Manfrēds Kibers

Manfrēds Kibers - Karla Kibera, viena no Līgatnes papīrfabrikas dibinātājiem, mazmazdēls Manfrēds Kibers Vācijā pazīstams kā sirsnīgu un humora pilnu literāro pasaku autors. Vācu rakstnieks, teātra kritiķis, dramaturgs, dzejnieks un tulkotājs, dzīvnieku aizsardzības aktīvists. Plaši pazīstams ar savām dzīvnieku pasakām. 

Manfrēds Kibers dzimis Rīgā , taču visu bērnību un daļu jaunības pavadījis Līgatnē, Paltmales muižā, ko 1880. gadā mantoja viņa tēvs Viktors Kibers.

Varam būt pārliecināti, ka skaistā Līgatnes daba atstājusi paliekošu iespaidu uz topošā rakstnieka daiļradi. Jau bērnībā apkārtējie pamanījuši zēna interesi un mīlestību pret dabu un dzīvniekiem un pieķeršanos dzimtenei. Dabas mīlestība kopā ar attīstīto fantāziju un dievbijību ir Kibera literārā mantojuma pamats.

Diemžēl zēna intereses, noslēgtais, savrupais raksturs un neatkarīgais prāts nebija pa prātam tēvam Viktoram. Attiecības ar tēvu neveidojušās sirsnīgas. Tēvam bijis stingrs raksturs, un dēlam rezervēta attieksme pret tēvu.

Atmiņās par Paltmali Kibers to dēvē par „seno ziemeļu muižu .. manu bērnības gadu pasauli. Vai tā gan nebija ēnu māja no manas grāmatas „Mazās Veronikas trīs liesmas”? Tā bija veca un pārbūvēta, tajā dzīvojušas daudzas paaudzes, tajā nedaudz spokojās, pie sienām karājās nelaiķu bildes,.. runcis Mucepucis mācīja man saprast dzīvnieku dvēseli.. uz tievām un nevarīgām kājām , pelēks un neredzams, caur krēslu slīdēja maģistrs Mīcis, kas atvēra man durvis uz pasaku karaļvalsti. „ Kibers piemin arī muižas parku ar vecajiem kokiem, puķudārziem un tālumā vientulīgos ziemeļu egļu un bērzu mežus. 

Studijas. Pirmās publikācijas.

Jau ģimnāzijas laikā tapa pirmie Kibera literārie mēģinājumi: dzejoļi un īsie stāsti. Lielu iespaidu uz Kibera daiļrades attīstību šajā periodā atstāja Gerharda Hauptmaņa „Nogrimušā zvana” iestudējuma apmeklējums. Lugas tematika, kas skar attiecības starp ikdienišķo dzīvi un pasaules maģiskajiem spēkiem, kļuva par īstu grūdienu. Kiberam nu bija drosme stāties pretī vecāku pretestībai un pašam izvēlēties savu ceļu dzīvē.

Pēc mācībām ģimnāzijās Rīgā un Sanktpēterburgā 20 gadus vecais Manfrēds iestājās Leipcigas universitātē, lai studētu ģermānistiku, psiholoģiju un natūrfilozofiju. Tomēr studijas netika pabeigtas. Dzīve lielpilsētā ļoti atšķīrās no Kibera iepriekšējās dzīves. Viņš viegli padevās dažādām ietekmēm. Students labprātāk uzturējās mākslinieku aprindās, bija biežs viesis mākslinieka Maksa Klingera (Max Klinger) darbnīcā.

Lepcigā Kibers iepazinās un nodibināja draudzīgas attiecības arī ar rakstnieci un komponisti Elizabeti Gerlahu-Vinceri (Elisabeth Gerlach-Wintzer), kurai veltīti vairāki Kibera dzejoļi.

Tēva Viktora Kibera pēkšņā nāve 1902. gadā, kā arī ar to saistītās finansiālās grūtības pārtrauca Manfrēda uzturēšanos Leipcigā. Tomēr Leipcigas periodā, šajā pašā 1902. gadā vēl paspēj iznākt viņa pirmā dzejas grāmata.

Berlīne un pirmie panākumi.

Līdz 1918. gadam Kibers uzturas Berlīnē, kur strādā par redaktoru izdevniecībā, vēlāk kļūst par lektoru. 1904. gadā piedzima Kibera un Elizabetes Gerlahas- Vinceres ārlaulības meita Leonija (Leonie). Lai gan attiecības ar Leonijas māti drīz izira, Kibers bija patiesi pieķēries meitai un rūpējas par Leoniju līdz pat savai nāvei.

