Fricis Gulbis

Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās viņš apgulies un palicis mūžīgai guļai kaut kur tālu aiz Maskavas Pievolgas līdzenumos... Ar pauniņu padusē no bēgļu gaitām atgriezās Kalēju saimniece ar diviem maziem bērniem - puisēnu un meitenīti. Puisēns vēlāk izauga par dzejnieku Vili Veldri.
Dzejnieka Viļa Veldres tēvs,kas tāpat kā dzejnieks īstā vārdā saucās Fricis Gulbis, Vandzenē ienācis no Zemgales, ja nemaldos no Sēmes,kur līdz Kalēju māju pirkšanai, strādājis pagastā par darbvedi. Viņš bija ļoti apdāvināts, asprātīgs, neizsīkstoši uzņēmīgs un dzīves priecīgs cilvēks,vienmēr pilns visādu ierosmju un plānu, labs runātājs, organizētājs, nepagurstoši izpalīdzīgs un  devīgu roku, taisni slims bez sabiedrības! Viņš vairākkārt visu savu plašo māju zemi apsējis ar bastardāboliņu sēklai, iekūlis milzu birumu un, to pārdodot ,sagrābis pasakainas naudas summas! Viņš mācījis un skubinājis arī citus vandzēniešus audzēt šo pagastā līdz tam svešo "azarta" augu. Viņam klausījuši un sekojuši, tie palikuši stāvus bagāti. Viņš nodibinājis lauksaimniecības biedrību, lopkopības pārraudzības biedrību un Vandzenes piensaimnieku sabiedrību kā pirmo Kurzemē, bet kā otro Latvijā. Vienmēr un visur, lai pasākumi sekmētos un ieietos, viņš plaši šķiedis personīgo naudu. Arī glāzītes draugs viņš bijis un daiļā dzimuma ielenkts. Skaistu augumu un seju, kuplām labi koptām ūsām viņš ar savu ārieni atgādinājis Poruku.
Vēl trīsdesmit gadus pēc tam, kad dzejnieka tēvs bija šķīries no Vandzenes, viņš pagastā bija dzīvā un labā atmiņā. Par viņu vēl bija saglabājušies un klīda dažādi anekdotiski nostāsti. Dzejnieks pats tiem un ļaužu atmiņām par savu tēvu pievērsa dzīvu interesi un klusībā tos vāca... Ābols nekrīt talu no ābeles: arī par dzejnieku pašu palika pagastā daži līdzīgi nostāsti kā par viņa tēvu.

Avots: Alteringas rakstniecības kopas mēnešraksts, 01.04.1946, no Mārtiņa Mākoņa atmiņām