Helēna Tangijeva Birzniece

1927. gada 5. jūlijā Pēterpils Jēzus baznīcas mācītājs Jānis Zālītis salaulā Aleksandru Birznieku ar, kā teikts latviski rakstītajā laulības apliecībā, "jaunavu, pareizticīgo Helēnu Aleksandra meitu Bek-Melik Tangijevu, dzimušu Pavlovskā 1907. gada 21. maijā".

Pavisam jauniņās – tikai divdesmit gadus vecās – Helēnas tēvs ir armēņu muižnieks un dzīvo Pavlovskas pilsētā Pēterburgas guberņā. Jaunais vīrs. diplomāts, ir 25 gadus vecāks par dzīvesbiedri. Mūsdienās par šādu vecuma starpību neviens nebrīnītos, bet varam iedomāties, kādu baumu un aprunāšanas vētru izsauca viņu salaulāšanās tā laika sabiedrībā!

Helēna Tangijeva-Birzniece ir atliku likām pelnījusi, lai kādu šīs apceres iedaļu veltītu tieši viņai. Māksliniece savās atmiņās stāsta: "Mana īstā dzīve mākslā sākās tikai uz Nacionālās operas skatuves Rīgā, kurp 1927. gadā pārcēlos līdzi savam vīram Aleksandram Birzniekam. Tūlīt iekļāvos jaunajā latviešu baletā, kas tolaik vēl tikai tapa."

Arhīvā ir saglabājies kāds dokuments, kas vēsta, ka jaunās baletdejotājas dzīvesbiedrs 1927. gada 8. oktobrī rakstīja Ārlietu ministrijai, ka viņa sieva no 1. oktobra ir "algota baleta artiste operā. Atalgojums 150 lati mēnesī".

Pēc Aleksandra domām, viņu ģimenei pienāktos piemaksa, kas bija paredzēta valsts augstākajiem ierēdņiem īpašos gadījumos. Kā liecina turpmākā sarakste, ministrs gan tā nedomāja…

Pārcēlusies uz Rīgu, Helēna Tangijeva-Birzniece tūlīt iemācās latviešu valodu, visu mūžu gan runājot īpašā, viņas pašas manierē – bez jebkādas gramatikas, iestarpinot dažādus krievu vārdus. Bet ne tas ir galvenais – Helēna Tangijeva-Birzniece, kā 2001. gadā žurnālā "Santa" rakstīja žurnāliste Laura Dumbere, "patiesībā ir dubulta leģenda. Jaunībā – viena no spožākajām skatuves zvaigznēm, vēlāk – fantastiska baletmeistare un pedagoģe.

Tangijeva dejoja vienā laikā ar Mirdzu Griķi un Tatjanu Vesteri, viņas partneri bija Arvīds Ozoliņš un Osvalds Lēmanis. Tangijeva ir Annas Priedes, Veltas Vilciņas, Ināras Ābeles un Janīnas Pankrates skolotāja. Šodien reti kurš atceras, ka slavenā Gatves deja, bez kuras nav iedomājami Deju svētki un tautas deju ansambļi, ir Tangijevas radīta. Tāpat kā horeogrāfija Emīla Dārziņa "Melanholiskajam valsim" un Rahmaņinova simfonijām."

Izcilā māksliniece starpkaru Latvijas laikā viesojas Briselē, Antverpenē, Kauņā (1930), Berlīnē (1931), Helsinkos (1932, 1936), Stokholmā (1935).

Laulība ar latviešu diplomātu tomēr nav laimīga. Māksliniece viņu nemīl. Varbūt vainojama lielā vecumu starpība, varbūt vēl kas cits. Dievs vien to zina… Temperamentīgajai un žilbinošajai dāmai netrūkst arī sānis gājienu. Uz nākamo Aleksandra Birznieka diplomāta darbavietu viņa līdzi nebrauc...

Pēc veiksmīgiem klasikas inscenējumiem 1947. gadā H. Tangijeva-Birzniece iestudēja savu pirmo latviešu oriģinālbaletu "Laima" - ar Anatola Liepiņa mūziku. Iestudējumam bija savas noteiktas horeogrāfiskas vērtības - klasikas un latviešu tautas dejas sintēze.un lieliski izpildītājmākslinieki. "Gatves dejas" apdare un efektīgais "Rucavietis" no baleta fināla nu pieder pie latviešu tautas deju Zelta fonda un ir neatņema repertuāra sastāvdaļa visos Deju svētkos.

Par šedevru kļuva 1958. gadā iestudētais M. Ravēla viencēliena balets "Bolero". Kā norādīja dejas mākslas pētniece Elza Siliņa: "Šis uzvedums pieskaitāms baletmeistares pilnvērtīgākajiem sasniegumiem. Te redzama nobriedušas un patstāvīgi domājošas personības īpatnējā pieeja dejas tēlu veidojumam. "Bolero" - tā ir viena krāsa, viena vienīga rakstura šķautne un viena izjūta, piepildāma ar agrāk nepazītu intensitāti. Dejas lakoniskais stāstījums izceļ vienu - spraigu , dramatisku pārdzīvojumu."

1959. gadā sadarbībā ar komponistu Romualdu Grīnblatu H. Tangijeva- Birzniece iestudēja nākamo latviešu oriģinālbaletu - baletu "Rigonda". Mūzikas savdabība rosināja novatoriskus meklējumus horeogrāfijā. "Rigondu" un vēlāk arī S. Rahmaņinova "Simfoniskās dejas" varēja uzskatīt par pirmajiem mēģinājumiem horeogrāfijas simfonizēšanā latviešu baleta mākslā.

Latviešu baleta Zelta klasikā iekļautās H.Tangijevas-Birznieces miniatūras: J. Vītola "Dārgakmeņi", E. Dārziņa "Melanholiskais valsis", J. Štrausa balets "Pie zilās Donavas".

Viņa ir Latvijas Nacionālās operas galvenā baletmeistare (1945 – 1951; 1956 – 1965) un Rīgas Operetes teātra baletmeistare (1951 – 1956).

Helēna Tangijeva-Birzniece nodzīvos krāšņu skatuves mūžu un no dzīves šķirsies Rīgā 1965. gada 31. jūlijā.

Pēc  R. Treija u.c.