Berlīnes periodā tika publicētas viņa pirmās pasakas pieaugušajiem un nākamie dzejoļi. Pamazām izveidojās un noslīpējās viņam raksturīgais literārais stils. 1906. gadā tika pabeigta pirmā luga- mistērija „Meistars Matiass”. 1908. gadā tā tika uzvesta Berlīnes karaliskajā teātrī. Teātra māksla Kiberam vienmēr bijusi tuva, viņš rakstījis arī dziesmas vairākiem Berlīnes teātriem. Īpaša attieksme Kiberam izveidojās pret dzeju, ko viņš dēvē par garīgas izziņas nesēju. 

1909. gadā Kibers apprecējās ar mākslinieciski un literāri apdāvināto baltvācieti. Elizabeti Bolto fon Hoenbahu (Elisabeth Boltho von Hohenbach) (1882.-1984.), kuras dzimtas saknes nāk no Cēsu puses. Viņa saistīja Kibera uzmanību ne vien ar savu talantu, bet arī ar uzskatiem un interesēm. Elizabete piederēja teozofijas sekotājiem, vēlāk kļuva arī par antropozofijas kustības piekritēju.

1911. gadā notika satikšanās, kas Kiberu un viņa daiļradi ietekmēja uz visu atlikušo mūžu. Kibers Berlīnē sastop Rūdolfu Šteineru (Rudolf Steiner) un viņa ietekmē kļūst par kaismīgu antropozofijas kustības piekritēju. Šeit vietā paskaidrot, ka antropozofijas kustība ir Rūdolfa Šteinera radīta mācība, kas aizstāv objektīvas garīgas pasaules eksistenci, kurai var pietuvoties, praktizējot domāšanu, kas abstrahējas no materiālās pasaules.

1912. gadā iznāca dzīvnieku pasaku krājums „Dzīvnieku pulkā”(„Unter Tieren”), ko atzinīgi novērtēja gan lasītāji, gan kritika.

Pirmais Pasaules karš un atgriešanās Lavijā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Kibers uzturējās Berlīnē. Tā kā viņam bija cariskās Krievijas pase, armijā Kiberu neņēma.

Pēc kara (vai kara laikā: ziņas par šo faktu ir pretrunīgas), noraizējies par ģimeni un dzimteni, Kibers ieradās Latvijā, kur gan uzturējās tikai līdz 1919. gadam. Šajā īsajā uzturēšanās laikā Latvijā Kibers vada Vācu tautas tēatri (Volksbühne) Rīgā.

Par šo Kibera atgriešanos dzimtenē diemžēl pagaidām zinām ļoti maz. Kāds Lovenšteinas (pilsēta Vācijā, kur mūža nogali pavadīja Kibers) iedzīvotājs, mākslinieks Rihards Holijs atceras Kibera stāstīto par šo laiku. 1917. gadā (ticamāk gan, ka tas bijis 1919. gads) Kibers uzturējies savā Paltmales muižā, kad tajā iebrukuši boļševiki. Tie iebrukuši istabā, kur tobrīd sēdējis rakstnieks. Viņš sev raksturīgajā pieklājīgajā manierē esot piedāvājis ienācējiem uzsmēķēt cigārus. Iebrucēji samulsuši un devušies prom.  Lai gan šī pārstāstītā atgadījuma patiesie apstākļi mums nav zināmi, tas tomēr liecina par Kibera laipno raksturu un muižā augušā zēna nevainojamām manierēm.

Štutgarte. Jaunas pasakas. Okultisms.

1919. gadā Kiberu laulātais pāris atgriezās Vācijā un līdz 1923. gadam dzīvoja Štutgartē. Kibers strādā cigarešu fabrikas laikrakstā, vada arodbiedrību izdevniecību, raksta teātra kritikas. Šajā laikā tiek publicētas viņa jaunākās pasakas un stāsti par dzīvniekiem, ko vācu lasošā publika jau paspējusi iemīļot. Pats autors pasakas uztvēra nevis kā izdomātus stāstus, bet gan kā citas pasaules īstenību. Manfrēda Kibera pasakas ir sirsnīgas, varbūt mazliet naivas, spilgti ieskanas autora reliģiozitāte. Galveno vērtību tām piešķir Kibera aizrautīgā un dzīvā fantāzija, kas radījusi spilgtus un aizkustinošus tēlus. Galvenie varoņi visbiežāk ir arī Līgatnes apkaimē sastopamie meža un lauka zvēriņi, kas katrs apveltīts ar savu spilgtu raksturu.

