Pastāsti par vietu
lv

Kārlis Tenisons

Pievieno šai personai bildi!
Dzimšanas datums:
08.08.1873
Miršanas datums:
09.05.1962
Papildu vārdi:
Vagindra Mantramitra, Kārlis Augusts Tenisons
Kategorijas:
1. Pasaules kara dalībnieks, Arhibīskaps, Bīskaps, Ceļotājs, Mūks, Saistīts ar Latviju
Tautība:
 latvietis, igaunis, anglis
Kapsēta:
Norādīt kapsētu

[apraksts top]

Pirmais Latvijas budistu mūks.

Dzimis Lauru kolonijā Igaunijā 1873. gadā turīga lauksaimnieka ģimenē.

Jau agrā jaunībā daudz ceļojis.

20 gadu vecumā no kāda lietuviešu budistu garīdznieka esot iesvētīts par budistu priesteri.

Pieņemtais budistu vārds Vagindra Mantramitra.

Pirmā pasaules kara laikā bija budistu kapelāns krievu armijā.

1923. gadā iecelts par Baltijas valstu budistu augstāko vadītāju.

Dzīvojis Rīgā.

Vēlāk mitinājies Siāmā, no kuras pēc kāda laika izraidīts. Vēsturiskajā presē minēti diametriāli pretēji iespējamie izraidīšanas iemesli - pēc vienas versijas it kā par komunistiskas literatūras glabāšanu, pēc citas - par atteikšanos savus Latvijas dokumentus nomainīt pret Siāmas sabiedrotās PSRS dokumentiem. Kontaktpersona 

Mūža novakari pavadījis Burmā.

Miris Burmas galvaspilsētā Rangunā 1962. gadā.

---

1962.gada "Latvija Amerikā" raksta:

"Kādreiz rīdziniekiem labi pazīstamais budistu mūks Kārlis Tenisons, kas staigāja pa pilsētu brūnā mūka tērpā, apjozies ar virvi, kailu galvu, sandales basās kājās, ieguvis lielu ievērību budistu pasaulē pēc savas nāves. Tenisons pēdējos gados dzīvoja Rangunā, Burmā. Viņu dēvēja par Baltijas valstu budistu arhibīskapu. Viņa palīgs un sekretārs bija igaunis Fridrihs Lustigs, kas pievērsies budismam pirms 32 gadiem.

Šā gada 9. maijā plkst. 7.05 vakarā Tenisons nomira kāda slimnīcā. Kad bija jau pagājušas 40 stundas kopš Tenisona nāves, ārsti ievēroja, ka, neskatoties uz karsto laiku, viņa līķis neuzrādīja nekādas pārmaiņas. Par to ziņoja veselības mijnistrijai, kuras pārstāvji nekavējoties ieradās slimnīcā un pārliecinājās, ka tiešām pie līķa nav manāmas nekādas trūdēšanas pazīmes. Laikraksti par to rakstīja kā par brīnumu. Ziņa par to izplatījās pa visu budistu pasauli. Dalai Lama, kas dzīvo trimdā Indijā, atrakstījis vēstuli Lustigam. Budistu baznīca tagad izsludinājusi Tenisonu par svēto. Trešā dienā pēc nāves Tenisona mirstīgās atliekas pārpelnoja. Viņa bērēs piedalījās tūkstošiem cilvēku. Zārku pavadīja motorizētās policijas eskorts, šādu godu parāda tikai ievērojamām personām. Kārlis Tenisons dzimis 1873. g. 8. augustā Vidzemē. Pirms nāves viņš iecēlis Fridrihu Lustigu par Baltijas valstu budistu galvu. Lustigs stāsta, ka vēl sešus mēnešus pirms savas nāves Tenisons viņam teicis ,ka pēc nāves viņš parādīšot savu spēku, kas likšot bīties viņa ienaidniekiem."

***

Kārlis Augusts Tenisons dzimis 1873. gada 20. augustā un Poltsamaa rajona Odratsi viensēta Igaunijā varbūt arī varētu būt dzimšanas vieta. Ir minēti arī citi dzimšanas gadi un vietas. Tolaik tā bija Krievijas impērijas Vidzemes guberņa, kurā ietilpa pārsvarā visa šodienas Igaunija, Latvijas Vidzemes daļa un arī Rīga.

