Jugendstila ēka Nometņu ielā 45, Rīga
- Призначені особи:
- 0
- Адреса:
- 45, Nometņu iela, Āgenskalna priedes, Āgenskalns, Rīga, Vidzeme, LV-1002, Latvija
- політична територія:
- null
- Координати:
- 56.93920250977,24.073145627803
Miniatūra franču pils; jūgendstila pērle - retums Pārdaugavā; liels dekoratīvo elementu klājums, pat salīdzinot ar Alberta ielu; ēka ar milzu potenciālu. Tā speciālisti raksturo jūgendstila ēku Nometņu ielā 45, kas gadu desmitiem gaida savu atdzimšanu. Kopš ēkas atgriešanās Valsts nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, no kura tā mistiski bija pazudusi 16 gadus, “ledus ir izkustējies” un īpašnieki soli pa solim atjauno vairāk nekā simts gadus veco ēku.
Āgenskalna mīlīgais, provinciālais gars mājo Nometņu ielā, kurā sīkām straumītēm saplūst mazās sānu ieliņas. Iepretim 30. gadu modernās arhitektūras šikam - izteiksmīgai ēkai, kuras fasāde atgādina radioaparātu, uz savādās Tempļa un Nometņu ielas stūra dižojas nams, kuru nevar nepamanīt - kaut vai tāpēc, ka šķiet - kāda jumta vai fasādes daļa tūdaļ uzkritīs uz galvas. Patiesībā šobrīd, lai gan joprojām bēdīgā stāvoklī, ar zaļu tīklu uz jumta, ēka vairs nevienu neapdraud.
Ejot garām šai ēkai, gadiem varēja vērot, kā visu acu priekšā lēni mirst arhitektūras šedevrs.
Uz mājas jumta auga mazi kociņi, balkoni turējās uz greizām koka sastatnēm, bet pagalma pusi bija pārņēmis komunālais vājprāts.
Ap 1903.gadu pēc ievērojamo jūgendstila arhitektu Heinriha Šēla un Fridriha Šefela projekta celtā ēka ik pa laikam nokļūst mediju redzeslokā. Tās “jauno laiku” vēsture atspoguļo cilvēku nožēlojamo stulbumu un birokrātisko sasalumu.
Piemēram, 1998. gadā, visticamāk, muļķīgas kļūdas dēļ, ēka pazuda no arhitektūras pieminekļu saraksta un tās vietā iekļuva kaimiņos esošais … alus kiosks. Vispār jau būda!
Tikmēr ar kādu bagātnieku, vārdā Jurijs Adamovs, saistītā saunu kompānija SIA “Baso Viks”, kas nodarbojās ar “fiziskās labsajūtas uzlabošanas pakalpojumiem”, pagrabstāvā izbūvēja pirti “iepazīšanās nolūkiem”. Būvēja brutāli - kaļot baseinu, sāka sēsties ēkas pamati. Atļauju ierīkot baseinu jūgendstila ēkā deva Zemgales priekšpilsētas izpilddirekcija. Tad pašvaldība uz gadiem divdesmit pazaudēja izcilas kokgriezumiem rotātas ārdurvis, ko vēlāk iedzīvotāji atrada kādā restaurācijas darbnīcā, atjaunoja un ielika vietā. Jumtu 90. gados lika firma viendienīte, kas drīz, kad jumts sāka tecēt, jau bija nozudusi.
Līdz 2014. gadam ēka piederēja pašvaldībai. Deviņu dzīvokļu iemītnieku strīdi ar apsaimniekotāju, “Rīgas namu pārvaldnieku”, neko nedeva. Plāni rekonstruēt pieminekli, kā uzradās, tā arī izčākstēja. Vairākas reizes pat it kā tika iedalīta nauda restaurācijai, bet vienmēr atradās kādi steidzamāki projekti.
2001. gadā Rīgas domes Komunālā departamenta speciālisti šausminājās: ”Tehniskais stāvoklis strauji pasliktinās un, neveicot remontu, tuvāko gadu laikā var kļūt neprognozējams. Lai saglabātu vienu no izcilākajām jūgendstila Rīgas ēkām, ir nepieciešams atkārtoti pasūtīt restaurācijas projektu un saskaņā ar to veikt restaurāciju.” Pēc gada Būvvaldē tiešām tika iesniegts arhitektes Liesmas Markovas izstrādātais restaurācijas tehniskais projekts, tikai atjaunošana tā arī netika sākta.
Tikmēr mājas iemītnieki nebeidza cerēt, ka par māju valsts apžēlosies, kamēr tā vēl nav pārvērtusies drupās. Situācija kļuva cerīgāka, kad 2014. gadā dzīvokļu īrnieki “sakārtoja papīrus” un kļuva par ēkas īpašniekiem. Tad arī Nometņu iela 45 atgriezās Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā.
