de

Aleksandrs Ūdris

Viņš bija savu zemi un tautu iemīļojis jau no agras bērnības un kā skolnieks to aizstāvēja pie Rīgas pontona tilta Bermonta uzbrukuma laikā 1919.gadā. Viņš turpināja cīnīties par to, lai kur atrazdamies, lai kādu darbu darīdams. Viņa darba lauks vienmēr ir bijis plašs. Nobeidzis Latvjas Universitātes juridisko fakultāti, 1932.g. viņš kļūst par Rīgas apgabaltiesas vecāko tiesu amata kandidātu un 1935.g. viņu ieceļ par Rīgas bāriņu tiesas locekli. No 1939-1940. gadam viņš ir Rīgas privātās ķīlu zīmju sabiedrības direktors-rīkotājs. Šis amats bija saistīts ar vācu repatriantu nekustamo īpašuma lietu kārtošanu. Bēgļu gaitās Vācijā viņš ir viens no Latviešu juristu biedrības dibinātājiem, tās valdes loceklis un latviešu juristu kongresa organizētājs. ASV pēdējos divdesmit gadus, līdz pensionēšanai, viņš strādā Kongresa bibliotēkā Vašingtonā. Ne mazāk nozīmīga ir viņa sabiedriskā darbība. Studiju laikā, 1924.g. viņš iestājas korporācijā Lettonia un dzīvodams Vašingtonā viņš ir bijis Lettonia Vašingtonas kopas seniors, Vašingtonas latviešu biedrības priekšnieks un Amerikas latviešu apvienības valdes loceklis. Bēgļu gaitās Vācijā nonācis Veimārā, viņš noorganizē vilciena ešalonu latviešu, lietuviešu un igauņu bēgļiem, lai tie nenonāktu krievu rokās. Latviešu bēgļu nometnē Eslingenā viņš ir nometnes padomes un valdes loceklis un vēlāk nometnes vecākā vietnieks. Vienmēr un visur viņš ir tautiešiem palīdzīgs, izpalīdzēšana citiem viņam sagādā sevišķu prieku un gandarījumu. Aleksandrs Ūdris bijis aktīvs arī politikā. Kopš jaunības viņš darbojās Zemnieku savienībā, piedalās šis partijas akadēmiskās sekcijas dibināšanā. Kad 1930. g. viņš apprec tikko amatu beigušā Latvijas valsts prezidenta Gustava Zemgaļa meitu Annu, šis notikums izraisa sabiedrības interesi, jo Zemgals ir Demokrātiskā centra biedrs. Bet raksturīgi viņš savai meitai pasaka: "Tagad Tev jābalso par sava vīra partiju". Tā Ūdru saskanīgajā ģimenē izaug trīs latviski bērni: dēls Juris un divas meitas Anda (Andersone) un Ilze (Black; Bleka). Aleksandrs Ūdris par dzīves pārbaudījumiem nemēdza žēloties, bet centās tos panest ar stoicisku mieru. Kad priekš gada traģiskā nelaimes gadījumā aizgāja bojā viņa dēls Juris, viņš šo smago zaudējumu pieņēma kā dzīves nenovēršamību. Un sajuzdams sava paša dienu norieta tuvošanos, viņš par to runāja ar pazemīgu mieru. Viņš nebija dzīves noliedzējs, viņš dzīvi mīlēja. Viņam patika būt starp cilvēkiem, it sevišķi draugu vidū. Tos viņš ātri iemantoja savas atklātības un sirsnības dēļ. Aleksandrs Ūdris šķirās no dzīves pārliecināts, ka Latvija atkal kādreiz būs brīva. Varētu pat teikt, ka viņa sirds pamazām sadega līdz ar mūsu tautas likteni.

Avots: Laiks, 25.10.1978

Ursache: laiks.us

Keine Orte

    loading...

        NameBeziehungGeburtTotBeschreibung
        1Juris ŪdrisJuris ŪdrisSohn00.00.193202.09.1977
        2Anna ŪdreAnna ŪdreEhefrau25.06.190903.05.1999
        3Gustavs  ZemgalsGustavs ZemgalsSchwiegervater12.08.187106.01.1939
        4Emīlija ZemgalsEmīlija ZemgalsSchwiegermutter00.00.188007.07.1928
        5Wayne Vincent BlackWayne Vincent BlackSchwiegersohn00.00.193709.11.2011
        6Pauls ZemgalsPauls ZemgalsSchwager15.04.191116.06.1977

        Keine Termine gesetzt

        Schlagwörter