de

Natālija Kaže

Persan haben keine Bilder. Fügen Sie neue Bilder.
Geburt:
26.01.1946
Tot:
15.08.2018
Patronym:
Elmārs
Mädchenname:
Rivoša
Friedhof:
Rīgas kremācijas centrs

Natālijas Kažes (dz.Rivošas) māte Ludmila Znotiņa nacistu laikā glāba Rīgas geto ieslodzīto skulptoru ebreju Elmāru Rivošu, par to saukta uz gestapo. Elmāra ģimene, sieva un abi bērni tika noslepkavoti Rumbulā. Elmāru slēpa gan Rūdolfs un Vincentīna Ankravi, gan baptiste Emma Priede, kura ļāva viņam apmestiet pagrabiņā Lāčplēša un Tērbatas ielas stūrī. Natālija to aprakstījusi grāmatā Elmārs Rivošs "Piezīmes".

Pēc kara Ludmila Znotiņa apprecās ar Elmāru Rivošu un 1946. gadā piedzima meita Natālija. 

"Aizmirsies aukstums, salu nejūti. Ka tik ātrāk uzzināt, kas par lietu. Pēdējos dažus desmitus metru neejam, bet skrienam. Sardze pie vārtiem mūs nepārskaita, nav kratīšanas. Sargs skatās mums garām. Vai patiesi, vai patiesi viņam modusies sirdsapziņa? Mūsu kolonna viena no pirmajām, citi atnāk daudz vēlāk, un geto ir gandrīz tukšs. Skrējienā uzzinu, ka daļa geto šonakt tikusi aizvesta, esot daudz nogalināto, visu dienu strādājušas darba komandas līķu novākšanā. Tagad no “mazā geto” laiž “lielajā”. Skrienu pie vārtiem. Tur ir mūsu ebreju policijas “prefekts” Vands, pie vārtiem latviešu sardze. Sargs, pagriezis mums muguru, skatās kaut kur garām, tagad neviens no viņiem nespēj mums paskatīties acīs. Man garām paiet daži ebreji ar lāpstām. Viņu mēteļi ir smilšaini, piedurknes un rokas notašķītas ar asinīm. Sejas neko, izņemot nogurumu, neizsaka. 
Beidzot esmu garām vārtiem, esmu “lielajā geto”. Ielas ir tukšas, slēģi aizvērti, papīrs uz daudziem logiem nolaists. Atceros, ka vēl vakar te vietām bija nenobradāts balts sniegs, tagad viss ir kaut kā samīcīts, uz trotuāra malām ir pakavu pēdas, zirgu mēsli un asins peļķes. Peļķes, pleķi, svītriņas, atsevišķi pilieni. Redzams, ka iela jau tikusi novākta, taču vietām mana sniegā iemīcītus cimdus, bērnu galošas, dažādus sīkumus. Un atkal sarkanas asins peļķes. Regulāri uzkāp mazām vara trubiņām – revolvera ložu čaulām. Domas kaut kur tālu. Neievēroju, kā ar kāju iekāpju asinīs. Dīvaini – sals, bet tās vēl ir lipīgas. Tajās droši vien gulējis nošautais, sildot tās ar atdziestošo ķermeni, viņu droši vien nesen savākuši – izskrien cauri smadzenēm. Jūti, kā tevī iekšā kaut kas ir pārtrūcis, vēl par vienu sajūtu kļuvis mazāk, tu jau esi mierīgs, tu jau esi pieradis, akcija kļuvusi skaidra un vienkārša."

No mākslinieka Elmāra Rivoša atmiņām par 30. novembri.

1941. gada rudenī Rivošs ar sievu Aļu un vēl pavisam mazajiem bērniem Dimu un Lidiju pārcēlās uz Rīgas geto. Visi viņa ģimenes locekļi gāja bojā Rumbulā 8. decembrī otrās akcijas laikā. Pirms 30. novembra darbspējīgie vīrieši tika nošķirti no sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem un ievietoti tā saucamajā "mazajā geto". Elmārs Rivošs izbēga no Rīgas geto 1941. gada nogalē un atrada patvērumu pie drauga Rūdolfa Ankrava Kr. Valdemāra ielā, vēlāk pārceļoties uz pagrabu Lāčplēša ielā 22, kur viņam līdz kara beigām izdzīvot palīdzēja sētniece, pārliecināta baptiste, Emma Priede.

 

 

Keine Orte

    loading...

        NameBeziehungGeburtTotBeschreibung
        1
        Elmārs RivošsVater00.00.190623.11.1957
        2Ludmila RivošaLudmila RivošaMutter00.00.190700.00.1978
        3Andrejs ZnotiņšAndrejs ZnotiņšGroßvater00.00.187800.00.1986

        Keine Termine gesetzt

        Schlagwörter