Verners Tepfers

Verners Tepfers (1893. gada 9. oktobris — 1958. gada 22. novembris) bija Latvijas armijas ģenerālis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Latvijas Centrālās Padomes priekšsēdētājs no 1944. līdz 1946. gadam.

Dzimis Bauskas apriņķī, Iecavā provizora Krišjāņa Tepfera un Marijas Hermīnes (dz. Valteres) ģimenē.

Savas pirmās skolas gaitas uzsāka Karlhofas privātskolā Jelgavā.

Pēc tam pabeidzis Jelgavas ģimnāziju. 1916. gadā absolvēja Maskavas universitātes Juridisko fakultāti.

1916. gada decembrī tika iesaukts Krievijas impērijas armijā.

Nosūtīts uz Aleksandra karaskolu, kuru pabeidza 1917. gada martā iegūstot praporščika pakāpi.

Sākotnēji dienēja 95. rezerves kājnieku pulkā, bet no 18. jūlija Latviešu strēlnieku rezerves kājnieku pulkā. Nākamā gada februārī  Tērbatā, kur bija dislocēts pulks, atvaļināts no dienesta. Līdz martam atradās vācu gūstā. Pēc atbrīvošanas atgriezies dzimtajā Iecavā, kur no maija strādāja par pagasta rakstvedi, bet no septembra bija vācu valodas skolotājs Rīgā.

1918. gada 20. decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Dienestā ieskaitīts kā leitnants Atsevišķajā studentu rotā.

1919.g. 13. februārī tika iecelts par Kara tiesas sekretāru.

No 1919.g. 15. līdz 27. februārim piedalījās cīņās pret Sarkano armiju Atsevišķās studentu rotas sastāvā, kā ierindas karavīrs. Jūnijā tika iecelts par Kara tiesas prokurora palīgu.

No 1919.g. 8. līdz 27. oktobrim Studentu bataljona sastāvā cīnījās par Rīgu cīņās pret Bermontiešiem.

1919.g. 10. oktobrī, kad bermontiešu bruņuvilciens centās šķērsot Jauno dzelzs tiltu, zem stipras artilērijas uguns Verners Tepfers izgrieza tiltu un neļāva bruņuvilcienam tikt pāri šim tiltam.

Par piedalīšanos Rīgas aizstāvēšanā un iepriekšminēto tilta izgriešanu vēlāk tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni. Decembrī kļuva par Kara tiesas prokuroru, paaugstināts par virsleitnantu.

1920. gada decembrī paaugstināts par kapteini.

1921. gadā tika iecelts par virsprokurora palīgu, bet no 1922. gada viņš bija Kara tiesu pārvaldes priekšnieks. Šo amatu viņš pildīja līdz 1933. gadam. Reizē bija kara virsprokurors (kopš 1924. gada).

1925. gadā paaugstināts par pulkvedi-leitnantu, bet 1927. gadā par pulkvedi.

1930. gadā apprecējās ar Jāņa Čakstes meitu Aldonu Paulu Karolīnu Čaksti. Trīs meitu vecāki - Barbara Karolīna (1931.g.), Jana Kristīne (1936.g.)  Aldona Irēne (1939,g.).

No 1934. līdz 1940. gada jūlijam bija Kara muzeja padomes priekšsēdētājs. Latvju-zviedru un Latvju-itāļu tuvināšanās biedrību priekšsēdētājs.

1937. gadā paaugstināts par ģenerāli.

1939. gadā iecelts par Kara ministrijas Tieslietu dienesta priekšnieku. Tiesnešu biedrības padomes loceklis.

1940. gada oktobrī tika atvaļināts. Vācu okupācijas laikā no 1941. līdz 1944. gadam bija Pieminekļu valdes priekšnieks.

No 1943. līdz 1946. gadam darbojās Latvijas Centrālajā Padomē.

Kopš 1944. gada jūlija bija tās priekšsēdētājs (līdz 1946. gadam).

1944. gadā devies uz Zviedriju, 1. novembrī, nogādājot lielāko daļu informācijas, kuru LCP bija savākusi par stāvokli vāciešu okupētajā Latvijā. Viņš apmetās uz dzīvi Stokholmā. Sadarbojies ar ASV un Lielbritānijas specdienestiem sakarā ar viņu interesi par situāciju Latvijā un pretošanās kustības izveidošanu.

Bija studentu vienības Austrums vecbiedrs.

Miris 1958. gadā, 65 gadu vecumā, Stokholmā.

Dzīves laikā apbalvots ar

• Lāčplēša Kara ordeni (III šķiras),
• Triju Zvaigžņu ordeni (III šķiras),
• Aizsargu Nopelnu krustu,
• Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas medaļa,
• Zviedrijas Ziemeļzvaigznes ordenis (II šķiras).