Tenisons dzimis angļu emigranta, kurš nezināmu iemeslu dēļ ļoti ienīdis savu Dzimteni, ģimenē. Droši vien ne pirmajā paaudzē, jo tāds uzvārds Tõnisson tīrasiņu anglim būtu pārāk eksotisks, bet varbūt augšminētā naida dēļ pieņēma sievas uzvārdu, tomēr Tenisona māte it kā bijusi latviete. Pilnīgs ķīselis.

1892. gadā Kārlis Augusts iestājas Pēterburgas universitātes Filozofijas fakultātē un šis ir viens no atslēgas faktiem, bez kā nesalīmētos kopā viņa pārējā biogrāfija. Pēterburgā viņš dzīvo pie sava tēva jaunības drauga Espera Esperoviča Uhtomska. Gan Kārļa tēvs, gan Uhtomskis abi ir interesējušies par etnogrāfiju. Te vēl parādās minējums, ka Kārļa tēvs esot bijis arī personīgi pazīstams ar Nikolaju II. Kāpēc gan ne. Pie Uhtomska Kārlis iepazīstas ar Austrijā dzimušo un Igaunijā augušo baronu Romānu Ungernu fon Šternbergu. Mistiķi un avantūristu, kurš savās dzīves konstrukcijās bija ārkārtīgi virtuozs. Pilsoņu karā viņš izteica ideju par budismā balstītas Āzijas monarhijas izveidi, Tālajos Austrumos mēģināja atbalstīt ķīniešu monarhistus, bijis viens no nedaudzajiem „balto” nometnē, kas stingri pastāvējis uz monarhijas atjaunošanu Krievijā. Ar nikneimu „Asiņainais barons” vērsās pret saviem idejiskajiem pretiniekiem ar ārkārtīgu nežēlību, līdz pašu karaspēka mongoļi viņu sagūstīja un izdeva „sarkanajiem”.

Mongoļi viņu uzskatījuši par Čingizhana reinkarnāciju, bet XIII Dalailama, pēc komunistu Ungernam izpildītā nāves sprieduma, esot pasludinājis baronu par Mahakalas inkarnāciju. Acīmredzot arī barons Ungerns jau tolaik bija izteikts budisma adepts. Katrā ziņā Tenisona vēlāk paustajās domās var pamanīt daudz kopīga ar barona Ungerna idejām.

1893.gadā Tenisons dodas uz Burjatiju, lai pētītu budismu. Vēl viņam interesē kāds lietuviešu budistu mūks, kas saskaņā ar baumām dzīvo kaut kur Aizbaikālā. Dīvaini, bet viņš atrod šo cilvēku Burkučinskas klosterī pie Baikāla, tobrīd 85 gadus vecu eiropieti, kas lasa tibetiešu tekstus – Kunigaikšti Ģediminas (Mahačarju Ratnavadžru iesvētītā vārdā), kas pavadījis vairākus desmitus gadus kā budistu mūks. Te Tenisons pieņem no Ģediminas ordināciju. un viņš esot stāstījis Tenisonam, ka nodzīvojis Ganden klosterī Lhasas tuvumā 10 gadus, ja tas bijis kaut kur 19.gs. vidū, tad Kunigaikštis Ģediminas varētu būt pirmais modernajos laikos Tibetu apmeklējušais eiropietis. Tā, bet ko saka skeptiskāk noskaņotie pētnieki. Tie atraduši faktu, ka pēc vidusskolas beigšanas vecāki viņu nosūta skoloties luterāņu teoloģiju kaut kur uz Somiju, taču viņš aizbēg un sāk klejot pa ārzemēm.

Kad vēlāk Tenisons atstāsta savus ceļojumus, viņš nemitīgi maina maršrutu un piedzīvojumu saturu, tāpēc pilnībā mēs nevaram uzticēties nevienai no versijām. Varbūt iztēles bagātais jauneklis vispār nekur nav ceļojis, jo dokumentāli zināms, ka 1906. gadā viņš atkal ir Igaunijā, kur sāk izdot paša sarakstītas brošūras. Tās pauž tradicionālas pļāpas par Pasaules galu, kurās kristīgie elementi kaujās ar pagāniskiem pareģojumiem, kas ir stipri tālu no budisma.

