Lilija Ērika

Lilija Ērika Rīgas Latviešu teātrī debitēja 1906.gadā, bet 1976.gadā LPSR Akadēmiskajā drāmas teātrī ar panes Konti lomu O. Zahradnīka "Zvanu solo" iestudējumā atzīmēja skatuves darbības 70 gadus.Viņas vecāki bija aktieri Hermīne un Aleksandrs Freimaņi, kuri veicināja viņas profesionālo izaugsmi.

Jaunā Rīgas teātra Raiņa darbu pirmiestudējumos viņa atveidoja galvenās lomas: Saulcerīte ("Zelta zirgs", 1909), Spīdola ( "Uguns un nakts", 1911), Ārija ("Indulis un Ārija", 1912), "Pūt, vējiņi" pirmuzvedumā 1914.gadā viņa bija Anda, bet Nacionālajā teātrī viņa atveidoja gan Asnāti ( "Jāzeps un viņa brāļi", 1920), gan Leldi ( "Spēlēju, dancoju", 1921). Viesrežisora Mihaila Čehova iestudējumos 1932.gadā viņa atveidoja gan Kārinu (Ē.Strindbergs "Ēriks IV"), gan Mariju Fjodorovnu ( A. Tolstojs " Jāņa Briesmīgā nāve"), gan Ofēliju (V. Šekspīra "Hamlets").

Padomju okupācijas gados aktrise saglabāja savu neatkarīgo stāju un augsto profesionalitāti visdažādākajos iestudējumos. Atveidoja titullomu F. Garsijas Lorkas drāmā "Bernardas Albas māja"(1963), Māti Raiņa "Pūt, vējiņi" (1968) uzvedumos. Brīnišķīga bija viņas Vecmāmiņa M. Fermo komēdijā "Krīt klaudzot durvis"(1973).

Māte - aktrise Hermīne Freimane. Mazmeita - baleta soliste Ināra Ābele-Cera, dz.1943.g.