Pēteris Ozols

LKOK nr.3/875

Ozols, Pēteris Anša dēls

Kapteinis, Armijas satiksmes daļas priekšnieks.

* 1890. g. 9. maijā Vitebskas guberņā.

+ 1942. g. 24. aprīlī izsūtījumā. Vieta nav zināma.

[]

Apbalvots par 1919. g. oktobra/novembra darbību Rīgas aizstāvēšanā.

1920. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.

1941. g. 14. jūnijā deportēts.

OZOLS PĒTERIS Anša dēls

Kara satiksmes daļas priekšnieks, kapteinis.

Ordenis piešķirts 1921. gadā

Dzimis 1890. g. 9. maijā Vitebskas gub. amatnieka ģimenē. Izglītojies Rīgā, Katrīnas pilsētas skolā, pēc tam beidzis Rogačovas reālskolu, studējis mehāniku Maskavā. 

Krievu armijā iestājies 1911. g., dienējis 12. artilērijas brigādē.

1913. g. atvaļināts kā rezerves praporščiks.

1914. g. jūl. iesaukts atkārtoti, iedalīts 68. kājnieku divīzijā.

1915. g. pārcelts uz 68. artilērijas brigādi.

1914.-1915. g. piedalījies vairākās kaujās Austrumprūsijā, arī Kauņas un Varšavas aizstāvēšanā.

1915. g. nov. pārcelts uz 6. Tukuma latviešu strēlnieku bataljonu, spridzinātāju jātnieku komandas priekšnieks. Piedalījies kaujās pie Ķekavas.

1916. g. okt. iecelts par latviešu strēlnieku brigādes vecāko adjutantu.

1916. g, 23. dec. norīkots par vecāko ģenerālštāba adjutantu latviešu apvienotajā brigādē,

1917. g. apr. iecelts par 2. latviešu brigādes jātnieku partizānu nodaļas priekšnieku. Piedalījies Ziemassvētku kaujās un cīņās pie Ložmetējkalna, Rīgas aizstāvēšanā 1917. g. aug. kopā ar 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulku.

Apbalvots ar

• Staņislava II šķiras, ,
• Staņislava III šķiras,
• Annas II, šķiras, 
• Annas III šķiras, 
• Annas IV šķiras ordeņiem.

Pēc armijas sabrukuma atvaļinājies. Strādājis Vjatkas gub. sugas lopu aizsardzības kolēģijā.

1918. g. beigās atgriezies Rīgā, lielinieku iebrukuma dēļ devies uz Igauniju.

Latvijas armijā iestājies brīvprātīgi 1919. g. maijā. Kara satiksmes priekšnieks Ziemeļlatvijas brigādē. Vēlāk iecelts par Kara satiksmes daļas priekšnieku. Piedalījies kara operācijās pret bermontiešiem un Latgales atbrīvošanā. Paaugst. par pulkvedi-leitnantu. 

1919. g. okt.-nov. pie Rīgas Ozols, vadīdams dzelzceļa satiksmi Rīgas galvenajā mezglā, zem tiešas un stipras ienaidnieka uguns pat tad, kad pretinieka artilērija sagrāva viņa vagonu, personiski rīkoja un organizēja mūsu un Igaunijas bruņuvilcienu darbību, gādāja par ugunsjoslā sabojāto ceļu izlabošanu, tā vislielākajā mēra sekmēdams Rīgas aizstāvēšanu un Pārdaugavas atbrīvošanu.

Svarīgākajā kaujas dienā - 3. nov. pēc savas ierosmes ieradās Mīlgrāvja ostā un spēcīgā ienaidnieka artilērijas un kaujas gāzu apšaudē izglāba no bojāejas kuģus "Saratova" un "Euphemia". Saindēts ar kaujas gāzēm, enerģiski turpināja vadīt kuģu pārvietošanu, kravu izlādēšanu, līdz munīcija u. c. karamateriāli bija nogādāti drošībā, tā nodrošinādams mūsu karaspēka apgādi. 

Sekmīgi vadījis karaspēka satiksmes darbību arī Latgales atbrīvošanas laikā.

1920. g. piedalījies miera sarunās Maskavā. 

1927. g. beidzis artilērijas virsnieku kursus. Armijas štāba Satiksmes daļas priekšnieks līdz 1929. g. 1. okt., kad atbrīvots no dienesta štatu samazināšanas dēļ. 

Dzīvojis Rīgā, piešķirta jaunsaimn. Drabešu pagastā 

1941. g. jūn. deportēts uz Krieviju. PSRS leTK Sevišķā apspriede 1942. g. 29. martā notiesājusi Ozols uz 8 gadiem.

Miris 1942. g. 24. apr.

(ar LKOK apbalvots arī brālis Voldemārs).