Ap šo laiku viņš sācis uzskatīt sevi par latvieti. Igauņu pētnieki gan neredz tam nevienu loģisku iemeslu, bet tas liecinot par viņa psihisko nelīdzsvarotību un tieksmi uz faktu sagrozīšanu. Arī Kunigaikšta Ģediminas esība tā īsti nav apstiprinājusies. Leģenda turpinās 1897.gadā, kad Tenisons, atgriezies no Austrumiem, mēģina pievērst budismam baltiešus Pēterburgā. Tas rezultējas 75 oficiālos sekotājos, bet tūlīt viņam uzklūp pareizticīgās baznīcas melnsvārči, kas to visu nodēvē par pagānismu. Tad, pēc Tenisona liecībām, viņš spiests iepazīt rindu slavenāko Krievijas cietumu līdz viņu izsūta nometināšanā uz mūžu Arhangeļskas guberņā, bet vēlāk uz Jakutskas apgabalu Austrumsibīrijā . Virziens ir pareizais un ap gadsimtu miju, kaut kā atkratījies no uzraudzības, Tenisons atkal devies ceļojumā. Maršrutā Kamčatka, Burjatija, Mongolija, Ķīna, viņš sācis atteikties no apavu valkāšanas. Varbūt tie vienkārši nebija pieejami. Visticamākais, ka šajā laikā viņš iepazīstas ar Mongolijas un Burjatijas lielākajiem lamām, un burjatu svēto Hambo Lamu Daši-Dordžo Itigilovu. Šis lama vēsturē iegājis ar savdabīgu fenomenu, jo pēc nāves viņa ķermenis nav sadalījies, kas ticis apstiprināts zinātniski 2002.gadā, 75 gadus pēc viņa apzinīgās aiziešanas, par ko tajā laikā ziņoja lielās ziņu aģentūras un arī New York Times. Itigilovam bijuši lieli nopelni atbalstot Pēterburgas pirmā budistu tempļa tapšanu, kurā ne maza loma bijusi arī Tenisonam.

Ir pienācis 1905. gads un Budistu enciklopēdija vēsta, ka viņš kopā ar Agvanu Dordžijevu dodas uz Lhasu un tiek iepazīstināts ar XIII Dalailamu Tubtenu Gjaco. Ba-bah! Pēc 1905. gada revolūcijas attieksme pret ticības brīvību nedaudz mainās un Tenisons var atgriezties Pēterburgā. Pa ceļam no Mongolijas viņš nonāk Orenburgā, Samārā, Saratovā. Te visur viņš mēģinājis izraisīt interesi par budismu ar lekcijām, bet atsaucības nav bijis. Vienīgi Saratovā, studentu veģetārajā restorānā, viņā mazliet ieklausījušies. Vīlies Tenisons dodas uz Astrahaņu, kur jau darbojas kalmiku budistu tempļi. Viņš atkal satiekas ar Agvanu Dordžijevu, un 1900. gadā ar paša XIII Dalailamas svētību, un, pateicoties Agvana Dordžijeva centieniem, sākas Pēterburgas budistu tempļa radīšana.

Vispirms Tenisons piedāvājis to celt Rīgā pie Ķīšezera vai Jūrmalas Majorenhofā, bet Vidzemes gubernatots, vācu muižniecība un Pareizticīgā baznīca tam izteikti pretojusies. Nav gan zināmas detaļas kā tas noticis. Dalailama ziedo 50000 rubļu, kas ir milzu summa, bet pārējais tiek savāks budistu zemēs. Pēterburgā rodas tempļa atbalsta grupa, kurā darbojas akadēmiķi Radlovs un Oldenbergs, kņazs Uhtomskis, austrumpētnieki Kotvičs un Rudņevs, mākslinieki Nikolajs Rērihs un Šneiders piedalījās celtniecības komitejas darbā, arhitekts Baranovskis uzņēmās projekta izstrādi. Neticami, bet templis Vasīlija salā tiek uzcelts un ir saglabājies līdz šodienai.

Templis, kā trisdimensiju mandala, pirmo kalpojumu veic 1913. gada 21.februārī. Cara tētiņs Nikolajs II apstiprina tempļa kalpotāju štatu, tas sastāv no 9 cilvēkiem, to vidū ir arī Tenisons, un no šī brīža var uzskatīt, ka Kārļa Tenisona budistu mūka statuss ir oficiāli atzīts. Sākoties I. Pasaules karam viss sagriežas īstā vēstures ratā. Tenisonu iesauc armijā!

Viņš dien 4.Kaukāza pulkā, karo Austrumprūsijā, tiek pie zābakiem un dabū medāli par varonību, bet jau 1915. gadā tiek atvaļināts, un dodas uz Burjatiju, pēc tam vairs nav isti saprotams, ko viņš darījis laikā līdz 1920.gadam. Skeptiskākie prāti tieši šajā laikā saskata it kā viņa pilnīgi fantastisko izdomājumu aktivizēšanos. Savos darbos viņš raksta kā ganījis ziloņus Ceilonā, Johannesburgā sastapis kādu dižciltīgu angli, ar kuru kopā ceļojis pa klosteriem, Kongo džungļos gatavojies dibināt Laimes valsti baltiešiem, nezināmu motīvu dēļ apmeklējis Turciju un Palestīnu.

