas ordenis. 1481. gada februārī Livonijas-Maskavijas kara laikā krievu karaspēks četras nedēļas ar ārkārtīgu nežēlību siroja Vidzemē un uzbruka Piebalgas, Smiltenes, Cesvaines un Kokneses pilīm. 1483. gadā Rīgas pilsētas karaspēks atguva Piebalgas pili, saņemot gūstā tās aizstāvjus.

1530. gadā Piebalgas pils minēta kā viena no arhibīskapa koadjutora Brandenburgas Vilhelma septiņām galda muižām (latīņu: mensa archiepiscopalis, vācu: thaffelghude), kas atradās paša arhibīskapa apsaimniekošanā. Kad 1556. gadā mestrs Heinrihs fon Gālens apcietināja arhibīskapu un ieslodzīja Smiltenes cietoksnī, pili ieņēma Livonijas ordenis. Sagrauta Livonijas karā 1575. - 1577. gadā. 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā Piebalgas pils krieviski nodēvēta par Пебалга, pēc līguma noslēgšanas tās pilsnovadu iekļāva Polijai-Lietuvai piederošās Pārdaugavas hercogistes Cēsu vaivadijā. No 1599. gadā Piebalgas pilsmuižu pārvaldīja Pārdaugavas Livonijas hercogistes Cēsu vaivads Macejs Dembinskis (Dembinski).

1688. gada Zviedru Vidzemes arklu revīzijā minēts, ka pils vairs nav apdzīvota, tās zemes sadalīja divās muižās, ko sāka dēvēt par Vecpiebalgu un Jaunpiebalgu (Neuhof). Pilsdrupas tika pilnīgi nopostītas, izlaužot akmeņus apkārtnes māju celtniecībai. Lielā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Pēteris I 1711. gadā abas Piebalgas muižas piešķīra savam karavadonim Borisam Šeremetjevam, kura pēcnācējiem tās piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai.

(wikipedia)

***

Pēc vietiejā iedzīvotāja teiktā, tās ir Rīgas arhibīskapijas pilsdrupas. Pavēli celt deva Rīgas arhibīskaps Frīdrihs fon Pernšteins 1340.gadā un celtniecība tika pabeigta 1365.gadā. Tas bija nodokļu savākšanas punkts. Takā pilsdrupās vairāk iederas katoļu mācītāji, nekā luterāņu.