1920-tajos gados Kibers pastiprināti pievērsās okultismam, lasīja lekcijas par okultismu tautas augstskolā Štutgartē. Vēlāk viņa uzskati šajā jomā tiek apkopoti arī grāmatā „Ievads okultismā. No senatnes līdz mūsdienām”. Kas attiecas uz Kibera uzskatiem ezotērikā, tad savā darbā viņš centās modināt lasītājos interesi par robežzinātnēm, izvairoties no tīras ezotērikas, kas nebalstās nekādos pierādījumos. Antropozofijas biedrībā, kurā Kibers bija iestājies drīz pēc tikšanās ar Rūdolfu Šteineru, viņš pamazām saskatīja pārāk sektantisku pieeju un attālinājās no biedrības paustajiem uzskatiem. Vienīgi Rūdofa Šteinera paša darbus Kibers cienīja un augstu vērtēja līdz pat savai nāvei.

Lovenšteina. Kibera mantojums.

1922. tika šķirta Kiberu laulība, Manfrēds adoptēja savu nelikumīgo meitu Leoniju, un 1923. gadā tēvs ar meitu pārcēlās uz dzīvi uz Lovenšteinu, nelielu pilsētiņu Vācijas dienvidos. Kā norāda Kibera dzīves apskatnieki, tā acīmredzami bija bēgšana no sabiedriskās dzīves un nošķiršanās vientulībā.

Šajos gados aizvien pamanāmāka kļuva Kibera darbība dzīvnieku aizsardzības jomā. Savam laikam viņš pauž neparasti radikālus uzskatus, kas itin labi sasaucas ar mūsdienu dzīvnieku tiesību aizstāvju programmu. Kibers ne tikai pauda savus uzskatus šai jomā, ber arī finansiāli atbalstīja dzīvnieku aizsardzības partiju. Kibera dzīves moto bija: „viens otram palīdzēt nastu nest: gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, gan visiem, kas dzīvi”. 1925. gadā tika publicēta dzīvnieku aizsardzības tēmai veltīta grāmata „Dzīvnieku aizsardzība un kultūra”. 1930. gadā Kiberam tika piešķirta starptautiska balva par nopelniem dzīvnieku aizsardzībā.

Lovenšteinas klusajā atmosfērā radās jauni dzejoļi. Atgriezās arī Kibera šķirtā sieva Elizabete un palika pie rakstnieka līdz pat viņa nāvei. Tomēr Kibers aizvien vairāk un vairāk noslēdzās sava pasaulē. Viņa pārdomu augļi ir Lovenšteinas periodā publicētie darbi par dzīvnieku aizsardzību un jo īpaši par Kibera testamentu jeb atvadu saucienu dēvētais, 1931. gadā publicētais sabiedriski kritiskais darbs „Jaunā cilvēce. Prātojumi divpadsmitajā stundā”, kurā Kibers kritizē sabiedrībā valdošās politiski saimnieciskās mahinācijas un nekritisku ticību zinātnes visspēcībai. Šajā situācijā Kibers saskata apstākļus un nepieciešamību jaunas civilizācijas dzimšanai. Jaunas un humānas cilvēces. Kibers 1931. gadā raksta, ka šī prātā sajukusī pasaule mainīsies, ja vien nesāksies šausminošs karš. Acīmredzot rakstnieka jūtīgā pasaules uztvere ļāva viņam saskatīt notikumus, kuri jau bija nobrieduši, bet ko viņš pats, varbūt par laimi, nepiedzīvoja, jo mira 1933. gadā, dažus mēnešu pēc tam, kad par Vācijas kancleru bija kļuvis Hitlers.

Dabas noplicināšana, kara bezjēdzība, reklāmas pārmērības, satiksmes sastrēgumi- lūk, tēmas, kas satrauca mūsu novadnieka prātu jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Tēmas, kas savu aktualitāti nav zaudējušas līdz mūsdienām.

Liels Kibera cienītāju pulks pavadīja rakstnieku pēdējā gaitā uz Lovenšteinas Meža kapiem.

Lovenšteinas pilsēta sava pazīstamā pilsoņa vārdā nosaukusi pamatskolu. Senatnīgajā pilsētas rātsnamā atrodas Manfrēda Kibera muzejs.

Avots : www.manfredkyber.de , Inese Okonova "Novadnieks Manfrēds Kibers un viņa mantojums."