Ap šo laiku parakstam sāk izmantot garīgo vārdu Vend Vahindra - brālis Vahindra. Parādās arī tituls “budistu arhibīskaps”, lai gan budistiem nav bijis pieņemts veidot hierarhiskas kopienas pārvaldīšanas struktūras, bet, iepējams, šo titulu ieguvis tibetiešu pilnīgās neizpratnes dēļ. Saruna varēja būt īsa un rezultatīva:

- Kam tev tāds tituls?

- Gribu apvienot Baltijas budistus.

- Kāpēc ne, še tev karogs rokā!

1920. gadā Pilsoņu kara haoss Krievijā pieņem pataloģiskus apmērus. Tempļa mūki izdzenāti un izrādās, ka Tenisons ir vienīgais tempļa kalpotājs, kurš sargājis 50000 sējumu apjoma bibliotēku. Čekas arhīvi liecina, ka 1920. gadā, Tenisons ticis uzskatīts par pilntiesīgu Tibetas pārstāvi Padomju Krievijā, ko apliecinājis Dordžijeva parakstīts dokuments krievu valodā ar zieģeli un foto. Dokumenti arhīvos satur saraksti ar tālaika Krievijas Ārlietu komisariāta Austrumu nodaļas vadītāju latvieti Jēkabu Jansonu. Teiksim tā - tie vīriņi jau nu gan zināja, kas ir kas. Pēc tam atkal nekas nav zināms līdz 1923.gadam, lai gan Tenisons apgalvo, ka mitinājies kādā alā Indijā, kur no angļu tūristiem uzzinājis, ka Baltijas valstis jau labu laiku ir neatkarīgas. Paralēli alai ir stāsts par Lhasu, kur XIII Dalailama oficiāli piešķir viņam Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Sangharadžas (budisma kopienu vadītāja) titulu. Tad arī sākas tā biogrāfijas daļa, kas saistās ar Rīgu.

Jau 1922. gadā Kārlis Augusts saprot, ka, paliekot Krievijā, viņš tiks fiziski iznīcināts, jo pazīmes tam jau parādās arvien radikālākajās represijās pret kulta kalpiem. Tenisons iesniedz papīrus Igaunijas konsulātā, bet izskatīšana ievelkas un beigās viņam pavalstniecību atsaka

Ir jau 1923. gads un tādas pat darbības rezultātā Latvijas pārstāvniecībā, pilsonība tiek iegūta. Viņš dodas uz Tartu, bet vēlāk uz Rīgu. Te tad arī viņš apmetas arhitekta Viktora de Grabes 1875. gadā projektētajā namā Baložu ielā 8, kur vienā no istabām izveido mazmazītiņu budistu lūgšanu telpu. Rīga Tenisonu nepavisam neuzņem atplestām rokām, viņš pa taisno nokļūst dzeltenajā presē un startē kā karikatūru varonis. Viņa stāstītie dzīvesgājuma fragmenti kļūst par joku un izsmiekla avotu. Tiek mēģināts vērsties pie rīdzinieku saprāta ar dažādu brošūru palīdzību, bet izdevums “Ko Buddas priesteris Tennisons grib dot latvju tautai?”, kur viņš apraksta kā Kunluna kalnos nokļuvis laimes pārpildītā ielejā. Tur starp palmām un citiem tropu augiem dzīvo tikai veģetāri vīrieši, visas pasaules kultūras tautu filosofi, kuri neatzīst naudu, nelieto ārējās pasaules lietas, bet visu gatavo paši, sarāvuši visas saites ar pārējo pasauli un tāpēc dzīvo 200 un vairāk gadu. Toreiz līdz vēderkrampjiem smējās visa Rīgas inteliģence, bet pēc simt gadiem mēs pilnā nopietnībā uztveram jebkādus, pat daudz fantastiskākus, stāstus par Šambalu.