Dievs ir detaļās!
Pēcpusdienas saule nolaižas pār skumjām, sapņainām maskām ēkas fasādē, ko aptver tādas kā liliju virtenes. Viens, divi, trīs ... septiņas. Skaitu puķes. Dekori pirms vairāk nekā pirms simts gadiem tapuši būvtēlniecības uzņēmumā Otto&Wassil. Eklektiski dekoratīvā jūgendstila ēku raksturo apdares detaļu piesātinātība.
Metāla kalumi balkonu margās un uz jumta - stilizēti augi, kas stiepjas pret debesīm. Iespaidīgi! Šīs saspriegtās līnijas, uzskatītas par jūgendstila vizītkarti, dēvē par “pātagas cirtienu”. Tomēr tikai atjaunotās durvis ir kā cerību viesošs elements drūpošajā fasādē. Noputējušie pirmā stāva logi uz ārpasauli raugās atsvešināti, bet, ielūkojoties vērīgāk, uzmanību piesaista vecie rāmji. Mājas stūrī melnas kāpnes ved stāvus lejup - padomju laikos tur bijusi šautuve. Ar roku apvelku metāla žoga vijīgos dekorus, līdz saprotu, ka tās ir čūskas.
Lūk, tur aiz žoga aizauguša pagalma stūrī esot aprakta daiļavas skulptūra, kas reiz greznojusi pagalma strūklaku, bet padomju varai neesot patikusi.
No pagalma puses ēka atgādina muižu ar tornīšiem, lai gan koptēlu krietni bojā pirmās brīvvalsts laikā piebūvētās masīvās verandas. Ventilācijas caurule, kas izlīdusi pa logu, izžauta veļa, bungalo pagalma centrā. Jā... komunaļņika sajūta.
Māju mums izrāda Santa Spilberga - viena dzīvokļa īpašniece. Santa detaļās izpētījusi, gan mājas vēsturi, gan tās brīvvalsts laika iemītnieku likteņus. Ar šo māju jauno sievieti saista īpašas attiecības. Pirms daudziem gadiem dzīvojot Āgenskalnā, viņa bieži gāja garām mājai un domāja, cik tā skaista. Drīz vien Santa noīrēja dzīvokli un apmetās uz dzīvi Nometņu ielā 45. Pirms dažiem gadiem viņa kļuva par dzīvokļa īpašnieci.
“Dzīvokļu nav daudz, tāpēc uzkrājums veidojas pamazām,” saka Santa, rādot ārdurvis, kas atjaunotas par Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem.
“Meklējam pircēju bēniņiem,” viņa paceļ acis uz diviem tornīšiem, kas izskatās, it kā būtu klāti ar zvīņām.
“Mums ir sapnis, ka tur būtu telpas radošiem procesiem.” Par bēniņu pārdošanu iegūtos līdzekļus mājas īpašnieki grib ieguldīt jumta atjaunošanā.
Juridiskajos pinekļos
“Birokrātisks sajukums, daudz kopīpašnieku,” iemeslus, kāpēc jūgendstila ēka, kas atrodas vienā no pievilcīgākajiem Rīgas rajoniem, nav pienācīgi atjaunota, iezīmē Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris. Ņemot vērā, ka ēkā ir privatizēti dzīvokļi un līdz ar to tā nav sabiedriski pieejama, kultūras pieminekļu konservācijas un restaurācijas programmas līdzekļi mājas atjaunošanai nav pieejami. Toties var saņemt Rīgas domes līdzfinansējumu 20 000 eiro apmērā jumta vai fasādes atjaunošanai, bet 5000 eiro durvju, lieveņu vai logu atjaunošanai. “Būtiskākais, lai īpašnieki savā starpā spētu vienoties,” saka galvenais kultūras pieminekļu sargs, piemetinot, ka pieredze rāda - procesi notiek tur, kur īpašnieki apvienojas biedrībā un rīkojas atbilstoši kopīgiem mērķiem.
Roku uz mājas pulsa tur arhitekte Liesma Markova. Viņas 2002. gadā izstrādātā ēkas restaurācijas tehniskā projekta realizācija esot nozudusi “juridiskajos pinekļos”.
“Izteikta stila pērle, kurā vienkopus ir visi dekori – gan tēlniecības, gan metāla detaļas,” par ēku jūsmo arhitekte. “Skatoties no ielas puses, tā ir viena ēka, no pagalma – cita, gluži kā miniatūra franču pils. Dekori, balkoni, kāpņu telpas, vēsturiskie logi, pagalms! Te komplektācijā ir viss. Un vēl – iekšpagalms, kas ir reti kurai jūgendstila ēkai.”
