Briņku muiža (Brinkenhof)

Briņķu muiža savulaik piederēja Aleksandram fon Simolin-Vetbergam. Muižas pils celta 1861. gadā.

Nopostīta Otrā pasaules kara laikā.

***

Muiža, pagasts, novads 19. gadsimta beigās septiņi mazie Nīkrāces pagasti apvienoti Briņķu pagastā. 1910. gadā izdotajā Konversācijas vārdnīcā rakstīts: „Briņķi (Brinkenhof jeb Altdorf) ir pagasts, muiža un novads Aizputes apriņķī pret leišmali, pie Ventas augstienē, aizņem viduci gar Lēntiņas un Embotes jeb Piktupes ielejas galu līdz Ventai, kur augstiene saslīd tiklab no leišu, kā Embotes puses. Briņķu pagasts sastāv no savienotiem Briņķu, Tukuma, DižVormsātu, Maz- un Diž-Dzeldes un Maz- un Diž-Nīkrāces novadiem. Zemnieku māju 56, no kurām kādas 10 mazmājas. Iemītnieku 1889. gadā bija 2192.

Diž-Dzeldē alus darītava, turpat tirgi – 13. maijā un 14. oktobrī. Briņķu novads savienots ar Maz-Nīkrāces novadu ieņem pagastā augstāko galu Embotes augstienē un stāv vairāk par 500 pēdām augstāk par jūru. Zemnieku novadā 740. Tagadējā Briņķu novadā pirmatnējā muiža Vecmuiža (Gross- Altdorf), kura tur savā laikā iesaistīta novada vidū, kur Kurzemes (Piltenes) bīskaps vadīja no 1472. līdz 1500. gadam, aizdeva lietošanā kādam Mārtiņam Šnabelim (Šnēbelim).

18. gadsimta pirmā pusē novadu turēja kāds Brinkens.

Tas 1740. gadā tajā iesaistīja otru muižu, protams, nolūkam plašākā mērā izlietot zemnieku klaušas.

Tā iedēvēta par Brinkena jeb Briņķu muižu, pēc tam, tai paliekot par lielo muižu, šis nosaukums pārgājis uz visu novadu.” Pēc apvienošanas Briņķu pagastā darbojās divas skolas: Lielbriņķu-Lieldzeldes un Lielnīkrāces skola.

1898. gadā tās apvienotas un izveidota Nīkrāces divklasīgā ministrijas skola. Tur bija tam laikam labi organizēts mācību un audzināšanas darbs, tā bija viena no trim Latvijā, kas sagatavoja labus reflektantus Baltijas skolotāju semināram.

Izaicinājums konservatīvismam Briņķu muižas pili 1861. gadā cēla barons Aleksandrs Ulrihs fon Simolins. Tā bija savam laikam pietiekami oriģināla parādība Kurzemes muižās, tādēļ pārsteidzoši, cik labvēlīgus laikabiedru vērtējumus tā izpelnījās. Gadus desmit vai piecpadsmit agrāk šī celtne ar lakonisko, ģeometrizēto veidolu būtu atzīta par bezgaumības un autora fantāzijas nabadzības iemiesojumu, bet tagad tā kļuva par vispārējas apbrīnas un apjūsmošanas objektu. Pils aizgāja bojā, taču Latvijas arhitektūras annālēs tā saglabājama ne tikai kā viens no sava laika oriģinālākajiem piļu risinājumiem, bet arī kā kārtējais piemērs tiešai Berlīnes arhitektu līdzdalībai Kurzemes piļu projektēšanā.

Celtnes autors bijis arhitekts Hermanis Ende, kurš tikai 1855. gadā beidzis Berlīnes celtniecības akadēmiju. Iespējams, ka H.Ende Briņķu pils projektu radījis vai nu kā students, vai arī ļoti drīz pēc studijām. Briņķu pili arhitektūras kontekstā var vērtēt kā muižas īpašnieka un jaunā, vēl rutīnas neskartā arhitekta izaicinājumu konservatīvisma un tradīciju pilnajai videi. 

(Dzintra Liekmane)

***

Briņķu ezera vidējais dziļums ir 0.8 metri, bet maksimālais dziļums - 1.8 metri. Šeit mīt līdaka, karūsa, līnis, asaris, kā arī rauda.
Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā ezeram esot dubultais dibens, kā arī tur nogrimis tanks. Tur arī redzēts peldošais ezerrieksts, kas ierakstīts sarkanajā grāmatā. Netālu no ezera atrodas Briņķu muižas pamati.

Briņķu muižā vecos laikos noticis tāds notikums: tur nākuse tāda liela ūdens drūzma šņākdama pa gaisu. Pirms diena bijuse jauka, bet pēc tam apmākusēs. Tad izgājuse ārā viena sieva, astoņdesmit piecus gadus veca, tā sajēmuse savas rokas un acis pacēluse pret debesīm, tad teikuse: "Ak, tu svētais Nēdindziņš, ka tu pie mums te nolaistos," - un tai pašā naktī arī ezers nolaidies, un tas ir nosaukts par Briņķu ezeru. Senos laikos esot daudz ezeru laidušies pa gaisu, un tā ir cēlušies visi ezeri.

***

1629

14. Briņķu muižā bijis barons Zimuliņš. Bijis uz aplamībām un jokiem. Bieži citus muižniekus izjokojis, un kārtīm apspēlējis. Klaiņojis arī pa ārzemēm. Tur pašu tā apspēlējuši, ka nebija naudas ko mājā tikt. Kāds žīds viņu pārnesis maisā pār robežu. Tas bijis ap 1800 gadu.

1628

Briņķu ezers. Tēvs stāstīja, ka senāk Briņķu ezers bijis ļoti, ļoti garš, stiepies kādus 10 km līdz pat Nīkrāces muižai, visa grava bijusi pilna. Senāk ezeri gājuši ar visām zivīm pa gaisu. Tā arī šis nolaidies, trīs dienas kaucis, krācis un viļņojies. Kādam vajadzēja uzminēt ezera vārdu, tad ezers būtu palicis. Minējuši, minējuši, bet nav izdevies. Ezers atkal pacēlies, lai ietu prom. Tad kāds vecis teica:"Skataties, kur Nēdings iet!" Tad ezera viena aste nolijusi atpakaļ, bet pārējais jau bija pacēlies un aizlidoja tālāk. Nezinu, kāpēc vārds Nēdings, bet sauc par Briņķu ezeru, jo atrodas Briņķu muižas daļā.

1630

15. Bruņinieku pils lielajos pagrabos atrasti kluči ar robiem un ķēdēm. Tie muižnieku laikos bij moku rīki, tur ieslēguši nepaklausīga zemnieka kājas, lai sēž. Tas pagrabs, kur šie kluči atrasti, bijis zem klēts. Tur kādreiz mocīti cilvēki. Tagad kluči nodoti laikam Rīgas muzejam
 

1631

16. No bruņinieku pils ejot apakšā eja uz baznīcu. Baznīcas apakša arī ir tukša, lejā bijuši pagrabi. Eja nav atrasta.
Pils taisīta no lieliem bieziem ķieģeļiem. Atrasta vieta dārzā, kur ķieģeļi dedzināti. Tur pat veselas rindas ķieģeļu saglabājušies. Uz ķieģeļiem redzēti suņu pēdu nospiedumi.
Visi kungi uz bruņinieku pili gāja no ceļa kājām, jo tik stāvs bijis, ka ar karietēm nav varējuši uzbraukt. Vecās cienmātes sulainis pa ceļam apsēdinājis uz krēsla, lai atpūšas.