Lai nu kā, bet Āgenskalna templis dažus sekotājus piesaista, starp kuriem ir Latvijā ārkārtīgi pazīstams fotogrāfs Jānis Rieksts, izcilais Bermontiādes dokumentētājs. Ar nākamajām grāmatiņām Tenisons iebrauc pilnīgās auzās, sludinot Pan-Baltijas valsts ideju, kurai varētu pievienoties arī daļa no Baltijai līdzās esošās Rietumkrievijas un Baltkrievija, bet tā kā viņš uzskata, ka šādas valsts valoda varētu būt krievu, tad iemanto rusofila slavu un panāk vēl lielāku izolāciju.

Ne īsti 1927. vai 1930. gadā Tenisonam viss ir apriebies un viņš pārbrauc uz Igauniju, kur viņam kā māceklis pievienojas astoņpadsmitgadīgais Frīdrihs Voldemārs Lustigs, Igaunijas vācbaltietis no Narvas. Nākamajā gadā abi pamet Baltiju uz visiem laikiem. Te sākas tā Tenisona dzīves daļa, kura vairs īpaši netiek apšaubīta, bet ir ne mazāk fantastiska kā iepriekšējā.

Tenisons un Lustigs vispirms dodas uz Parīzi, kur gadu studē sanskritu un abi mācās tibetiešu valodu. Viņu mērķis bija nokļūt Tibetā tāpēc ar kuģi no Francijas tie dodas uz Siāmu, tagadējo Taizemi, kur izmantojot karaļa (!) ielūgumu kādu laiku uzturas cienījamu viesu statusā. Vēlāk apceļo Ķīnas klosterus, bet, nesasnieguši Tibetu, atgriezās Siāmā, jo bija sācies II. Pasaules karš.

Visu kara laiku tie pavada Bankokā un darbojas kā ārštata žurnālisti kādā vietējā nedēļas izdevumā un turpina tā līdz 1949. gadam, kad, nez kādu iemeslu vadīti, publicē rakstu par starptautiski asu politisku tēmu, kā rezultātā tiek izraidīti no Taizemes. Viņi lūdz politisko patvērumu Birmā, jo apgalvo, ka 30 kareivju konvojā tie aizvesti uz pierobežu, kur uzsēdināti uz plosta un palaisti pa straumi robežupē. Birma abiem dod mūža patvērumu un mūki nonāk Rangūnā, kur iegūst ilgi kāroto mieru. Abi mācās birmiešu valodu un raksta dzeju, Lustigs būdams muzikāli īpaši apdāvināts, sāk pārlikt birmiešu seno mūziku eiropiešu nošu sistēmā. Tennisons uzsāk darbu pie budisma katķisma, kas diemžēl nav izdots, bet labi un korekti skaidrojot budisma mācību. Lustigs uzsāk tulkot angliski birmiešu poēziju, par ko tiek augsti godāts vēl šodien. Abi piedalījušies daudzās starptautiskās konferencēs. Mahajanas (viena no divām galvenajām budisma skolām) pārstāvju statusā viņi piedalās 6. Dienvidu budisma Koncila darbā.

Saskaņā ar Budistu enciklopēdijas sniegto informāciju 1956.gadā viņi apmeklē arī 4. Vispasaules budistu kongresu Katmandu, kur Tenisonam lūdz teikt atklāšanas runu 150 tūkstošiem delegātu.

Šie fakti nav apstrīdami, jo ir fotoliecības. Vēl fiksēts brīdis, kad Nepālas karaliene Tennisonam pasniedz Balto Taru, speciāli viņam veidotu mantru. Ziniet, budisti uz kādu cilvēku paskatoties vien, ātri uzzin par viņu vairāk, nekā viņš pats, tāpēc nedomāju, ka viņi šo daudzo gadu laikā nebūtu atšifrējuši acīmredzamu avantūristu un viltvārdi. Tenisonam bija pirmskara Latvijas pase, bet Lustigam Igaunijas, un visās starptautiskajās konferencēs, kur viņi piedalījušies, abi mūki vienmēr uzsvēruši to, ka pārstāv divas PSRS okupētās valstis. Kārlis Augusts Tennisons mirst 1962. gada 9. maijā, mēnesi pirms zīmīgā militārā apvērsuma, kas Birmu pārceļ pilnīgi citā realitātē un starptautiskā izolācijā no pašu puses.