Arhitekte uzskata, ka īpašniekiem vajadzētu padomāt, kā padarīt ēku pieejamu sabiedrībai, pirmkārt tāpēc, ka tas ļautu piesaistīt finansējumu ēkas atjaunošanai, otrkārt tāpēc, ka ir bezgala daudz, ko rādīt un stāstīt.
Baltijas neatkarības cīnītājs, dakteris un senvēstures pētnieki
Nometņu ielas 45. namā reiz dzīvoja cilvēki, kas veidojuši Latvijas vēsturi. Pateicoties Santas Spilbergas interesei par vēsturi un iemītnieku likteņiem, netieši šo izcilo personību klātbūtne ēkā jaušama joprojām.
Pēc agrārās reformas 1925.gadā Švarcmuižas Alisei Švarcai piederošais īpašums tika atsavināts par labu Latvijas valstij. Drīz vien par nieka naudu -199 latiem - pie tā tika jaunsaimnieks Vītiņš ar sievu Emmu. Tieši viņi pagalmā piebūvēja ne visai iederīgās verandas. 1939. gadā ēku nopirka brīvības cīņu dalībnieks, ar Lāčplēša kara ordeni apbalvotais pulkvedis Jūlijs Kadelis ar sievu Martu. Kopā ar četriem bērniem viņi dzīvoja 4. dzīvoklī.
“Viņi dzīvoja otrajā stāvā – vienā no dzīvokļiem, pārējie bija īres dzīvokļi. Īpašnieks rūpējās, lai būtu skaisti, – pagalmā bija strūklaka, te visur ziedēja rozes,” savas vīramātes pieredzēto atstāsta viena no mājas vecākajām iemītniecēm – Elga Kugrēna.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Kadeļu ģimene bija spiesta doties bēgļu gaitās uz Vāciju. Maz zināms ir Kadeļu jaunākā dēla Jūlija ieguldījums vēlākajā Latvijas neatkarības atgūšanā. Kad vecāki pameta Latviju, viņam bija seši gadi. Pēc ģimnāzijas beigšanas Jūlijs aktīvi darbojās baltiešu trimdas organizācijās – vadīja Eiropas Latviešu jaunatnes apvienību un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) informācijas biroju. 1979. gadā Jūlijs pameta prestižu darbu firmā Bosch un kļuva par PBLA informācijas biroja vadītāju. Piecu gadu darba laikā tieši viņš panāca, ka gan Rietumu prese, gan politiskās aprindas pievērš uzmanību okupētās Latvijas stāstam.
Kadelis ir idejas autors 1985. gadā Kopenhāgenā notikušajam Baltiešu tribunālam, kurā tika izvirzīta apsūdzība Padomju Savienībai par Baltijas valstu okupāciju un represijām pret to iedzīvotājiem. Drīz pēc tam 1986. gadā Jūlijs Kadelis Minsterē mira mīklainā nāvē.
Laikraksts “Frankfurter Allgemeine” viņu nodēvēja par apņēmīgāko Baltijas neatkarības cīnītāju.
Neviens no Kadeļiem Latvijā neatgriezās.
30. gadu beigās 3. dzīvoklī ievācās dakteris Osvalds Mačs ar sievu Elizabeti un jaundzimušo dēlu Valdi. Turpat viņš atvēra medicīnas kabinetu, kur dažas reizes nedēļā pieņēma pacientus.
Mačs kļuva par 1939. gadā atvērtās pirmās onkoloģiskās slimnīcas vadītāju.
Viņš bija aviācijas entuziasts un iespaidīgas mākslas kolekcijas īpašnieks. Padomju varai ienākot, kolekcija tika nozaudēta, un tās liktenis nav zināms. Visa Maču ģimene gāja bojā 1944. gadā Beļģijā, aviācijas uzlidojumā.
Savukārt 5. dzīvoklī mita ievērojami arheologi – Elvīra un Rauls Šnores. Rauls bija mācījies Oksfordā, Kembridžā un Berlīnē, bet “Latvijas laikā” kļuva par Rīgas Pilsētas vēsturiskā muzeja direktoru.
Viņa dzīvesbiedre Elvīra nodarbojās ar zinātnisko darbu. Kad sākās karš un Latviju okupēja, gandrīz visus profesionālos arheologus represēja, tāpēc Rauls 1944. gadā organizēja ģimenei pārcelšanos ar laivu uz Zviedriju. Bet neveiksmīgi – viņu noķēra, tiesāja par “dzimtenes nodevību” un izsūtīja uz Sibīriju. Šnore mira 1962. gadā pēc atgriešanās.
Elvīra, paliekot Latvijā, kļuva par vienīgo trīsdesmito gadu arheologu pārstāvi, un turpināja senvēstures pētījumus.