Dīvaini, ka tropiskajā klimatā 48 stundas pēc nāves viņa ķermenis neuzrāda nekādas fiziskas sadalīšanās pazīmes vai citas izmaiņas, par ko ārkārtīgi ieinteresējas Rangūnas hospitāļa mediķi. Viņš tiek kremēts ar lielu cieņu un apbedīts Švedagona pagodas pakājē. Pēc nāves Kārli Augustu pasludina par bodhisatvu, kas ir ārkārtīga atzinība un ne pavisam nav biežs pasākums budismā’ jo bodisatva ir būtne, kas palīdz citiem sasniegt apskaidrību, jeb Nirvānu. “Bodisatva" sanskritā nozīmē "viedā būtne”, kas pats sasniedzis Nirvānas, jeb pilnās laimes un apskaidrības robežu, taču pats nekļūst par budu, lai palīdzētu citiem sasniegt šo stāvokli. Bodisatvas statusā nonākuši visi Dalailamas.

Lustigs tiek iecelts par pēdējo Latvijas budistu bīskapu, apkopo un 1965. gadā pabeidz Tenisona stāstīto biogrāfiju, kura ietilpst 1000 lappusēs. Te nu atkal parādās multiplikācijas filmu cienīgi tēlojumi, par ko Igauņu pētnieks Maits Taltss raksta:

“Mēs nedrīkstam izslēgt iespēju, ka Brāļa Vahindras attiecības ar tā saucamo objektīvo realitāti nebija gluži tādas kā parastajiem cilvēkiem. Lai arī tiešu pierādījumu mums nav, domājams, ka Brālis Vahindra bija lieliski apguvis pašapmāna mākslu. Dzīves beigu posmā viņš patiešām ticēja tam, ka ir latvietis, ka ir par desmit gadiem vecāks un ir apceļojis visas tās valstis, par kurām runā.”

Frīdrihs Lustigs, pazīstams kā Ašins Ananda un visu cienīts mūks, dzīvo Rangūnā līdz 1989. gada 4.aprīlim, kad atstāj šo pasauli. Vienīgā šaubu ēna pār viņu krīt militārās huntas laikā, kad tas, paliekot Birmā, bijis spiests publicēt diezgan apšaubāma satura dzejoļus huntas propagandas izdevumā. Dīvainā kārtā viņš pat ticies ar savas cilmes valsts nākamo prezidentu Lennartu Meri, kad tas kā jauns etnogrāfs nokļuvis Birmā [apšaubāms minējums, timenote redakcija]. Viņus kopā savedis kāds vēstures zinātņu kandidāts Ļistopadovs.

Viņš 80. gadu otrajā pusē dienējis PSRS vēstniecībā Rangūnā. Viņš, laikam darba interesēs, bija uzgājis krieviski runājošo Lustigu, bet tā kā viņš runājis par emisāram pilnīgi nesaprotamām kategorijām, un tikai kopis ap pagodu klaiņojošos suņus, tad nekādu padziļinātu interesi vairs nav izraisījis. Pārmērīgi nesajūsminoties, bet tomēr vajag atzīmēt, ka šādas dzīves nodzīvo retais. Lai vai kas patiesībā bija Kārlis Augusts Tenisons vai Vend Vahindra, nopietns budisma pētnieks vai profesionāls avantūrists, tomēr nepamet lepnuma sajūta, ka tur, pasaules otrajā malā viņš kaut nedaudz kādam ir stāstījis par Latviju un savu mazo templi Āgenskalnā...

Avoti:

Friedrich Fenzl: Der Buddhismus in Russland in Vergangenheit und Gegenwart. Alois Payer: Materialien zum Neobuddhismus. Abt. 14. Buddhismus im Baltikum.

Mait Talts: A little light shed on the shaded spots of brother Vahindra’s life.

Ilmārs Šlāpins “Patvērums” Rīgas laiks, 2008 Mistika.lv, 2020 Buddhist encyclopedia From Nyingmapa-Buddhism.org estonianworld.com Buddhism in Estonia.

Wikipedia Karl Tõnisson, Vend Vahindra Wikipedia. Buddhism in Russia.

Wikipedia. Agvan Dorjiev. Wikipedia. Baron Roman Nicolaus von Ungern-Sternberg.  

Fragmenti no S. Jansone  

Avoti: periodika.lv

Nav pesaistītu vietu

    loading...

        Saistītās personas vārdsSaitesDzimšanas datumsMiršanas datumsApraksts
        1Romāns fon Ungerns ŠternbergsRomāns fon Ungerns ŠternbergsPaziņa29.12.189515.09.1921
        2Jānis RiekstsJānis RiekstsPaziņa21.05.188121.11.1970
        3Nikolajs RērihsNikolajs RērihsDomu biedrs09.10.187413.12.1947
        4Agvans DoržijevsAgvans DoržijevsDomu biedrs00.00.185325.01.1938

        Nav norādīti notikumi

        Birkas