Padomju varas gados gandrīz visos dzīvokļos tika iemitināti jauni iedzīvotāji – divos dzīvokļos ar armiju saistīti cilvēki. Tikai pirmā stāva dzīvoklī palika Kugrēnas kundze ar dēlu, kamēr viņas vīrs, kurš strādāja armijas spiestuvē, un brālis - lidotājs devās bēgļu gaitās Vācijā. Kā par brīnumu, Kugrēni netika represēti, bet nebija jau viņi nekādi bagātnieki.
Elgas Kugrēnas dzīvesstāsts
80 gadus vecā Elga Kugrēna skaistajā Nometņu ielas namā dzīvo kopš 1961. gada, kad te “ieprecējās”. Pieaugušie bērni vairākkārt esot piedāvājuši pārdot dzīvokli un pārcelties pie viņiem, bet kundzei vecā māja ir tuva sirdij, tāpēc viņa paliek tur, kur pavadīta visa dzīve. Elgas kundze mūsu sarunas laikā daudz smaida un arī mani aplipina ar savu gaišo skatījumu uz dzīvi.
“Cienājieties ar odziņām,” kundze aicina pie upeņu krūma. Viņa stāsta, ka vīramāte mājā ienākusi 1935. gadā - kopā ar dzīvesbiedru īrējuši savam plānajam maciņam atbilstošu pirmā stāva dzīvokli.
Pēc kara, palikusi viena ar dēlu, viņa sadedzinājusi visas Latvijas laika liecības - vēstules, žurnālus un daudz neko par tiem laikiem nerunājusi. Tikai tā toreiz varēja izdzīvot.
Pati Elga Rīgā ienāca no laukiem, izmācījās par kara māsu, bet pēc iepazīšanās ar topošo vīru atrada darbu Vāgnera ielas kafejnīcā, kurā nostrādāja 24 gadus. Drīz vien padomju vara dzīvoklī iemitināja vēl vienu īrnieci - par laimi, pazīstamu kundzi, vēlāk milici. Kad Elgai piedzima divi bērni, plašajā divistabu dzīvoklī visiem kļuva šauri.
“Ziniet, bet man patika. Dzīvojām sirsnīgi, draudzīgi. Dzīve bija grūta, bet, ui, cik interesanta,” iesaucas kundze, atceroties, kā vēl sešdesmitajos gados braukusi uz sabombardēto Jelgavu kraut ķieģeļus. Par smago tā laika dzīvi viņa stāsta ar apbrīnojamu vieglumu.
“Vannas istabu pārveidoja par dzīvojamo telpu, bija tikai aukstais ūdens, malku turējām pagrabā. Te jau vēl ilgi tikai ar zirgiem brauca,” viņa atceras.
No bijušā smalkuma nekas daudz pāri nebija palicis. Tomēr ar kaimiņiem attiecības bijušas labas - lai arī “krievu cilvēki”, viņi bijuši inteliģenti un labestīgi.
Mājas pagrabā, kur savulaik bija veļas rullis, ierīkoja šautuvi, bet pirmajā stāvā valsts darba krājkasi, atceras kundze. Laika gaitā ēkā darbojās fotodarbnīca, aptieka un grāmatnīca.
Šajos laikos pagrabā esot ierīkota pirts, kas kādu laiku darbojusies kā meitumāja.
“Palūkojiet, man ciemiņš bija atnācis,” viņa ar plašu žestu norāda uz verandas logu un šķelmīgi pasmaida. “Zaglis!” Esot ierāpies pa logu, kamēr Elgas kundze pa dienu iesnaudusies. “Es viņam saku: “Čau! Kā iet?” Domāju, mazbērni atnākuši.
Bet šis: “Zoloto, vaļuta…” Es nesadzirdēju un pārprasu šim: “Kāda Ļuda?”
Pat tādā trakā atgadījumā 80 gadus vecā kundze saskata mazu piedzīvojumu, un, iespējams, šajā attieksmē meklējams laimīgi nodzīvotas dzīves noslēpums.
Elgas kundze mani nelaiž prom un vēl ilgi izrāda savu dzīvokli ar izcili skaistiem griestu dekoratīvajiem elementiem un ulmaņlaika mēbelēm. Vecais parkets ne vien čīkst, bet arī saldē kājas. Dzīvoklis ir nedaudz mikls un drēgns pat karstā vasaras dienā. Tomēr savu māju Elga Kugrēna mīl tādu, kāda tā ir. “Jaunajiem to nesaprast - viņi jau tikai paķer, bet nezina, ko ar to mantu darīt,” saka kundze, paskaidrojot, ka neesot pareizi, ka māja tikusi tik daudziem īpašniekiem.
Avots - TvNet.lv, Patiesi ievērojamu darbu ieguldījusi raksta autore cien. Evija Haukas k-dze, lai saglabātu informāciju par šo arhitektūras pieminekli un sāktos ziņu vākšana nama bagāto vēsturi.